Biotops. Dzīvesveids. Barība Atlantijas lasis dzīves laikā izmanto dažādus biotopus – upju straujteces nārstam un mazuļu attīstībai, upju lēnos posmus un grīvas smoltu migrācijai uz jūru un nārsta migrācijai, jūras piekrasti un atklātās jūras ūdeņus, kad barojas un nobriest pēcsmoltifikācijas periodā.
Kāpura un mazuļa stadijā sugai raksturīgs bentisks dzīvesveids. Piegrunts slānī straumes ātrums ir mazāks grunts reljefa dēļ, kas to bremzē. Ir ļoti svarīgi, lai pirmajos dzīves mēnešos lašu jaunajai paaudzei būtu pieejami biotopi ar lēnāku straumi (parasti piekrastes joslā līdz ~40 cm dziļumā), jo tā vēl nav spējīga noturēties un sekmīgi baroties straujos ūdeņos. Mazuļi barojas galvenokārt ar nelieliem bentiskiem vai straumes nestiem ūdens bezmugurkaulniekiem jeb driftu. Šāda barošanās stratēģija palīdz taupīt enerģiju. Lielākie Atlantijas lašu mazuļi dažkārt barojas arī ar zivīm. Atlantijas laši jau mazuļa stadijā ir teritoriāli – sargā savu barošanās laukumu un padzen sāncenšus. Dzīves pirmajā vasarā vairums lašu mazuļu, it īpaši lielākās upēs, dzīvo tuvāk upes krastam. Teritorija, kurā mazulis barojas, pieaug līdz ar paša mazuļa izmēriem, un pieaug arī tā spēja noturēties aizvien spēcīgākā straumē un apdzīvot dziļākus biotopus. Atlantijas laša mazuļi ir aktīvi visu diennakti, vienīgi ziemā aktivitāte (it īpaši diennakts gaišajā laikā) mazinās enerģijas taupīšanas un trūcīgi pieejamās barības dēļ. Likumsakarīgi, ka ziemā augšana notiek lēnāk.
Maza un vidēja izmēra upēs var būt vērojama konkurence starp Atlantijas laša un foreles ekoloģisko formu (taimiņš un strauta forele) mazuļiem par barību un dzīves telpu.
Smolta stadijā pavasarī (mazākā mērā rudenī), uzsākot migrāciju uz jūru, Atlantijas lasis ir vistrauslākais – gļotu slānis, kas klāj ādu, ir plānāks, un zvīņas tai ir vājāk piestiprinātas, kā arī daļai indivīdu fizioloģiskie procesi, kas ļauj tiem pielāgoties dzīvei sāļā vai iesāļā ūdenī, vēl nav pilnībā noslēgušies. Tā kā smoltifikācija ietver izmaiņas arī vielmaiņā un citos bioķīmiskajos procesos, sudrabotais krāsojums ne vienmēr droši norāda uz to, ka lasis jau ir smoltificējies. Atšķirībā no mazuļa stadijas, kad Atlantijas laši sargā savus barošanās laukumus un ir vairāk savrupi, smolta stadijā tie lejupmigrācijā uz jūru veido nelielus barus, kas palielina individuālās izdzīvošanas izredzes. Migrācijā uz jūru lielākā smoltu mirstība notiek upju lejtecēs, grīvās un upju grīvu rajonos jūrā, jo ļoti bieži tie ir arī upju posmi, kur ir augstākā plēsēju koncentrācija, – tur aktīvi barojas gan plēsīgās zivis, gan ūdensputni, arī plēsīgie zīdītāji (ūdeles, ūdri, roņi). Daļai smoltu migrācijā uz jūru nākas saskarties arī ar dažādiem migrācijas šķēršļiem – ūdenskritumiem, bebru un cilvēku radītiem dambjiem, to paliekām.
Smolti parasti pamet upi, kad ūdens virsmas temperatūra jūrā ir pakāpusies virs 8 oC. Sasniedzot jūru (vai okeānu), Atlantijas lasis uzsāk plašu barošanās migrāciju vairāku simtu līdz pat tūkstošu kilometru attālumā no dzimtās upes. Piemēram, vairākos barošanās migrācijas pētījumos laši no Norvēģijas, Francijas, Lielbritānijas, Kanādas un Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) konstatēti pie Grenlandes krastiem. Jūrā Atlantijas lasis barojas pelaģiski jeb ūdens virsējos slāņos, bet dažkārt ienirst līdz pat vairāku simtu metru dziļumam. Galvenie barības objekti Atlantijas okeānā un tam piegulošajās jūrās ir dažādu sugu pelaģiskās zivis – visbiežāk moivas (Mallotus villosus), tūbīšu dzimtas (Ammodytidae) zivis, reņģes (Clupea harengus), laternzivis (Myctophidae) un barakudīnas (Paralepididae), kā arī vēžveidīgie, piemēram, sānpeldvēži (Amphipoda) un krils (Euphausiacea), mazākā mērā Gonatus fabricii sugas kalmāri. Baltijas jūrā Atlantijas lasis galvenokārt barojas ar reņģēm, brētliņām (Sprattus sprattus) un trīsadatu stagariem (Gasterosteus aculeatus), dažkārt ar tūbītēm, mencām (Gadus morhua) un vējzivīm (Belone belone). Pateicoties enerģētiski vērtīgajai barībai jūrā, lašu izmēri strauji pieaug.
Dzīve jūrā, atklātā okeānā ir pilna ar dažādiem izaicinājumiem: plēsēju aktivitāte, zvejas rīki, klimata pārmaiņu radītas izmaiņas vides apstākļos. No smoltiem, kas migrē uz jūru, līdz pieaugušiem indivīdiem, kas atgriežas upēs uz nārstu, izdzīvo ~10 % lašu.
Pēc 3–4 gadu barošanās jūrā vai okeānā Atlantijas laši uzsāk nārsta migrāciju uz upēm. Faktori, kas nosaka brīdi, kad tieši uzsākt migrāciju uz nārsta vietām, pagaidām ir neskaidri. Uzsākot nārsta migrāciju, laši pārtrauc barošanos. Migrācijas ceļš no barošanās apgabaliem uz piekrasti, domājams, tiek iegaumēts, pēcsmolta stadijā migrējot uz barošanās vietām. Ir noskaidrots, ka pareizo upes grīvu piekrastē palīdz atrast olfaktorie jeb ožas receptori. Oža tiek izmantota, upē meklējot arī nārsta vietu.
Sugai raksturīgs izteikts houmings jeb instinkts atgriezties uz nārstu dzimtajā upē. Dzimtās upes ūdeņu smarža tiek iegaumēta smolta stadijā lejupmigrācijā uz jūru. Kā liecina dažādi lašu iezīmēšanas pētījumu rezultāti, šis instinkts vairumā gadījumu ir tik spēcīgs, ka laši nārstot atgriežas ne tikai uz dzimto upi, bet pat uz dzimto straujteci. Šis instinkts noteicis to, ka faktiski katrā lašupē izveidojusies ģenētiski atšķirīga lašu populācija. Taču katrā populācijā ir arī klejotāji, kas uz nārstu ieklīst citās upēs, veicinot sugas plašāku izplatīšanos un ģenētisko daudzveidību. Tiesa, tiek uzskatīts, ka jaunu upju kolonizēšanas spējas Atlantijas lasim ir visai vājas un ieklīšana biežāk notiek dzimtajai upei tuvējās upēs, kurās jau pastāv lielas lašu populācijas. Klejošanas uzvedība lielākā skaitā gadījumu novērojama zivjaudzētavās mākslīgi izaudzētiem lašiem, kuriem nav izveidojies pietiekams houminga instinkts, it sevišķi gadījumos, kad tie audzēti ūdens recirkulācijas sistēmās. Taču precīzam houmingam ir būtiska loma konkrētas populācijas spējās pielāgoties lokāliem vides apstākļiem.
Atlantijas lašu nārstam un mazuļu attīstībai nepieciešami sekli upju posmi, kur oļainas straujteces mijas ar lēnākām, dziļākām iedzelmēm, kurās mātītēm atpūsties starp nārsta ligzdas veidošanas piegājieniem. Nārsta ligzdas bieži tiek veidotas straujteces sākuma vai beigu daļā, kur tuvumā ir šādi gultnes padziļinājumi. Nārsts galvenokārt notiek atklātās, nenoēnotās upju straujtecēs ar atbilstošu substrātu – oļi izmērā līdz 10 cm. Optimālais straumes ātrums ir 0,2–0,6 m/s, bet dziļums – līdz 70 cm. Nārsta ligzdas parasti netiek veidotas spēcīgās krācēs, biežāk ligzdas redzamas krastu tuvumā, kur pavasarī izšķīlušies kāpuri spējīgi noturēties straumē.
Atšķirībā no Klusā okeāna lašiem, Atlantijas lasis nārsta ligzdas pēc nārsta neapsargā. Daļa lašu (biežāk tēviņi) uzreiz pēc nārsta atgriežas jūrā, lai atsāktu baroties, bet lielākā daļa paliek upē. Cīņās un nārstā izvārgušie tēviņi galvenokārt paliek ligzdu tuvumā, mātītes migrē uz dziļākiem, lēnākiem upes posmiem. Ziemas periodā vairums iznārstojušo lašu iet bojā, savukārt izdzīvojušie ziemas beigās un pavasara sākumā migrē atpakaļ uz jūru, lai atsāktu baroties. Neliela populācijas daļa nārsto vairākkārt mūžā.