Biotops. Dzīvesveids. Barība Forele ir zivju suga, kas apdzīvo ļoti dažādus biotopus, kā, piemēram, sīkus strautus, upes, ezerus. Anadromā forma – arī jūras piekrasti. Visplašāk tās apdzīvo nelielas, noēnotas upju pietekas un strautus ar nelielu dziļumu un platumu. Anadromajai formai – taimiņam – tikpat svarīga kā saldūdeņi ir arī jūras piekraste, taču taimiņu nārsts un mazuļu attīstība, tāpat kā rezidentajai formai, ir neizbēgami saistīti ar saldūdeņiem.
Ūdens dziļums, kādā suga uzturas, atkarīgs no dzīves cikla stadijas. Ūdenstecēs no ikriem izšķīlušies kāpuri uzturas nārsta ligzdā starp oļiem, bet pēc barības rezervju izsmelšanas no dzeltenuma maisa pakāpeniski maina dzīves vidi. Mazuļi, kas aktīvi barojas, parasti uzturas straujteču seklumā (< 30 cm) tuvāk krastam, kur straumes ātrums nav pārāk liels (0,2–0,5 m/s), savukārt pieaugušās zivis apdzīvo dziļus un bieži vien salīdzinoši lēnus ūdeņus, iedzelmes. Suga dod priekšroku akmeņainai upes gultnei, kas sniedz dabiskas paslēptuves un piebremzē straumi. Dzīves laikā suga var izmantot arī upju posmus ar smilts un smalkas grants substrātu, bet svarīgākā substrāta frakcija ir oļi un rupja grants. Foreļu mazuļi nav tik labi pielāgoti uzturēties straujos ūdeņos kā Atlantijas lasis, tādēļ lielākās upēs mazuļi arī paaugušies vairāk izmanto straujteču piekrastes daļu. Svarīgs parametrs forelēm upēs ir gultnes noēnojums – dažādi elementi, piemēram, zaru, sakņu, krastmalu augu un pašu upes krastu pārkares, kas ļauj tām drošāk pārvietoties arī diennakts gaišajā laikā un var sagādāt kukaiņus, kas dažkārt iekrīt ūdenī. Līdzīgus apstākļus var nodrošināt arī atmirusī koksne upē un ūdensaugi.
Forele izplatības areāla robežās uzrāda plašu variāciju barošanās ekoloģijā un spēj barībā iekļaut plašu barības objektu spektru, sākot no maza zooplanktona līdz pat salīdzinoši liela izmēra zivīm, piemēram, sīgām (Coregonus sp.) ezeros.
Foreļu mazuļi barojas galvenokārt ar nelieliem bentiskiem vai straumes nestiem ūdens bezmugurkaulniekiem jeb driftu. Konkrētu barības objektu patēriņš atkarīgs no mazuļu izmēra un pieredzes – lielāki mazuļi dažkārt barojas ar zivīm. Rudenī mēdz baroties arī ar citu foreļu ikriem – šāda uzvedība novērota gan rezidentajai, gan anadromajai formai. Ziemā, lai gan apetīte līdz ar temperatūras pazemināšanos samazinās (tāpat kā barības daudzveidība), foreles turpina baroties ar bentiskajiem bezmugurkaulniekiem, taču augšana ir krietni lēnāka un galvenā indivīdu aktivitāte ir diennakts tumšajā laikā.
Anadromā forma – taimiņi – smolta stadijā lejupmigrācijā uz jūru veido nelielus barus, kas palielina individuālās izdzīvošanas izredzes. Daļai smoltu migrācijā uz jūru nākas saskarties arī ar dažādiem migrācijas šķēršļiem – gan dabiskiem (bebru dambji, straumes nestu koku sastrēgumi, sagāzumi), gan cilvēku radītiem (dambju paliekas, akmeņu krāvumi u. c.). Sasniedzot jūru, taimiņi nedodas tik tālā barošanās migrācijā kā Atlantijas laši, bet gan barojas jūras piekrastē vai lielāku upju grīvās. Vasarā saistībā ar ūdens temperatūras pieaugumu piekrastē tie atvirzās no piekrastes uz dziļākiem, vēsākiem ūdeņiem. Galvenie barības objekti ir dažādas siļķu (Clupeidae), jūrasgrunduļu (Gobiidae) un lucīšu (Zoarcidae) dzimtas zivis, vēžveidīgie – sānpeldvēži (Amphipoda) un mizīdas (Mysida), daudzsartārpi (Polychaete), arī divspārņu kārtas (Diptera) kukaiņi.
Pēc 1–4 gadu barošanās jūrā taimiņi sasniedz dzimumbriedumu un uzsāk nārsta migrāciju uz dzimtajām upēm. Pareizo upes grīvu piekrastē palīdz atrast olfaktorie jeb ožas receptori, taču ceļš no tālākiem barošanās apgabaliem, domājams, tiek iegaumēts, pēcsmolta stadijā dodoties prom no upēm.
Taimiņam, tāpat kā Atlantijas lasim, raksturīgs houmings. Dzimtās upes ūdeņu smarža tiek iegaumēta smolta stadijā lejupmigrācijā uz jūru. Taču taimiņu populācijās diezgan bieža parādība ir klejošana, kad tie uz nārstu ieklīst citās upēs. Klejošanai var būt gan pozitīvs efekts (sugas plašāka izplatīšanās un ģenētiskā daudzveidība), gan negatīvs efekts, ja tā notiek lielā apjomā (var tikt zaudēti dabiskā atlasē populācijā lokāli izveidojušies pielāgojumi vides apstākļu izmaiņām). Negatīvo klejošanas ietekmi daļā upju var palīdzēt mazināt rezidentie indivīdi, to populācijas. Forele ir diezgan plastiska suga, kas spējīga pielāgoties vides mainībai, tādēļ tai ir visai labas jaunu dzīvotņu kolonizēšanas spējas gan jaunās upēs, gan dzimtās upes posmos, kas kļuvuši pieejami, piemēram, pēc migrācijas šķēršļa nojaukšanas. Šo kolonizēšanas spēju dēļ atsevišķās valstīs, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Jaunzēlandē, tai ir invazīvas sugas statuss.
Foreles nārsto seklās straujtecēs ar oļu un grants substrātu, kur tuvumā pieejami gultnes padziļinājumi ar lēnāku ūdens plūsmu (iedzelmes, bedres, paceres, koku sanesumi), kur mātītes var atpūsties starp nārsta ligzdas veidošanas piegājieniem. Forelēm, tāpat kā Atlantijas lašiem, nārsta ligzdas veido mātītes, taču bieži vien tas notiek smalkākā grunts substrātā, jo foreles parasti ir mazākas par Atlantijas lašiem.
Nārsta laikā foreļu tēviņi ir ļoti teritoriāli un padzen sāncenšus, taču foreles, neatkarīgi no ekoloģiskās formas, nārsta ligzdas pēc nārsta neapsargā. Tēviņi var šķietami uzkavēties nesen apaugļoto ikru tuvumā, ja iesaistās nārstā ar citām tuvumā ligzdas veidojošām mātītēm. Daļa foreļu pēc nārsta iet bojā, taču vairākums izdzīvo un uzreiz pēc nārsta vai pārziemošanas upē atgriežas jūrā, lai atsāktu aktīvi baroties. Vairums foreļu nārsto vairākas reizes mūžā. Izplatības areāla ziemeļos foreles dzīvo ilgāk un likumsakarīgi var arī nārstot vairāk reižu nekā izplatības areāla dienvidos. Tā, piemēram, Latvijā sugas dzīves ilgums biežāk ir 3–5 gadi, savukārt Norvēģijas ziemeļos suga var sasniegt 6–7 gadu vecumu.