Kopš dibināšanas 1984. gadā Šefīldā teātra kolektīva Forced Entertainment kodolu jau 35 gadus nemanīgi veido seši mākslinieki: Tims Etčelss (Tim Etchells), Robins Arturs (Robin Arthur), Ričards Laudons (Richard Lowdon), Klēra Maršala (Claire Marshall), Ketija Neidena (Cathy Naden), Terija O’Konora (Terry O’Connor). T. Etčelss ir grupas mākslinieciskais vadītājs, bet R. Laudons atbild par iestudējumu dizainu; nereti notiek sadarbība arī ar citiem māksliniekiem. Forced Entertainment veido oriģināldarbus, lietojot tā saucamo kolektīvi radīta teātra metodi (devised theatre) – visi darbi top kā sešu grupas mākslinieku kopdarbs, neizceļot režisora, dramaturga vai aktiera funkciju. Forced Entertainment var uzskatīt par vienu no šīs metodes pamatlicējiem gadsimtu mijas Rietumeiropas teātrī. Viņi veido izrādes, 6, 12 un 24 stundu garas ilgstošās performances, video darbus, instalācijas, projektus internetā. T. Etčells kā režisors, dramaturgs un mākslinieks strādā arī individuāli vai sadarbībā ar citiem māksliniekiem, ir vairāku grāmatu un eseju autors.

Forced Entertainment dibināšanas vieta ir 80. gadu sākuma ekonomiskās krīzes nogurdinātā Anglijas industriālā pilsēta Šefīlda ar miljoniem bezdarbnieku. Tieši šī vide kļuva par vienu no galvenajiem iedvesmas avotiem kompānijas agrīnajā daiļradē, liekot tās centrā perifēriju – ainavu, cilvēkus un dzīves, kas atrodas nomalē, ārpus globālā kapitālisma un mediju uzmanības. Šajos apstākļos radās arī kompānijas nosaukums Forced Entertainment (“Piespiedu izklaide”) – kā ironisks komentārs par to, ka valsts neesoša atbalsta apstākļos mākslinieki ir spiesti kļūt par izklaides industrijas dalībniekiem, lai nodrošinātu iztiku.

Līdz pat mūsdienām Forced Entertainment unikālās jaunrades metodes pamatā ir kolektīvs sarunu, improvizācijas, rakstīšanas un mēģinājumu process studijā, kur katrs mākslinieks ierodas ar reālajā dzīvē noskatītu elementu bagāžu. Tie var būt gan filmu, televīzijas pārraižu, stāvizrāžu (stand-up), popkultūras un virtuālās realitātes fragmenti, gan ielās saklausītas frāzes, novēroti tipāži, izkārtnes vai citas vizuālās kultūras atsauces. Tieši šo ikdienas detaļu klātbūtne, nevis lineārs stāsts, veido un virza Forced Entertainment izrādes. Ļoti būtiska vieta Forced Entertainment darbos ir tekstam un valodai, daudzu izrāžu centrā ir spēles ar valodu un tās struktūru, nereti teksts rodas izrādes laikā uz skatuves zālē sēdošo acu priekšā, atklājot mākslinieku izcilās iztēles un improvizācijas spējas un gadu gaitā līdz perfekcijai noslīpēto saspēli. Cits būtisks elements, kas vienmēr ir atradies britu mākslinieku uzmanības lokā, ir laiks. Viens no spožākajiem piemēriem, kas apvieno laikmetīgu, tradicionālo teātri konfrontējošu teksta un laika interpretāciju, ir izrāde “Un tūkstošajā naktī” (And On The Thousandth Night, 2000) – patstāvīgā izrādē pārvērsta aina no episkās 24 stundu garās performances “Kurš man nodziedās dziesmu, kas ļaus pārstāt baidīties?” (Who Can Sing a Song to Unfrighten Me?, 1999). Izrāde ilgst sešas stundas, un skatītāji šo sešu stundu laikā drīkst ierasties, aiziet un atgriezties jebkurā brīdī.

Gadījumi, kad Forced Entertainment strādā ar gatavu tekstu, ir izņēmumi – tādas ir izrādes “Skaudras sāpes” (Exquisite Pain, 2005), kas balstīta franču mākslinieces Sofijas Kalles (Sophie Calle) tāda paša nosaukuma tekstā; “Piezīmju grāmata” (The Notebook, 2014), kuras pamatā ir ungāru rakstnieces Agotas Kristofas (Ágota Kristóf) triloģija “Lielā burtnīca” (Le grand cahier); un savā ziņā arī izrāžu sērija “Kopotie raksti. Galda virsmas Šekspīrs” (Complete Works. Table Top Shakespeare, 2015), kas iekļauj pilnīgi visas Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugas brīvā mākslinieku atstāstījumā, par palīglīdzekļiem ņemot visdažādākos sadzīves priekšmetus: sāls un pipara trauciņus, vāzīti, tualetes papīra rulli, pudeļu birsti, sērkociņu kastīti.

Forced Entertainment izrādes var būt gan ļoti sarežģītas, piemēram, izrāde “Pasaule attēlos” (The World in Pictures, 2006) – mēģinājums 90 minūtēs sakāpinātā teatrālā manierē izstāstīt visu pasaules vēsturi, gan ļoti vienkāršas, piemēram, Quizoola (1996) – sešu stundu garš improvizētu jautājumu un atbilžu vakars divu mākslinieku izpildījumā tukšā telpā, kur vienīgais scenogrāfijas elements ir baltu lampiņu virtene un neona uzraksts Quizoola. Aktieri uz skatuves sēž pavisam ikdienišķās drēbēs, tikai viņu sejas ir nogrimētas kā klauniem. Tas ir kā atgādinājums, ka šī tomēr ir izrādes situācija. Mākslinieki ir veidojuši arī izrādes bērniem: “Iespējamā neiespējamā māja” (The Possible Impossible House, 2014) un kopā ar bērniem – “Tā nakts seko dienai” (That Night Follows Day, 2007).

Britu laikraksts The Guardian ir nosaucis Forced Entertainment par “ietekmīgāko britu jaunā teātra kolektīvu pēdējos 20 gados”, bet The Big Issue raksta: “Viņu īpašo stilu nav iespējams kategorizēt. Katrs darbs nes dziļi poētisku melanholijas izjūtu un nepārejošu vēlmi atrast modernās dzīves jēgu.”

Dodoties uz kompānijas izrādēm, cerības ieraudzīt konvencionālu teātri ir jāatstāj mājās. Taču neatkarīgi no tā, vai konkrētajā izrādē teatrālisms ir reducēts līdz minimumam vai pārspīlēts līdz augstākajai pakāpei, visiem kompānijas darbiem raksturīga interese pārskatīt un no jauna definēt teātra nozīmi mūsdienu pasaulē un padziļināta saruna par to, ko nozīmē dzīvot mūsu laikmetā. Tieši tagadne ir tas, kas kompāniju interesē visvairāk, – kādam šodien jābūt teātrim, kādā valodā tam jārunā, kā mūsdienās veidot jēgpilnu sarunu ar skatītāju, kura dzīves lielāko daļu aizņem klejojumi virtuālajā realitātē.

2016. gadā Forced Entertainment saņēma starptautisko Ibsena balvu (The International Ibsen Award), un T. Etčelsam tajā pašā gadā piešķīra Spaldinga Greja (Spalding Grey) balvu Amerikas Savienotajās Valstīs. Ibsena balvas komiteja prestižā apbalvojuma piešķiršanu pamatoja šādi: “Forced Entertainment atjauno un izaicina teātri, apzinās un liek lietā tā spēku; viņi teātra lomu sabiedrībā uztver ļoti nopietni.”

Latvijā kolektīvs ir viesojies trīs reizes, visas – pēc Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” ielūguma. 2006. gadā Jaunajā Rīgas teātrī notika darbu “Skaudras sāpes” un “Un tūkstošajā naktī” viesizrādes, 2013. gadā Tabakas fabrikā tika izrādīta Quizoola, bet 2015. gadā kompānija atgriezās Rīgā ar izrādi “Piezīmju grāmata”, kas notika tagadējās Dirty Deal Teatro telpās Talsu ielā 1.

Nighthawks (1985, North Riding College, Skarboro); 200% And Bloody Thirsty (1987, Nuffield Theatre Studio, Lankasterā); Emanuelle Enchanted (1992, Nuffield Theatre Studio, Lankasterā); 12 am: Awake and Looking Down (1993, Laikmetīgās mākslas institūts, Institute of Contemporary Arts, Londonā); Club of No Regrets (1993, Nuffield Theatre Studio, Lankasterā); Speak Bitterness (1994, National Review of Live Arts, Glāzgovā); Showtime (1996, Alseigeras Mākslas centrs, Alsager Arts Centre); The World in Pictures (1996, Šefīldas teātris, Sheffield Theatres); Quizoola (1996, Laikmetīgās mākslas institūts, Institute of Contemporary Arts, Londonā); Pleasure (1997, TIME Festival, Ģentē); Dirty Work (1998, Phoenix Arts, Lesterā); Disco Relax (1999, FE Studio, Šefīldā); Who Can Sing a Song to Unfrighten Me? (1999, Southbank Centre, Londonā); And on the Thousandth Night (2000, Ayloul festivāls, Beirūtā); First Night (2001, Rotterdamse Schouwburg, Roterdamā); The Voices (2003, Volksbühne, Berlīnē); Bloody Mess (2003, Spielart Festival, Minhenē); Exquisite Pain (2005, Staatstheater Stuttgart, Štutgartē); Spectacular (2008, PACT Zollverein, Esenē); Void Story (2009, Tanzquartier Wien, Vīnē); The Thrill of It All (2010, Kunstenfestivaldesarts, Briselē); Tomorrow’s Parties (2011, Belluard Bollwerk International Festival, Fribūrā); The Coming Storm (2012, PACT Zollverein, Esenē); The Notebook (2014, PACT Zollverein, Esenē); Complete Works: Table Top Shakespeare (2015, Berliner Festspiele, Berlīnē); Real Magic (2016, PACT Zollverein, Esenē).