Slimības ierosinātājs ir cilvēka kašķērce Sarcoptes scabiei var. hominis.

Kašķis ir visā pasaulē izplatīta ektoparazitoze, kas skar jebkura vecuma un sociālo grupu cilvēkus. Pasaules Veselības organizācija (PVO) ir aprēķinājusi, ka jebkurā laika brīdī ar kašķi slimo vismaz 200 miljoni cilvēku. Īpaši augsta izplatība ir tropu reģionos, blīvi apdzīvotās vietās un sociāli nelabvēlīgos apstākļos.

Slimība izplatās galvenokārt ilgstoša tieša ādas kontakta ceļā. Nozīmīgākās komplikācijas saistītas ar sekundāru bakteriālu ādas infekciju. Kašķis ir ārstējams, tomēr sekmīgai infekcijas ierobežošanai vienlaikus jāārstē slimnieks un viņa tuvās kontaktpersonas.

Klīniski izšķir vairākas kašķa formas.

Klasiskais jeb parastais kašķis (scabies vulgaris) ir visbiežāk sastopamā forma. Parasti uz cilvēka ķermeņa ir neliels skaits pieaugušu ērču – mātīšu. Raksturīga intensīva nieze, papulozi ādas bojājumi un diagnostiski nozīmīgās kašķa ejas.

Kreveļainais jeb hiperkeratotiskais kašķis (crusted scabies, agrāk – Norvēģijas kašķis) ir smaga, ļoti lipīga slimības forma ar ārkārtīgi lielu parazītu skaitu. Raksturīga izteikta hiperkeratoze, zvīņošanās un kreveles. Biežāk tas attīstās cilvēkiem ar imūnsupresiju, smagām hroniskām slimībām vai funkcionāliem traucējumiem.

Retāk apraksta nodulāro kašķi, kuram raksturīgi ilgstoši, stipri niezoši un sarkanbrūni mezgliņi, īpaši ģenitāliju, cirkšņu un padušu apvidū.

Atkarībā no pacienta vecuma un klīniskās situācijas atšķiras arī slimības morfoloģija un lokalizācija. Zīdaiņiem un maziem bērniem biežāk nekā pieaugušajiem var būt skarta galvas matainā daļa, seja, kakls, plaukstas un pēdas.

Sarcoptes scabiei ir mikroskopiska Sarcoptidae dzimtas ērce. Pēc nonākšanas uz cilvēka ādas apaugļotā mātīte epidermas raga slānī veido eju, kurā dēj olas. No tām izšķiļas kāpuri, kas turpmāk attīstās par nimfām un pieaugušām ērcēm.

Pirmreizējas invāzijas gadījumā simptomi parasti neparādās nekavējoties. Sensibilizācijai pret ērces antigēniem un ekskrementiem nepieciešamas vairākas nedēļas; atkārtotas invāzijas gadījumā simptomi var attīstīties daudz ātrāk.

Raksturīgākais simptoms ir intensīva nieze, kas pastiprinās vakarā un naktī. Uz ādas novēro papulas, ekskoriācijas, vezikulas un kašķa ejas. Pieaugušajiem tipiskas lokalizācijas ir pirkstu starpas, plaukstu locītavas, elkoņi, paduses, vidukļa apvidus, sēžamvieta un dzimumorgānu apvidus.

Kašķis izplatās galvenokārt ilgstoša tieša kontakta “āda pret ādu” ceļā. Klasiska kašķa gadījumā pāreja ar priekšmetu starpniecību ir mazāk nozīmīga, bet kreveļainā kašķa gadījumā lielā parazītu skaita dēļ nozīmīga var būt arī pārnešana ar apģērbu, gultas veļu un apkārtējās vides priekšmetiem.

Diagnozi bieži nosaka klīniski. To var apstiprināt, mikroskopiski konstatējot ērci, olas vai fekālijas ādas nokasījumā. Dermatoskopija ļauj neinvazīvi vizualizēt kašķa eju un ērces priekšējo daļu, kas rada raksturīgu trīsstūrveida tumšu struktūru ejas galā.

Sarcoptes scabiei parazitē ne tikai uz cilvēka. Dažādi tās varianti sastopami arī daudziem savvaļas un mājas zīdītājiem, kuriem invāziju parasti sauc par sarkoptisko kašķi (sarcoptic mange). Cilvēka kašķi izraisošais variants ir pielāgots cilvēkam.

Slimības izpaudums neaprobežojas ar niezi. Intensīvas kasīšanas un ādas barjeras bojājuma rezultātā var attīstīties sekundāra bakteriāla infekcija, īpaši Staphylococcus aureus un Streptococcus pyogenes izraisīts impetigo. Endēmiskos reģionos šādas infekcijas var izraisīt abscesus, sepsi un ar streptokoku infekciju saistītas nieru u. c. sistēmiskas komplikācijas.

Profilaksē svarīga ir agrīna slimības atpazīšana, cieša kontakta ierobežošana līdz ārstēšanas pabeigšanai un vienlaicīga mājsaimniecības locekļu un citu tuvo kontaktpersonu ārstēšana. Apģērbu, dvieļus un gultas veļu mazgā karstā ūdenī un atbilstoši termiski apstrādā; priekšmetus, kurus nevar mazgāt, iespējams uz vairākām dienām ievietot noslēgtā maisā. Ērces ārpus cilvēka ādas parasti neizdzīvo ilgāk par divām līdz trijām dienām. Telpu apstrāde ar insekticīdu aerosoliem nav nepieciešama.

Ārstēšanā viens no galvenajiem līdzekļiem ir lokāls 5 % permetrīns. Plaši izmanto arī perorālu ivermektīnu; atkarībā no valsts, pacienta vecuma un klīniskās situācijas lieto benzilbenzoātu, sēru saturošus preparātus un citus akaricīdus. Tā kā atsevišķas terapijas nepietiekami iedarbojas uz olām, ārstēšanu parasti atkārto atbilstoši konkrētā preparāta shēmai.

Kreveļainā kašķa ārstēšana ir intensīvāka, un parasti ir nepieciešama perorāla ivermektīna un lokāla akaricīda kombinācija (reizēm vairākos ārstēšanas ciklos).

Svarīgi, ka nieze pēc sekmīgas parazīta izskaušanas var saglabāties vairākas nedēļas un pati par sevi nenozīmē terapijas neveiksmi.

Vakcīnas pret cilvēka kašķi pašlaik nav. Vakcīnas izstrāde ir viens no pētniecības virzieniem, īpaši saistībā ar slimības kontroli endēmiskajos reģionos.

Kašķis ir viena no vēsturiski nozīmīgākajām slimībām parazitoloģijas attīstībā. Jau antīkajos avotos aprakstīta slimība, kas atbilst kašķim, tomēr īpašs pavērsiens notika 1687. gadā, kad itāļu ārsts Džovanni Kozimo Bonomo (Giovanni Cosimo Bonomo) sadarbībā ar aptiekāru Diačinto Čestoni (Diacinto Cestoni) aprakstīja kašķērci, tās olas, atrašanos ādas ejās un slimības lipīgumu. Šo darbu uzskata par vienu no agrākajiem pārliecinošajiem pierādījumiem tam, ka konkrētu cilvēka slimību izraisa konkrēts dzīvs parazīts.

Dabaszinātnieks Karls de Gērs (Charles De Geer) 1778. gadā ērci zinātniski aprakstīja kā Acarus scabiei. Vēlāk tās sistemātika tika precizēta, un mūsdienās tā tiek klasificēta kā Sarcoptes scabiei.

19. gs. nozīmīgu ieguldījumu deva Vīnes dermatologs Ferdinands fon Hebra (Ferdinand von Hebra), kura darbi palīdzēja nostiprināt kašķa parazitāro etioloģiju dermatoloģijā.

Mūsdienu pētniecības galvenie virzieni ir S. scabiei genomika un molekulārā bioloģija, saimnieka un parazīta mijiedarbība, imūnā atbilde, diagnostikas metožu pilnveidošana, rezistence pret akaricīdiem, jaunu ārstniecības līdzekļu un potenciālu vakcīnu izstrāde, kā arī masveida ārstēšanas programmas endēmiskajos reģionos.

Nozīmīgu lomu globālajā kašķa pētniecības un kontroles koordinēšanā ieņem PVO. PVO kašķi iekļauj novārtā atstāto tropisko slimību (neglected tropical diseases) grupā un pēta arī masveida medikamentozās ārstēšanas stratēģijas augstas izplatības teritorijās.