Termins “sakrāls” cēlies no latīņu valodas vārda ‘svēts’ (sacer, sacra, sacri) un attiecināms uz kompozīcijām, saistītām ar reliģiskajām ceremonijām, tekstiem un saturu. Apzīmējums ir vispārīgs, bez piesaistes konkrētai konfesijai, tādējādi plaši lietojams akadēmiskajā, reliģiskajā leksikā un citur.
Eiropas kristietības praksē ar “sakrālo mūziku” saprot galvenokārt kristīgo konfesiju kompozīcijas. Terminu izmanto kā antonīmu “laicīgajai mūzikai”.
Sakrālās mūzikas evolūcijas ceļš katrā valstī ir veidojies atšķirīgs, jo tas ir cieši atkarīgs no konkrētu konfesiju izplatības un pastāvošās iekārtas lojalitātes. Tās virzienus iezīmē arī komponistu konfesionālā piederība, ieinteresētība, sekošana noteiktas reliģijas simbolikai un rituāliem vai brīvāka attieksme pret tiem.
Sakrālā simbolika un tradīcijas mūzikā pilnā mērā atklājas dažādos specifiskajos žanros, kuru klāsts audzis līdz ar jaunu reliģiju parādīšanos, mūzikas valodas stila un formāta izmaiņām. Tās ir mesas, liturģijas, liturģiskās drāmas, motetes, vesperes, lūgšanas, himnas, kantātes, oratorijas un pasijas, kā arī psalmi, korāļi un rekviēmi. Līdz pat 17. gs. sakrālā mūzika bija profesionālās mūzikas vēstures šūpulis un stūrakmens – tās ietvaros veidojās mūzikas teorija, notācija, pedagoģija, tika radīts un saglabāts liels mākslas darbu skaits.
Daudzu sakrālo kompozīciju radīšanas iemesls ir dievkalpojumu vai citu ceremoniju kuplinājums (tā dēvētā baznīcas mūzika), kas ir mazāk saistošs koncertizpildījumam (piemēram, renesanses komponistu opusi, Franča Šūberta, Franz Schubert, mesas, un citi). Un otrādi – koncertizpildījumam paredzētās sakrālās kompozīcijas var ietvert sevī attiecīgu teoloģisku simboliku, tekstu un atbilst noteiktiem kanoniem, taču formātā pārsniedz baznīcas ceremoniju (piemēram, Johana Sebastiāna Baha, Johann Sebastian Bach, Augstā mesa h moll BWV 232, Džoakīno Rosīni, Gioachino Rossini, “Mazā svinīgā mesa”, Petite messe solenelle, un citas). Tā var būt izvērsta hronometrāža, plašs izpildītājsastāvs vai baznīcas ceremonijai neraksturīga rakstības tehnika.
Sakrālā mūzika un māksla pastāvēja jau senajās reliģijās kā pirmatnēju rituālu neatņemamā daļa, pielūgsmes emocionālas izpausmes veids. Par tās esamību liecina folkloras avoti. Tautas daiļrade kļuva par sākotnējo avotu muzicēšanas formām un veidiem pirmajām reliģiskajām ceremonijām. Piemēram, pirmkristiešu sakrālā mūzika veidojās ciešā saskarē ar Vidusjūras kultūru tradīcijām: agrīnās psalmodijas formas sakņojas jūdu psalmodēšanas tradīcijās, savukārt sakrālo himnu dziedāšanas prakse veidojās antīkās Grieķijas un Romas himnu ietekmē.
Pirmo reliģisko ceremoniju un arī sakrālās mūzikas formu izveidē nozīmīga loma bija pirmkristiešu agapes mielastiem, kuri tika rīkoti svētā vakarēdiena atcerei. Pakāpeniski izveidojās vesela reliģisko ceremoniju cikliska sistēma – diennakts cikls (ar laudām, vesperēm, kompletoriju), nedēļas cikls ar galveno dievkalpojumu svētdienā, un gada cikls ar nozīmīgākajiem svinamajiem svētkiem.
Dziedāšana kristīgajos dievnamos tika uztverta kā sakrālā teksta skanīga teikšana, kas ir izteiksmīgāka par runāšanu, kā arī kalpoja kā dabisks rupors. Tādējādi arī sakrālās mūzikas attīstības pirmsākumi saistāmi ar vokālo mūziku – līdz pat 1. tūkstošgades beigām kristīgo baznīcu ceremonijās mūzikas instrumenti netika izmantoti. Teoloģiskas pārliecības dēļ mūzikas instrumentu izmantojums joprojām aizliegts Austrumu pareizticīgajās (tostarp vecticībnieku draudžu) baznīcās.
Vēsturiski senākām reliģijām sakrālās mūzikas pamatu veido senās izcelsmes vienbalsīgie dziedājumi (Rietumu katoļu baznīcā – gregoriskie dziedājumi, Austrumu pareizticīgajā baznīcā – zīmju dziedājumi), kas ir joprojām aktuāli un liturģiskajā praksē tiek dziedāti responsori vai antifoni. Vienbalsīgās sakrālās mūzikas attīstības kulmināciju veido Bingenas Hildegardes (Hildegard von Bingen) komponētie dziedājumi.
Klasiskajos un vēlajos viduslaikos līdz ar liturģisko ceremoniju stabilizāciju baznīcas ritā sakrālajā mūzikā ienāca pirmie daudzbalsīgie vokālie žanri – gan viendaļas, gan cikli. To pamatā ir kādas gregoriskās melodijas apdare dažādās kompozīcijas tehnikās polifonajā faktūrā: organums, diskants, gimels (9.–12. gs.), rekviēms un pasija (no 15. gs.). Par īpaši izplatītiem un cauri laikmetiem dzīvotspējīgiem sakrālajiem žanriem ir kļuvušas motete (no 13. gs.) un mesa (no 14. gs.). Saturiski motetes žanru bagātinājuši dažādi psalmu, himnu, lūgšanu, kā arī speciāli rakstītie teksti noteiktiem dievkalpojuma posmiem.
Motetes un mesas attīstība noritēja vadošo polifono skolu komponistu daiļradē, sākot ar Notrdamas polifono skolu Parīzē (12.–13. gs.), Ars Nova laikmetu (14. gs.) līdz Nīderlandes (jeb franku flāmu) un Venēcijas polifonajai skolai 15.–16. gs. Līdz renesanses laikmetam sakrālās vokālās kompozīcijas izauga par polifoni greznām un komplicētām, kur kontrapunkta īpatsvars dominēja pār tekstu un saturu.
Zināmu žanru stabilitāti, polifonu caurspīdīgumu, harmonijas un teksta skaidrību sakrālā mūzika atguva 16. gs. Tridentas koncila laikā tā dēvētās Romas polifonās skolas estētikas ietvaros, kuras redzamākie pārstāvji ir Džovanni Pjerludži da Palestrīna (Giovanni Pierluigi da Palestrina) un Gregorio Allegri (Gregorio Allegri).
Kā vēl viens pretmets, vienlaikus arī spilgts sakrālās mūzikas žanrs un zīme protestantu kustības rezultātā, 16. gs. radās protestantu korālis. Tā galvenais uzdevums – vienot visu draudzi kopīgā dziedāšanā, kas varēja būt gan vienbalsīga, gan četrbalsīga, taču noteikti monoritmiska, ar skaidri saklausāmu tekstu un vienkāršu melodiju. Protestantu korāļa prakse iniciēja daudzu apdaru, priekšspēļu, fūgu radīšanu par korāļa melodiju tēmām, kā arī kantāšu un pasiju komponēšanu ar korāļu iekļāvumu (Ludvigs Zenfls, Ludwig Senfl, Mihaels Pretoriuss, Michael Praetorius, Johans Hermans Šeins, Johann Hermann Schein, Zamuels Šeits, Samuel Scheidt, J. S. Bahs un citi). Savukārt vienbalsīgo dziedāšanu kristīgajās Austrumbaznīcās kopš 17. gs. papildina tā dēvētais “dziedājums pa partijām” (партесное пение) akordu faktūrā, saglabājot antifonās un responsorās dziedāšanas praksi.
Līdz ar baroka stila ienākšanu un instrumentālās mūzikas uzplaukumu daudzi viduslaiku žanri tika bagātināti ar vokālo partiju virtuozitāti (mesa, pasija) un pieauga apjomā (hronometriski un izpildītājsastāva ziņā), daudzi (piemēram, motete) zaudēja savu aktualitāti. To vietā radās jauni žanri – kantāte un oratorija –, kuri, atkarībā no teksta, var piepildīt protestantu baznīcas dievkalpojumu (piemēram, J. S. Baha baznīcas kantātes) vai arī skanēt kā koncertkompozīcijas (Antonio Vivaldi, Antonio Vivaldi, daudzdaļu kantāte Gloria RV 589) un operas aizvietotājas adventa vai gavēņa laikā (Džakomo Karisimi, Giacomo Carissimi, Marka Antuāna Šarpantjē, Marc-Antoine Charpentier, Georga Frīdriha Hendeļa, Georg Friedrich Händel, oratorijas).
Klasicisma un romantisma periodā (18. gs. otrā puse–19. gs.) notika sakrālo žanru dramatizācijas un simfonizācijas process. Ja tie nav pasūtinājuma vai darba vajadzībām komponētie opusi (Volfganga Amadeja Mocarta, Wolfgang Amadeus Mozart, mesas, vesperes, litānijas un citi darbi), tie zaudēja savu dievkalpojuma kuplinājuma funkciju, pārtopot par koncertkompozīcijām (piemēram, Ludviga van Bēthovena, Ludwig van Beethoven, Missa Solemnis D dur op. 123, Johannesa Brāmsa, Johannes Brahms, Vācu rekviēms op. 45).
Kā reakcija monumentālajam koncertstilam 19. gs. otrajā pusē izveidojās tā dēvētā “ceciliānisma” kustība, kas spilgti izpaudās Svētās Cecīlijas apvienības darbībā (Allgemeiner Cäcilien-Verband für Deutschland, 1868) Vācijā, propagandējot baznīcai rakstīto skaņdarbu atskaņošanu, kā arī nodibinot periodisko izdevumu Musica Sacra. Daudzi komponisti pievienojās šai kustībai, radot sakrālās kompozīcijas, izvirzot priekšplānā to sākotnējo funkcionālo sūtību – baznīcas ceremoniju kuplinājumu, par paraugu ņemot Dž. P. da Palestrīnas stilu (Ferenca Lista, Ferenc Liszt, vēlīnie opusi, Šarla Guno, Charles Gounod, Kamila Sensānsa, Camille Saint-Saëns, Vensāna D’Endī, Vincent d’Indy, Morisa Diriflē, Maurice Duruflé, Aleksandra Gilmāna, Alexander Guilmant, Makša Rēgera, Max Reger, Sezāra Franka, César Franck, skaņdarbi).
20. gs. sakrālās kompozīcijas tika komponētas, gan ievērojot senās tradīcijas (Bendžamins Britens, Benjamin Britten, Igors Stravinskis, Igor Stravinsky / Игорь Фёдорович Стравинский, Olivjē Mesiāns, Olivier Messiaen, Fransiss Pulenks, Francis Poulenc), gan jaunu tehniku, pasaules karu un modernisma estētikas iespaidā (Henriks Mikolajs Gureckis, Henryk Mikołaj Górecki, Ģerģs Ligeti, György Ligeti, Kšištofs Pendereckis, Krzysztof Penderecki).
Dažādos 20. gs. pārvaldības modeļos reliģija un arī sakrālā mūzika tika vai nu īpaši atbalstītas, vai arī aizliegtas (īpaši valstīs, kurās pastāvēja komunistiskie režīmi) – to nedrīkstēja nedz atskaņot, nedz radīt jaunu.
20. gs. nogalē postmodernisma ietvaros Eiropā, taču jo īpaši Centrāleiropas un Aukstā kara laika Austrumeiropas valstīs pēc Padomju Savienības sabrukuma, radās “Jaunā garīguma” virziens. 20. gs. 80. gadu beigās politiskie notikumi (tā dēvētās “perestroikas” laiks, neatkarības vilnis) izmainīja mūzikas ārējo ideoloģisko sūtību uz diametrāli pretējo – no šķietami ateistiski komunistiskās uz klaji sakrālo, pat reliģiozo. Tieši kanoniskie latīņu vai ortodoksālie senslāvu teksti un simboli atklāja mākslinieku slāpes pēc izteikti sakrālā – kanoniski reliģiskā. Pievēršanās process sakrita ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) minimālisma stila ienākšanu Eiropā, kas, sublimējoties ar vietējo mentalitāti, kristietības filozofiju un estētiku, guvis jaunas aprises “sakrālā minimālisma” veidolā, līdzās kam apritē dominē dažādi citi sinonīmiskie apzīmējumi: “svētais minimālisms”, “mistiskais minimālisms”, “garīgais minimālisms”, “neokontemplatīva mūzika”, “sakrālais postmodernisms”. Stilistiski jaunais virziens kristietības simbolus un tekstus mūzikā atklāj ar lēno tempu pārsvaru, stingru tonālu (pat neomodālu) pamatu, pievēršanos akordu fonikas kvalitātēm, paužu un klusuma aktīvu izmantojumu, vienkāršu melodijas frāžu atkārtojumiem, a cappella vai dziedājuma skaņuraksta pārtveri, kā arī viduslaiku un renesanses, Austrumbaznīcas mūzikas žanru, faktūras un rakstības paņēmienu atdzimšanu. Šī tendence parādās, piemēram, H. M. Gurecka, Gijas Kančeli (გია ყანჩელი, Gia Qantscheli), Vladimira Martinova (Владимир Иванович Мартынов), Arvo Perta (Arvo Pärt), Valentina Silvestrova (Валентин Васильович Сильвестров), Džona Tavenera (John Tavener) daiļradē.
Sakrālā mūzika tiek atskaņota dažādu konfesiju dievnamos, katedrālēs, kā arī ārpus tām – koncertzālēs, brīvdabas uzvedumos un tamlīdzīgi.
| Autors | Darbs | Gads |
| G. Allegri | 51. (50.) psalms Miserere 9-balsīgam jauktajam korim | 1638 (?) |
| J. S. Bahs | baznīcas kantāte Herz und Mund und Tat und Leben BWV 147 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1723 |
| “Jāņa pasija”, Johannespassion BWV 245 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1724 | |
| sēru motete Jesu, meine Freude BWV 227 jauktajam korim, ģenerālbasam | 1727 | |
| Magnifikāts, Magnificat D dur BWV 243 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1723 | |
| “Mateja pasija”, Matthäuspassion BWV 244 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1727 | |
| Mesa h moll BWV 232 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1749 | |
| baznīcas kantāte Wachet auf, ruft uns die Stimme BWV 140 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1731 | |
| “Ziemassvētku oratorija”, Weihnachtsoratorium BWV 248 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1734 | |
| J. S. Bahs, Š. Guno | Ave Maria solistam ar pavadījumu | 1853 |
| Semjuels Bārbers (Samuel Barber) | Agnus Dei jauktajam korim | 1867 |
| Leonards Bernstains (Leonard Bernstein) | teatrāls uzvedums “Mesa”, Mass solistiem, dejotājiem, koriem, orķestrim | 1971 |
| Viljams Bērds (William Byrd) | motete Ave verum corpus jauktajam korim | 1605 (?) |
| L. van Bēthovens | Missa Solemnis D dur op. 123 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1823 |
| J. Brāmss | “Vācu rekviēms”, Ein deutsches Requiem, op. 45 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1868 |
| B. Britens | Kara rekviēms, The War Requiem, op. 66 solistiem, koriem, orķestriem | 1962 |
| Pāvels Česnokovs (Павел Григорьевич Чесноков) | “Ķerubu himna”, Cherubic Hymn, Херувимская – Софрониевская, op. 27-5 jauktajam korim | 1910 (?) |
| Žoskēns Deprē (Josquin des Prez) | motete Ave Maria... virgo Serena jauktajam korim | 1476 (?) |
| M. Diriflē | Rekviēms op. 9 solistiem, jauktajam korim, ērģelēm un/vai orķestrim | 1947 |
| motete Ubi caritas et amor op. 10. nr. 1 jauktajam korim | 1960 | |
| Antonīns Dvoržāks (Antonín Dvořák) | Rekviēms b moll op. 89, B. 165 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1890 |
| Gabriels Forē (Gabriel Urbain Fauré) | Rekviēms d moll op. 48 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1890 |
| Ūla Jeilo (Ola Gjeilo) | motete Ubi caritas jauktajam korim | 2001 |
| H. M. Gureckis | motete Totus tuus Op. 60 jauktajam korim | 1987 |
| (Joseph Haydn) | oratorija “Pasaules radīšana”, Die Schöpfung Hob. XXI:2 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1789 |
| G. F. Hendelis | 110. (109.) psalma kantāte Dixit Dominus HWV 232 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1707 |
| kronēšanas antēms “Priesteris Zadoks”, Zadok the Priest HWV 258 jauktajam korim, orķestrim | 1727 | |
| oratorija “Mesija”, Messiah HWV 56 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1741 | |
| oratorija “Zālamans”, Solomon HWV 67 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1748 | |
| Bingenas Hildegarde | sakrālā mūzikas drāma Ordo Virtutum | 1150 (?) |
| vienbalsīgu dziedājumu krājums Symphonia Armonie Celestium Revelationum | 1148 (?) | |
| Luidži Kerubīni (Luigi Cherubini) | Rekviēms c moll jauktajam korim, orķestrim, | 1816 |
| Fransuā Kuperēns (François Couperin) | Leçons de ténèbres solobalsīm, ģenerālbasam | 1714 |
| Mortens Lauridsens (Morten Lauridsen) | motete O magnum misterium jauktajam korim | 1994 |
| Ģ. Ligeti | Rekviēms solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1965 |
| motete Lux aeterna jauktajam korim | 1966 | |
| Gijoms de Mašo (Guillaume de Machaut) | “Notrdamas mesa”, Messe de Nostre Dame jauktajam korim | 1364 (?) |
| Gustavs Mālers (Gustav Mahler) | 8. simfonija solistiem, koriem, orķestrim | 1906 |
| V. A. Mocarts | motete Ave verum corpus K. 618 jauktajam korim, orķestrim | 1791 |
| “Lielā mesa” Grosse Messe c moll K. 427 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1783 | |
| Rekviēms d moll K. 626 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1791 | |
| Klaudio Monteverdi (Claudio Monteverdi) | psalmu un himnu cikls Vesperes, Vespro della Beata Vergine SV 206 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1610 |
| Johanness Okegems (Johannes Ockeghem) | 36-balsīgs kanons Deo gratias | tapšanas gads nav zināms, autorība nav pierādīta |
| Dž. P. da Palestrīna | 29 motešu cikls “Dziesmu dziesma” jeb “Zālamana augstā dziesma”, Canticum Canticorum jauktajam korim | 1584 |
| mesa Missa papae Marcelli jauktajam korim | 1567 | |
| motete O Magnum Mysterium jauktajam korim | 1569 | |
| Džovanni Batista Pergolēzi (Giovanni Batista Pergolesi) | kantāte Stabat Mater divām balsīm, stīgām, ģenerālbasam, | 1736 |
| Perotīns (Perotinus) | organums Sederunt Principes vīru ansamblim | 1199 (?) |
| A. Perts | kantāte Credo klavierēm, jauktajam korim, orķestrim | 1968 |
| motete Miserere solistiem, jauktajam korim, instrumentu ansamblim | 1989/1992 | |
| kantāte Te Deum koriem, stīgām, magnetofona lentei | 1984–1992 | |
| Sergejs Rahmaņinovs (Cергей Васильевич Рахманинов) | Vesperes, Всенощное бдение, op. 37 jauktajam korim | 1915 |
| Džons Raters (John Rutter) | kantāte Gloria jauktajam korim, pūšaminstrumentiem, ērģelēm | 1974 |
| Rekviēms solistam, jauktajam korim, orķestrim | 1985 | |
| Jozefs Reinbergers (Josef Rheinberger) | “Vakara dziesma”, Abendlied op. 69 nr.3 jauktajam korim | 1855 |
| Dž. Rosīni | kantāte Stabat Mater solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1841 |
| M. A. Šarpantjē | kantāte Te Deum D dur H. 146 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1689 |
| Alfrēds Šnitke (Альфред Гарриевич Шни́тке) | Koncerts korim | 1985 |
| F. Šūberts | Ave Maria, solistam ar pavadījumu | 1825 |
| Tomass Talliss (Thomas Tallis) | motete Spem in Alium 40-balsīgam jauktajam korim | 1570 |
| Dž. Taveners | motete Song for Athene jauktajam korim | 1993 |
| himnu cikls “Divas himnas Dievmātei”, Two Hymns to the Mother of God jauktajam korim | 1985 | |
| Endrū Loids Vēbers (Andrew Lloyd Webber) | Rekviēms solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1985 |
| (Giuseppe Verdi) | Rekviēms solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1874 |
| Tomass Luiss de Viktorija (Tomas Luis de Victoria) | motete O Magnum Mysterium jauktajam korim | 1572 |
| Ēriks Vitekers (Eric Whitacre) | Alleluia jauktajam korim | 2011 |
| A. Vivaldi | kantāte Gloria RV 589 solistiem, jauktajam korim, orķestrim | 1715 (?) |
| kantāte Stabat Mater RV 621 solistam, orķestrim | 1712 |
Sakrālās mūzikas jomai fragmentāri pievēršas praktiski visi atskaņotājmākslinieki. Pastiprināti to izpilda baznīcu, katedrāļu un abatiju paspārnē, kā arī ar noteikti idejisku mērķi dibinātās muzikālās vienības.
No tiem nozīmīgākās ir:
Amerikas baznīcu asociācijas žurnāls Musica Sacra (kopš 1874. gada), katoļu baznīcas mūzikas laikraksts Vācijā Die Zeitschrift für katolische Kirchenmusic (kopš 1868. gada).
Vokālās un instrumentālās mūzikas interpreti “Gabriēli ansamblis” kopā ar mūziķiem Pola Makrīša (Paul McCreesh) vadībā atskaņo Mikaēla Pretorija (Michael Praetorius) “Ziemassvētku rīta mesi” Svētā Ignācija Lojolas baznīcā. Ņujorka, ASV, 16.12.1999.
Hildegarde no Bingenes. Gravīra, 17. gs.
Džovanni Pjerludži da Palestrīna. 19. gs.
Gregorio Allegri. 17. gs.
Gregorio Allegri Miserere. Atskaņo Latvijas Radio koris, grupa ”Cosmos” diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā. 2007. gada ieraksts Rīgas Domā.
Johana Sebastiāna Baha kantāte “Magnificat” D dur BWV 243, 1. daļas koris. Atskaņo Latvijas Radio koris, Collegium Musicum Riga diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā. 2008. gada ieraksts Rīgas Sv. Jāņa baznīcā.
Semjuela Bārbera Agnus Dei jauktajam korim. Atskaņo koris „Kamēr…” diriģenta Māra Sirmā vadībā. 2006. gada ieraksts LU aulā.
Morisa Diriflē motete Ubi caritas et amor op. 10. nr. 1 jauktajam korim. Atskaņo Latvijas Radio koris diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā. 2024. gada ieraksts Rīgas Torņakalna baznīcā.
Gustava Mālera 8. simfonija, 1. daļas sākums solistiem, koriem, orķestrim. Atskaņo VAK ”Latvija”, Latvijas Nacionālās Operas koris, Rīgas Doma zēnu koris, Latvijas Nacionālās operas orķestris, solisti diriģenta Andra Nelsona vadībā. 2005. gada ieraksts Latvijas Nacionālajā operā.
Volfganga Amadeja Mocarta motete Ave verum corpus K. 618 jauktajam korim, orķestrim. Atskaņo Latvijas Radio koris, Sinfonietta Rīga diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā. 2024. gada ieraksts Lielajā ģildē.
Jūlija Jonāne "Sakrālā mūzika". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-sakr%C4%81l%C4%81-m%C5%ABzika (skatīts 26.02.2026)