R. Kasteluči ir absolvējis Boloņas Mākslas akadēmijas (Academia di Belle Arti di Bologna) Scenogrāfijas un glezniecības nodaļu. Divdesmit gadu vecumā viņš debitēja kā teātra režisors un turpmākos gadus veltīja gan teātrim, gan glezniecībai. 1981. gadā R. Kasteluči kopā ar māsu Klaudiju Kasteluči (Claudia Castellucci) un Kjāru Gvidi (Chiara Guidi) nodibināja kompāniju Socìetas Raffaello Sanzio. Tās nosaukums ir saistīts ar Renesanses mākslinieku Rafaēlu (Raffaello Sanzio da Urbino), kura glezniecība slavina formas perfekciju un pauž nemieru par pasauli, kas zaudē atskaites punktus. Rafaēla darbiem raksturīgā dramatiskā spriedze un dinamisms jaušams arī Socìetas Raffaello Sanzio darbos, ko līdz 2006. gadam visi trīs kompānijas dibinātāji veidoja kopā, bet pēc tam nolēma iet katrs savu radošo ceļu. R. Kasteluči turpina strādāt individuāli, aizvien lielāku vietu viņa radošajā praksē ieņem operas režija.

Savu pirmo izrādi “Zīme” (Cenno) kompānija Socìetas Raffaello Sanzio iestudēja vēl pirms oficiālās dibināšanas, 1980. gadā, dzīvoklī Romā vienam skatītājam – itāļu teātra kritiķim Džuzepem Bartoluči (Giuseppe Bartolucci). Līdzās eksperimentālām izrādēm tapa arī filmas, instalācijas, publiskas retorikas akcijas sērijā “oratorija” (oratorie) un pētījumi drāmas teksta un valodas jomā, kā rezultātā tika izgudrota īpaša valodas sistēma lingua generalissima – tā saglabājusi nozīmi R. Kasteluči iestudējumos līdz pat mūsdienām. 20. gs. 80. gadu beigās mākslinieki pievērsās arhetipiem un mītiem, kas cēlušies ārpus Rietumu kultūras. Skatuves darbībā aizvien biežāk tika iesaistīti dzīvnieki un neprofesionāli izpildītāji, arī bērni; izrādes reflektēja par teātra būtību un jēgu, teksta lomu, aktiera klātbūtni, traģēdijas nozīmi. Gadsimtu mijā ar izrādi “Ģenēze. No Miega muzeja” (Genesi. From the Museum of Sleep) R. Kasteluči vērsa uzmanību fundamentālai pretrunai cilvēces būtībā, kur allaž līdzās mājo radīšana un destrukcija. No 2002. līdz 2004. gadam viņš strādāja pie sava vērienīgākā un nozīmīgākā darba – 11 izrāžu cikla Tragedia Endogonidia, kas pielīdzināms mūsdienu Rietumu pasaules traģēdijas kopsavilkumam. Katra epizode nes citas Eiropas pilsētas vārdu – Čezena, Aviņona, Berlīne, Brisele, Bergena, Parīze, Roma, Londona, Strasbūra, Marseļa un vēlreiz Čezena – un meklē veidu, kā 21. gs. uz skatuves attēlot traģēdiju un kā par to vēstīt mūsdienu skatītājam.

Pats sevi kā mākslinieku un cilvēku R. Kasteluči liek centrā izrāžu triloģijā “Elle” (Inferno, 2008), “Šķīstītava” (Purgatorio, 2008) un “Paradīze” (Paradiso, 2008), kas balstīta Dantes Aligjēri (Dante Alighieri) “Dievišķajā komēdijā” (La divina commedia, 1308–1321). Atklāšanas ainā R. Kasteluči viens pats stāv uz tukšas skatuves, līdz tajā iebrāžas vilku suņu bars un sāk viņu plosīt. Izrādē “Par dieva dēla sejas koncepciju” (Sul concetto di volto nel Figlio di Dio, 2011) režisors turpina pētīt cilvēka eksistences traģēdiju un attiecības ar dievu, konfrontējot zālē sēdošos ar milzīgu Jēzus Kristus seju skatuves dibenplānā (Renesanses autora Antonello da Mesinas (Antonello da Messina) Kristus portreta kopija). Izrāde satrieca ar vizualitāti, kas tika panākta, pateicoties kinematogrāfa un glezniecības paņēmienu lietojumam uz skatuves. Skaņu partitūras autors šeit, tāpat kā vairumā R. Kasteluči darbu, ir britu komponists Skots Gibonss (Scott Gibbons). 2014. gada 15. augustā Rūras triennālē (Ruhrtriennale) pirmizrādi piedzīvoja “Svētpavasaris” (Le Sacre du Printemps), kurā R. Kasteluči pilnībā atsakās no cilvēku klātbūtnes uz skatuves. Igora Stravinska (Игорь Фёдорович Стравинский) mūzikas horeogrāfiju izrādē izpildīja iespaidīga skatuviska konstrukcija: tā sastāvēja no vairākām turbīnām, no kurām pār skatuvi tika kaisītas rūpnieciski ražotu kaulu miltu straumes. Viens no ievērojamākajiem un radikālākajiem R. Kasteluči darbiem operā ir Kristofa Vilibalda Gluka (Christoph Willibald Gluck) “Orfeja un Eiridīkes” (Orphée and Eurydice) iestudējums Beļģijas Karaliskajā teātrī Lamonē (Théâtre Royal de la Monnaie; La Monnaie) 2014. gadā. R. Kasteluči aizvietoja Eiridīki ar reālu sievieti Elsu, kas guļ komā kādā no Briseles slimnīcām. Opera notika paralēli uz operas skatuves un slimnīcas palātā.

Pēc teju četrdesmit gadus ilgušiem nerimstošiem meklējumiem šodien R. Kasteluči ir radījis jaunu skatuves valodu, kas integrē vizuālo un dramatisko mākslu, mūziku un arhitektūru un apšauba teātri, kura pamatā primāri ir literārais teksts. R. Kasteluči teātri uzskata par absolūto mākslu, kam jāspēj ielauzties skatītājā caur visām maņām un uztveres kanāliem. Līdz ar to viņa iestudējumi ir ļoti kompleksi un vizuāli bagāti. To estētikai raksturīga nostalģiska pievilcība, kas atspoguļo gan rituālu nežēlību, gan svētumu un rada gluži netveramu satraukumu, kāds, iespējams, pārņemtu tad, ja mums izdotos ielūkoties cilvēces zemapziņas dziļumos. R. Kasteluči prakse sasaucas ar Antonēna Arto (Antonin Artaud) nežēlības teātra (Théâtre de la Cruauté) idejām, ko itāļu mākslinieks ir attīstījis jaunā līmenī. R. Kasteluči ir autors desmitiem teātra un operas izrāžu, instalāciju, filmu, koncertu un grāmatu, kas tiek pieskaitīti radikālākajai un pretrunīgākajai gadsimtu mijas mākslas praksei. 

Itālijā kompānijas provokatīvais un pretrunīgais darbs izpelnījies politisko cenzūru. 1994. gadā Itālijas Kultūras un mākslas ministrija pārstāja atbalstīt un aizliedza Socìetas Raffaello Sanzio darbu izrādīšanu. Mākslinieku atbildes gājiens bija Plebeju svētki (Festa Plebea) Čezenā, par ko 1996. gadā viņiem piešķira augstāko teātra apbalvojumu Itālijā – UBU (Il premio UBU). Pēc tam R. Kasteluči un Socìetas Raffaello Sanzio šo balvu saņēma vēl trīs reizes. 2000. gadā R. Kasteluči saņēma Eiropas Jaunā teātra realitātes balvu (Europe Prize New Theatrical Realities) un 2002. gadā tika uzaicināts par Aviņonas festivāla (Festival d`Avignon) galveno mākslinieku. 2005. gadā R. Kasteluči bija Venēcijas Teātra biennāles (La biennale teatro di Venezia) kurators, viņš turpināja strādāt par kuratoru dažādos festivālos arī pēc tam. 2002. gadā R. Kasteluči piešķīra Francijas mākslas un literatūras ordeņa augstāko pakāpi (Chévalier des Arts et des Lettres), 2013. gadā viņš saņēma Venēcijas biennāles Zelta lauvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā, bet 2014. gadā vācu izdevums Opernwelt viņu nosauca par labāko operas režisoru.

Latvijas skatītājiem ar R. Kasteluči daiļradi bijis iespējams iepazīties Starptautiskajā jaunā teātra festivālā “Homo Novus” – 2007. gadā Dailes teātrī notika izrāde “BR.#04 Brisele” no cikla Tragedia Endogonidia, 2011. gadā Kaņepes Kultūras centrā bija apskatāma instalācija “Persona”, bet 2013. gadā R. Kasteluči viesojās Nacionālajā teātrī ar izrādi “Par dieva dēla sejas koncepciju”.

Amleto. La veemente esteriorità della morte di un mollusco (1992); Orestea (una commedia organica?) (1995); Giulio Cezare (1998, Kunstenfestivaldesarts, Briselē); Genesi. From the Museum of Sleep, based on Bible (1999, Holland Festival); Il Combattimento (2000, Kunstenfestivaldesarts, Briselē); 11 izrāžu sērija Tragedia Endogonidia (2002–2004); Hey Girl! (2007, Aviņonas festivāls, Festival d’Avignon); Divina Commedia: Inferno, Purgatorio, Paradiso (2008, Aviņonas festivāls, Festival d’Avignon); Parsifal (2011, Lamonē teātris, Théâtre de la Monnaie); Sul concetto di volto nel Figlio di Dio (2011, Aviņonas festivāls, Festival d’Avignon); Le Sacre du Printemps (2014, Rūras triennāle, Ruhrtriennale); Orphée and Eurydice (2014, Lamonē teātris, Théâtre de la Monnaie); Go Down, Moses (2014, Théâtre Vidy, Lozannā); Die Zauberflöte (2018, Lamonē teātris, Théâtre de la Monnaie); La Vita Nuova (2018, KANAL-Centre Pompidou, Briselē).