Gregoriskais korālis radies 7.–8. gs. Romas baznīcas liturģijai un tiek uzskatīts par Rietumeiropas profesionālās mūzikas pamatu.

Gregoriskais korālis mūzikas vēsturē ieņem īpašu vietu, jo tas ir pirmais rakstiski fiksētais repertuārs ar plašu un unikāla rokrakstu dokumentāciju. Sākotnēji tas eksistēja mutvārdu tradīcijā. Senākais muzikālais pieraksts veikts neimu notācijā (9.–10. gs.), primāri atklājot dziedājumu ritmisko pusi, kas balstīta teksta retorikā.

Gregoriskais korālis ir nosaukts pāvesta Gregora Lielā (Sanctus Gregorius Magnus) vārdā, taču vēsturiski pierādīts, ka viņš nav korāļa autors.

Jau no pašiem sākumiem gregoriskais korālis ir ietekmējis citas mūzikas rašanos: daudzbalsīgās mūzikas rašanos un tās attīstību, instrumentālo mūziku, kā arī ārpus liturģijas radušos žanrus, piemēram, laudas un trubadūru dziesmas.

Gregoriskais korālis ir vienbalsīgs a cappella dziedājums latīņu valodā, paredzēts Romas katoļu baznīcas liturģijai – gan mesai, gan stundu liturģijai. Melodijas veidotas modāli (balstoties uz senajām skaņkārtām) un diatoniski, melodiskajā virzībā visbiežāk balstoties ar ierobežotiem intervāliem, galvenokārt sekundām un tercām. Parasti dziedājumi veidoti ierobežotā diapazonā pusotras oktāvas ietvaros un atkarībā no to liturģiskās funkcijas atklāj daudzveidību starp melismātisku un sillabisku dziedājuma veidu.

Gregoriskā korāļa saknes sniedzas līdz pat sinagogas dziedājumu laikiem. Ar sinagogas dziedājumu gregorisko korāli vieno tā ciešā un intensīvā saikne ar tekstu. Tāpat arī dažādās gregoriskā korāļa psalmu dziedāšanas formas lielā mērā turpina jūdu liturģijas dziedāšanas parašas.

Gregorisko korāli netiešā veidā ietekmēja arī citu liturģisko dziedājumu tradīcijas un arī neliturģiska mūzika, kuras izcelsme bija Austrumi un Vidusjūras zemes. Var konstatēt arī zināmu ietekmēšanos no grieķu antīkās mūzikas teorijas un bizantiešu dziedājumiem. Šī ietekme gan vairāk ir jūtama viduslaiku mūzikas teorijā.

Sākumā gregorisko korāli sauca par cantilena romana (‘romiešu dziedājums’), un tikai 9. gs. parādījās jēdziens “gregoriskais korālis”. Gadsimtiem ilgi Gregors Lielais tika uzskatīts par šo melodiju autoru, kuras tas it kā pierakstījis Svētā Gara inspirēts. Pierādīts ir tikai tas, ka Gregora laika Romas liturģijas dziedājumi nav identiski ar tiem, ko mūsdienās sauc par gregoriskajiem dziedājumiem.

Pirmie gregoriskā korāļa manuskripti, kuri uzrāda pilnu tā repertuāru, sniedzas līdz pat 10. gs. pirmajai pusei. Arī 8.–9. gs. ir rokraksti, kuros sastopams pilns gregorisko dziedājumu repertuārs, taču bez muzikālās notācijas. Šī laika rokrakstos var atrast visus liturģijai nepieciešamo dziedājumu tekstus, kas liecina par gregorisko dziedājumu klātbūtni gan Ziemeļitālijā, gan jo īpaši franku teritorijās.

Pie vissenākajiem manuskriptiem, kuros var atrast pilnu mesas repertuāru, taču bez muzikālās notācijas, pieder seši rokraksti, kuri mūsdienās apkopoti krājumā Antiphonale Missarum Sextuplex. Tie ir: Moncas Cantatorium (9. gs. otrā puse); Reinavas Graduale (ap 800. gadu); Svētās Blandīnas (Mont-Blandinas) klostera Graduale (8./9. gs.); Kompeņas Graduale (9. gs. otrā puse); Korbī Graduale (pēc 853. gada); Senlī Graduale (9. gs.beigas).

Vienlaikus ar šiem manuskriptiem parādījās arī tā saucamie tonāri. Tie ir krājumi, kuros dziedājumi ir iedalīti astoņos modos pēc to modālās piederības.

Gregoriskā korāļa uzplaukuma laiks un tā norieta sākums nav pilnīgi viens no otra nošķirami, jo neimu pieraksts sāka veidoties tad, kad radās pirmās bažas, ka mutvārdu tradīcijā šīs mūzikas smalkākās nianses var izzust.

Pierādījums tam, ka sākotnēji gregoriskais korālis saglabāts mutvārdu tradīcijā, ir teksta manuskripti, kas radās ar priekšnoteikumu, ka melodijas vēl joprojām ir zināmas no galvas. Savukārt, vēlāk – 9. gs. – mēģināts pierakstīt gregoriskos dziedājumus ar neimu notāciju, kas centās vismaz aptuveni sniegt norādes par skaņu augstumiem, taču deva ļoti precīzas norādes dziedājumu interpretēšanai. Šī veida notācija tiek saukta par adiastemātisku (bez norādēm uz intervāliem) jeb in campo aperto. Galvenais priekšnoteikums bija – melodijas vēl joprojām tiek dziedātas no galvas un tā arī nodotas nākamajai paaudzei.

10. gs. melodijas sāka pierakstīt, izmantojot arī nošu līnijas. Šis notācijas veids tiek saukts par diastemātisku (ar norādēm uz intervāliem). Savukārt, 11. gs. diastemātiskā neimu notācija transformējās kvadrātnotācijā, kas gregoriskā korāļa izdevumos tiek lietota līdz pat mūsdienām.

No lielā abu notāciju veidu skaita šeit tiek nosaukti paši nozīmīgākie neimu manuskripti ar to atrašanās vietām.

Visi tabulā minētie rokraksti aptver vairāk nekā 200 gadu ilgu laikposmu. Arī kvalitāte, ar kādu ir pierakstīta dziedājuma melodija un tā ritmiskā norise, ir atšķirīga. Tam var būt divi iemesli: ne katra notācijas skola spēja vienādā mērā labi attēlot dažādos dziedājumu muzikālos aspektus, vai arī nošu pieraksts ir veikts dekadences laikposmā, kad jau bija iesācies gregoriskā korāļa pagrimums.

Jau vēlākā laikā, pēc gadu tūkstošu mijas, parādījās citas daudz nozīmīgākas pazīmes, kas liecināja par nemitīgu gregoriskā korāļa dekadenci: zināmās nošu grupās pazuda atsevišķas skaņas, kā arī daudzkārt skaņas fa un do ieņēma iepretī skaņām mi un si privileģētu stāvokli, kas, savukārt, liecina par skaņkārtisko smalkumu nivelēšanos. Vēl gregorisko dziedājumu dekadenci veicināja daudzbalsības straujā attīstība un arī tropēšanas tehnikas plašais pielietojums baznīcas mūzikā, kas lielā mērā nonivelēja melodiskās kustības ritmiskos smalkumus.

Sākot ar 10. gs. jaunieviestiem baznīcas svētkiem tika komponētas arī jaunas melodijas. Arī Kyriale (krājums, kurā apkopotas mesas ordinarium daļu melodijas: Kyrie, Gloria, Sanctus, Agnus Dei un Credo) papildināts ar jaunām melodijām. Stundu liturģijas vajadzībām veidotas jaunas atskaņu antifonas, kas rakstītas noteiktā metrā ar rindu atskaņām.

Taču pat šajā laikā gregorisko melodiju komponisti vēl joprojām bija anonīmi. Ir tikai atsevišķi izņēmumi, piemēram, Robēram Dievbijīgajam (Robert II le Pieux) tiek piedēvēts Veni Sancte Spiritus (Alleluia) un divi responsoriji, savukārt Fulbēram, Šartras bīskapam (Fulbert de Chartres), tiek piedēvēti trīs responsoriji: Stirps Jesse, Solem iustitiae, Ad nutum Domini. Taču arī šie fakti vēsturiski simtprocentīgi nav pierādāmi.

Šī laika melodijām raksturīga vēlīna attīstības pakāpe, kam piemīt bieža motīvu atkārtošanās, un tonālajā izjūtā noteicošie intervāli bija kvarta un kvinta. Tāpat šis bija tropu un sekvenču uzplaukuma laiks. No sekvenču autoriem daudzi ir zināmi pēc vārda, taču sekvence pēc savas būtības jau ir pilnīgi jauns dziedājumu žanrs.

17. un 18. gs. komponēti vairāki dziedājumi, kurus varētu dēvēt par pseidogregoriskajiem dziedājumiem. Tam labākais piemērs ir Salve Regina vienkāršajā tonī (im tonus simplex). Pirmo reiz šis dziedājums ir atrodams Anrī Dimona (Henri Dumont) krājumā “Karaliskās mesas gregoriskajā dziedājumā” (Messes Royales en plain chant, ap 1660. gadu).

Īpaši 18. gs. izveidojās atsevišķs dziedājumu rakstības stils, kurš aizvien vairāk attālinājās no vēsturiskās gregoriskā korāļa tradīcijas un bieži vien tikai kvadrātnotācijas pieraksta veids vēl ir tas, kas atgādina par saistību ar gregorisko korāli. Sākot ar 19. gs. beigām, bija vērojama īpaša aktivitāte neogregorisku melodiju rakstīšanā. Tas īpaši nepieciešams tiem mesas dievkalpojumiem, kuros svinēti kādi nesen ieviesti svētki.

Periods, kurā radīti neogregoriskie dziedājumi, faktiski sakrīt ar laiku, kurā norisinājās pirmie gregoriskā korāļa restaurācijas darbi.

19. gs. vidū Francijā sākās jauns klosterdzīves uzplaukums. Tika atklāts, ka benediktīņu klosteru atjaunošana un atdzīvināšana ir cieši saistīta ar liturģiskās dzīves atjaunošanu, kas viestiešākajā veidā ir saistīta ar gregoriskā korāļa atjaunošanu. Doms Prospers Guaranžē (Dom Prosper Guéranger), kurš atkal atjaunoja klosterdzīvi Francijas Solesmes klosterī (viņš bija šī klostera abats no 1837. gada līdz pat savai nāvei 1875. gadā), deva izšķirošo impulsu tam, lai notiktu atgriešanās pie gregoriskā korāļa pirmavotiem, jo esošie izdevumi bija ļoti nepilnīgi. Viņš deva uzdevumu mūkiem izveidot plašu manuskriptu dokumentāciju, kuri satur gregoriskā korāļa melodijas. Balstoties uz senajiem manuskriptiem, tika veidota jauna, vēsturiski informēta redakcija visam gregoriskajam repertuāram.

Šis restaurācijas process sniedzas līdz pat mūsdienām, kad gregoriskais korālis atkal ieņem nozīmīgu vietu pētniecībā, baznīcas liturģijā un koncertdzīvē.