Žokļaiņu virsklasē Latvijā ietilpst kaulzivju klase (Osteichthyes) ar 16 kārtām, 26 dzimtām un 68 Latvijas ihtiofaunai raksturīgām sugām. Virsklases galvenās pazīmes ir attīstīti žokļi un pāra spuras. Pēc ekoloģiskajām grupām Latvijā dzīvojošās zivis iedala jūras, saldūdens un ceļotājzivīs. Baltijas jūrā zemā ūdens sāļuma dēļ, īpaši piekrastes rajonos, bieži sastopamas arī saldūdens zivis. Latvijā izplatītākās jūras zivju sugas ir brētliņa (Sprattus sprattus), reņģe (Clupea harengus), plekste (Platichthys flesus) un menca (Gadus morhua). Brētliņas un reņģes ir nelielas pelaģiskas jūras zivis, kas uzturas baros. Brētliņas Latvijā ir zvejotākās jūras zivis – vidējā nozveja ir 43000 tonnu gadā (2006–2015). Nozveju ietekmē nozvejas limiti un sugas krājuma lielums. Brētliņām pavasarī un vasarā raksturīgs porcijveida nārsts ūdens pelaģiskajā slānī. Kāpuri, tāpat kā pieaugušie īpatņi, pēc izšķilšanās barojas ar zooplanktonu. Populācijas lielums atkarīgs galvenokārt no barošanās apstākļiem un mazuļu izdzīvotības atsevišķos gados. Strauja populācijas pieauguma gadījumā iespējama iekšsugas konkurences izraisīta augšanas tempa samazināšanās. Sugu nelabvēlīgi ietekmē arī plēsoņas, galvenokārt menca. Baltijas jūrā brētliņa ir viens no galvenajiem mencas barības objektiem. No saldūdens zivīm dominē karpu dzimtas (Cyprinidae) sugas: rauda (Rutilus rutilus), rudulis (Scardinius erythrophthalmus), plaudis (Abramis brama) un plicis (Blicca bjoerkna). Šīs sugas labvēlīgi ietekmē temperatūras paaugstināšanās un eitrofikācijas veicinātais barības bāzes pieaugums. Galvenie barības objekti: zoobentoss, zooplanktons un augu izcelsmes barība. Karpu dzimtas zivju daudzuma palielināšanās ūdenstilpē var būt nozīmīgs eitrofikāciju veicinošs faktors. Saldūdeņos bieži sastopami arī asari (Perca fluviatilis) un līdakas (Esox lucius). Šīs plēsīgās zivis ir vienas no populārākajām sugām makšķernieku vidū. Līdaku daudzumu ietekmē pieejamās nārsta vietas, barošanās apstākļi un zvejas intensitāte. Tās nārsto pavasarī ūdenstilpju seklūdens zonās ar veģetāciju. Mazuļi barojas ar bezmugurkaulniekiem, taču ļoti ātri kļūst par plēsoņām. Pieaugušiem īpatņiem barības spektrs ļoti plašs un atkarīgs no pieejamo barības objektu sastopamības ūdenstilpē. Labvēlīgos augšanas apstākļos līdakas garums var sasniegt 1,3 m. Sugai raksturīgs kanibālisms. Ceļotājzivis (diadromās sugas) pēc to nārsta migrāciju tipa iedala katadromās (migrē no saldūdens uz jūru) un anadromās (migrē no jūras uz saldūdeni). No katadromajām zivīm Latvijā sastopams zutis (Anguilla anguilla), kas veic nārsta migrāciju uz Sargasu jūru. Izplatītākās andromās sugas ir Atlantijas lasis (Salmo salar), taimiņš (Salmo trutta), vimba (Vimba vimba) un salaka (Osmerus eperlanus). Atsevišķām ceļotājzivju sugām izdala nemigrējošas saldūdens formas, piemēram, strauta forele ir taimiņa rezidentā upes forma. Sarežģītā dzīves cikla dēļ ceļotājzivis ir apdraudētas. Atlantijas laša populāciju negatīvi ietekmē upju aizsprosti, piemērotu nārsta vietu trūkums, ūdens piesārņojums un nelegālā zveja, tāpēc to dabiskā populācija samazinās. Baltijas jūrā laši nārsta migrāciju veic rudenī. Dzīves laikā var nārstot atkārtoti. Mazuļi upē uzturas 1–5 gadus un barojas ar bezmugurkaulniekiem, pēc tam migrē uz jūru, kur aktīvi barojas un 1–6 gadu laikā nobriest nārstam. Galvenie barības objekti jūrā ir brētliņas un reņģes. Dabisko populāciju regulāri mākslīgi papildina ar audzētavu zivīm.
Atlantijas lasis (Salmo salar).
Zīmējuma autors Dmitrijs Paramonovs.
