Atlantijas lasis ir plēsīga, lielākoties anadroma ceļotājzivju suga, kuras nārsts un mazuļu attīstība notiek aukstūdens upēs, arī atsevišķos ezeros, bet galvenā barošanās un nobriešana ir jūrā vai okeānā. Zivs ar slaidu un vārpstveida ķermeni. Sastopama Atlantijas okeāna ziemeļu daļas valstīs Eiropā un Ziemeļamerikā, taču dabisko izplatību mūsdienās ierobežo dažādi migrācijas šķēršļi. Tā ir viena no divām Latvijā dabiski sastopamajām lašu dzimtas zivju sugām. Latvijā tas regulāri nārsto 13 upēs, no tām mūsdienās lašiem bagātākā ir Salaca. Upēs barojas ar straumes nestiem organismiem, bet jūrā aktīvi medī nelielas virsējos ūdens slāņos mītošas zivis un vēžveidīgos.

Atlantijas lasim raksturīgs slaids, nedaudz no sāniem saplacināts ķermenis. Mazuļa stadijā ķermeņa garums pirmās vasaras beigās sasniedz 7–9 cm. Ķermeņa krāsa no olīvzaļas līdz zeltainai, uz sāniem vairāki lieli, tumši, vertikāli ovālas formas plankumi. Uz sānu līnijas un ap to sarkanīgi oranži punkti. Uz muguras un muguras spuras daudz sīku, melnu punktu. Atšķirībā no līdzīgās foreles (Salmo trutta), mazuļa un smolta stadijā Atlantijas lasim raksturīga dzeltenpelēka, caurspīdīga taukspura, savukārt foreles anadromajai formai (taimiņš) un rezidentajai formai (strauta forele) taukspuras ārmala ir sarkanīgi oranža. Atlantijas lasim mazuļa un smolta stadijā astes spurai ir dziļš V veida šķēlums, forelei tas ir ievērojami seklāks un noapaļots. Smolta stadijā ķermenis sudrabots, parasti 10–15 cm garš. Pieaugušiem īpatņiem ķermeņa garums sasniedz 50–125 cm. Mugura zaļganpelēka vai zilganpelēka, vēders sudrabots. Uz žaunu vākiem un virs sānu līnijas nelieli, izklaidus novietoti, melni plankumi. Uz augšžokļa un apakšžokļa nelieli, koniski zobi. Viena zobu rinda ir arī uz lemeša kaula. Augšžoklis sniedzas līdz acs orbītas malai, kas ir no mutes atveres tālākā, – līdzīgajai forelei (visām ekoloģiskajām formām) tas izvirzīts aiz acs orbītas malas. Nārsta migrācijas laikā Atlantijas lašu ķermeņa krāsojums kļūst tumšāks, sudrabainais spīdums parasti pazūd un tēviņiem ķermeņa sāni kļūst no dzeltenbrūniem līdz vara brūniem, uz tiem izveidojas sarkanīgi oranži plankumi, apakšžokļa gals āķveidā izliecas uz augšu, un lašu tēviņiem ir palielināta taukspura. Mātīšu iznērstie ikri ir oranži, to diametrs ir ~5–6 mm.

Atlantijas lasim raksturīgs visai sarežģīts dzīves cikls. Atlantijas laši nārsta migrāciju uz dzimtajām upēm no barošanās apgabaliem Atlantijas okeānā vai ar to saistītajās jūrās bieži uzsāk jau pavasarī un vasarā, jo daļa lašu devušies līdz pat 2000 km tālā barošanās migrācijā prom no dzimtās upes. Latvijas upēs pirmie laši no barošanās apgabaliem Baltijas jūras dienvidu daļā uz nārstu iepeld jau jūnijā un jūlijā. Nārsts upju straujtecēs gan sākas tikai rudenī, kad ūdens temperatūra pazeminās līdz ~7 ^oC; Latvijā tas ir no oktobra līdz novembra sākumam. Upē agrāk iepeldējušie laši uz nārsta vietām pārvietojas īsi pirms nārsta, līdz tam uzturoties dziļākos upes posmos. Lašu mātītes veido nārsta ligzdas – noguļoties uz sāna un ar straujām ķermeņa un astes kustībām izrušinot 10–30 cm dziļu iedobi gruntī. Viena mātīte var veidot līdz pat sešām ligzdām, un abi dzimumi var vairoties ar vairākiem partneriem. Atlantijas laša mātīte iznērš vidēji 7000–9000 ikru (~1000–1500 ikru uz katru ķermeņa kilogramu). Ikri tiek iznērsti porciju veidā. Mātītes nārsta aktivitāte var ilgt no vienas dienas līdz pat nedēļai. Kad tēviņš ar pieņiem ir apaugļojis iznērstos ikrus (ārējā apaugļošanās), mātīte tos aprok ar oļiem, kas nodrošina ar skābekli bagāta ūdens pieplūdi ikriem caur oļu starpām inkubācijas periodā. Ikri aukstajā ūdenī attīstās lēni, un inkubācija notiek līdz pat pavasarim (Latvijas upēs līdz aprīlim).

Pavasarī no ikriem izšķiļas Atlantijas lašu kāpuri. Tie uzturas nārsta ligzdā starp oļiem, jo vēl nespēj aktīvi pārvietoties. Šajā stadijā tie barojas ar dzeltenuma maisā uzkrātajām barības rezervēm. Kad barības rezerves dzeltenuma maisā gandrīz pilnībā izsmeltas (apmēram mēnesi pēc izšķilšanās), lašu kāpuri uzpeld līdz ūdens virspusei, lai, ieelpojot gaisu un ar to piepildot peldpūsli, nodrošinātu dabisku peldspēju. Tas ļauj uzsākt aktīvu pārvietošanos ūdens masā nu jau kā laša mazuļiem un ieņemt savu barošanās teritoriju straujtecē nārsta ligzdas tuvumā. Pēc 1–7 gadu (izplatības areāla ziemeļos) barošanās upē pavasarī līdz ar garāku diennakts gaišo periodu, ūdens caurplūduma un temperatūras pieaugumu lašu mazuļi piedzīvo morfoloģiskas un fizioloģiskas, arī uzvedības izmaiņas, kurās iegūst nepieciešamos pielāgojumus, lai uzsāktu barošanos jūrā. Šo bioloģisko procesu sauc par smoltifikāciju – tās laikā nostiprinās osmoregulācija, kas ļauj regulēt sāļu un ūdens daudzumu organismā, uzlabojas zivs peldspēja, kas ļauj lašiem pārslēgties no vairāk bentiska dzīvesveida (piegrunts slānī) uz pelaģisku (dzīvi ūdens virsējos slāņos). Lašu mazuļu ķermenis iegūst slaidāku formu, un izzūd mazulim raksturīgie sānu plankumi, ķermenis kļūst sudrabots kā lielai daļai jūras zivju sugu, kas barojas ūdens virsējos slāņos. Izskata maiņa dzīves laikā palīdz maskēties katrā no dzīves vidēm. To, kādā vecumā lašu mazuļi sāk smoltificēties, ietekmē upes ģeogrāfiskais novietojums un barošanās apstākļi. Latvijā lašu mazuļi lielākoties smoltificējas pēc 1–2 upē pavadītiem gadiem, retāk pēc trim gadiem. Savukārt Botnijas līča ziemeļu daļas lašupēs vairums lašu mazuļu smoltificējas 3–4 gadu vecumā, jo ziemeļu upes ir mazāk produktīvas. Aktīvākā smoltu migrācija uz jūru sākas, kad ūdens temperatūra sasniedz 10–12 ^oC. Latvijā galvenā smoltu lejupmigrācija uz jūru notiek aprīļa beigās un maija sākumā diennakts tumšajā laikā. Ūdens temperatūrai pieaugot, palielinās smoltu aktivitāte arī diennakts gaišajā laikā. Migrācijas uz jūru laikā tiek iegaumēta dzimtās upes smarža. Neliela daļa Atlantijas lašu smoltificējas un uz jūru migrē rudenī.

Atlantijas lasis dzimumgatavību parasti sasniedz pēc 1–3 (retāk četriem) jūrā barojoties pavadītiem gadiem. Retos gadījumos atsevišķi indivīdi uz nārstu upēs atgriežas tā paša gada rudenī, kad kā smolti migrējuši baroties uz jūru. Taču šāda uzvedība vairāk raksturīga foreles anadromajai formai – taimiņam. Daļa Atlantijas lašu dzimumbriedumu var sasniegt arī mazuļa stadijā – šāda attīstības stratēģija lielākoties novērota tēviņiem. Šie indivīdi var visu dzīvi pavadīt upē, un nārsta periodā mazuļa izskats ļauj tiem netraucēti ielavīties nārsta ligzdā, kurā mātīte tikko iznērsusi ikrus, un tos apaugļot. Pieaugušie tēviņi šos pundurtēviņus nesaredz kā draudu, tādēļ tie bieži netiek padzīti no nārsta ligzdas. Šāda sugas vairošanās stratēģija veicina ģenētisko daudzveidību populācijā un nodrošina sugas saglabāšanos arī apstākļos, kad pastāv augsta indivīdu mirstība jūrā, piemēram, zvejas vai plēsonības dēļ. Dzīve upē saistāma ar mazāku apdraudējumu, taču pieejamās barības bāzes enerģētiskā vērtība ir zemāka nekā jūrā, kas ierobežo augšanas iespējas. 

Atlantijas lasis dzīves laikā izmanto dažādus biotopus – upju straujteces nārstam un mazuļu attīstībai, upju lēnos posmus un grīvas smoltu migrācijai uz jūru un nārsta migrācijai, jūras piekrasti un atklātās jūras ūdeņus, kad barojas un nobriest pēcsmoltifikācijas periodā.

Kāpura un mazuļa stadijā sugai raksturīgs bentisks dzīvesveids. Piegrunts slānī straumes ātrums ir mazāks grunts reljefa dēļ, kas to bremzē. Ir ļoti svarīgi, lai pirmajos dzīves mēnešos lašu jaunajai paaudzei būtu pieejami biotopi ar lēnāku straumi (parasti piekrastes joslā līdz ~40 cm dziļumā), jo tā vēl nav spējīga noturēties un sekmīgi baroties straujos ūdeņos. Mazuļi barojas galvenokārt ar nelieliem bentiskiem vai straumes nestiem ūdens bezmugurkaulniekiem jeb driftu. Šāda barošanās stratēģija palīdz taupīt enerģiju. Lielākie Atlantijas lašu mazuļi dažkārt barojas arī ar zivīm. Atlantijas laši jau mazuļa stadijā ir teritoriāli – sargā savu barošanās laukumu un padzen sāncenšus. Dzīves pirmajā vasarā vairums lašu mazuļu, it īpaši lielākās upēs, dzīvo tuvāk upes krastam. Teritorija, kurā mazulis barojas, pieaug līdz ar paša mazuļa izmēriem, un pieaug arī tā spēja noturēties aizvien spēcīgākā straumē un apdzīvot dziļākus biotopus. Atlantijas laša mazuļi ir aktīvi visu diennakti, vienīgi ziemā aktivitāte (it īpaši diennakts gaišajā laikā) mazinās enerģijas taupīšanas un trūcīgi pieejamās barības dēļ. Likumsakarīgi, ka ziemā augšana notiek lēnāk.

Maza un vidēja izmēra upēs var būt vērojama konkurence starp Atlantijas laša un foreles ekoloģisko formu (taimiņš un strauta forele) mazuļiem par barību un dzīves telpu.

Smolta stadijā pavasarī (mazākā mērā rudenī), uzsākot migrāciju uz jūru, Atlantijas lasis ir vistrauslākais – gļotu slānis, kas klāj ādu, ir plānāks, un zvīņas tai ir vājāk piestiprinātas, kā arī daļai indivīdu fizioloģiskie procesi, kas ļauj tiem pielāgoties dzīvei sāļā vai iesāļā ūdenī, vēl nav pilnībā noslēgušies. Tā kā smoltifikācija ietver izmaiņas arī vielmaiņā un citos bioķīmiskajos procesos, sudrabotais krāsojums ne vienmēr droši norāda uz to, ka lasis jau ir smoltificējies. Atšķirībā no mazuļa stadijas, kad Atlantijas laši sargā savus barošanās laukumus un ir vairāk savrupi, smolta stadijā tie lejupmigrācijā uz jūru veido nelielus barus, kas palielina individuālās izdzīvošanas izredzes. Migrācijā uz jūru lielākā smoltu mirstība notiek upju lejtecēs, grīvās un upju grīvu rajonos jūrā, jo ļoti bieži tie ir arī upju posmi, kur ir augstākā plēsēju koncentrācija, – tur aktīvi barojas gan plēsīgās zivis, gan ūdensputni, arī plēsīgie zīdītāji (ūdeles, ūdri, roņi). Daļai smoltu migrācijā uz jūru nākas saskarties arī ar dažādiem migrācijas šķēršļiem – ūdenskritumiem, bebru un cilvēku radītiem dambjiem, to paliekām.

Smolti parasti pamet upi, kad ūdens virsmas temperatūra jūrā ir pakāpusies virs 8 ^oC. Sasniedzot jūru (vai okeānu), Atlantijas lasis uzsāk plašu barošanās migrāciju vairāku simtu līdz pat tūkstošu kilometru attālumā no dzimtās upes. Piemēram, vairākos barošanās migrācijas pētījumos laši no Norvēģijas, Francijas, Lielbritānijas, Kanādas un Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) konstatēti pie Grenlandes krastiem. Jūrā Atlantijas lasis barojas pelaģiski jeb ūdens virsējos slāņos, bet dažkārt ienirst līdz pat vairāku simtu metru dziļumam. Galvenie barības objekti Atlantijas okeānā un tam piegulošajās jūrās ir dažādu sugu pelaģiskās zivis – visbiežāk moivas (Mallotus villosus), tūbīšu dzimtas (Ammodytidae) zivis, reņģes (Clupea harengus), laternzivis (Myctophidae) un barakudīnas (Paralepididae), kā arī vēžveidīgie, piemēram, sānpeldvēži (Amphipoda) un krils (Euphausiacea), mazākā mērā Gonatus fabricii sugas kalmāri. Baltijas jūrā Atlantijas lasis galvenokārt barojas ar reņģēm, brētliņām (Sprattus sprattus) un trīsadatu stagariem (Gasterosteus aculeatus), dažkārt ar tūbītēm, mencām (Gadus morhua) un vējzivīm (Belone belone). Pateicoties enerģētiski vērtīgajai barībai jūrā, lašu izmēri strauji pieaug.

Dzīve jūrā, atklātā okeānā ir pilna ar dažādiem izaicinājumiem: plēsēju aktivitāte, zvejas rīki, klimata pārmaiņu radītas izmaiņas vides apstākļos. No smoltiem, kas migrē uz jūru, līdz pieaugušiem indivīdiem, kas atgriežas upēs uz nārstu, izdzīvo ~10 % lašu.

Pēc 3–4 gadu barošanās jūrā vai okeānā Atlantijas laši uzsāk nārsta migrāciju uz upēm. Faktori, kas nosaka brīdi, kad tieši uzsākt migrāciju uz nārsta vietām, pagaidām ir neskaidri. Uzsākot nārsta migrāciju, laši pārtrauc barošanos. Migrācijas ceļš no barošanās apgabaliem uz piekrasti, domājams, tiek iegaumēts, pēcsmolta stadijā migrējot uz barošanās vietām. Ir noskaidrots, ka pareizo upes grīvu piekrastē palīdz atrast olfaktorie jeb ožas receptori. Oža tiek izmantota, upē meklējot arī nārsta vietu.

Sugai raksturīgs izteikts houmings jeb instinkts atgriezties uz nārstu dzimtajā upē. Dzimtās upes ūdeņu smarža tiek iegaumēta smolta stadijā lejupmigrācijā uz jūru. Kā liecina dažādi lašu iezīmēšanas pētījumu rezultāti, šis instinkts vairumā gadījumu ir tik spēcīgs, ka laši nārstot atgriežas ne tikai uz dzimto upi, bet pat uz dzimto straujteci. Šis instinkts noteicis to, ka faktiski katrā lašupē izveidojusies ģenētiski atšķirīga lašu populācija. Taču katrā populācijā ir arī klejotāji, kas uz nārstu ieklīst citās upēs, veicinot sugas plašāku izplatīšanos un ģenētisko daudzveidību. Tiesa, tiek uzskatīts, ka jaunu upju kolonizēšanas spējas Atlantijas lasim ir visai vājas un ieklīšana biežāk notiek dzimtajai upei tuvējās upēs, kurās jau pastāv lielas lašu populācijas. Klejošanas uzvedība lielākā skaitā gadījumu novērojama zivjaudzētavās mākslīgi izaudzētiem lašiem, kuriem nav izveidojies pietiekams houminga instinkts, it sevišķi gadījumos, kad tie audzēti ūdens recirkulācijas sistēmās. Taču precīzam houmingam ir būtiska loma konkrētas populācijas spējās pielāgoties lokāliem vides apstākļiem.

Atlantijas lašu nārstam un mazuļu attīstībai nepieciešami sekli upju posmi, kur oļainas straujteces mijas ar lēnākām, dziļākām iedzelmēm, kurās mātītēm atpūsties starp nārsta ligzdas veidošanas piegājieniem. Nārsta ligzdas bieži tiek veidotas straujteces sākuma vai beigu daļā, kur tuvumā ir šādi gultnes padziļinājumi. Nārsts galvenokārt notiek atklātās, nenoēnotās upju straujtecēs ar atbilstošu substrātu – oļi izmērā līdz 10 cm. Optimālais straumes ātrums ir 0,2–0,6 m/s, bet dziļums – līdz 70 cm. Nārsta ligzdas parasti netiek veidotas spēcīgās krācēs, biežāk ligzdas redzamas krastu tuvumā, kur pavasarī izšķīlušies kāpuri spējīgi noturēties straumē.

Atšķirībā no Klusā okeāna lašiem, Atlantijas lasis nārsta ligzdas pēc nārsta neapsargā. Daļa lašu (biežāk tēviņi) uzreiz pēc nārsta atgriežas jūrā, lai atsāktu baroties, bet lielākā daļa paliek upē. Cīņās un nārstā izvārgušie tēviņi galvenokārt paliek ligzdu tuvumā, mātītes migrē uz dziļākiem, lēnākiem upes posmiem. Ziemas periodā vairums iznārstojušo lašu iet bojā, savukārt izdzīvojušie ziemas beigās un pavasara sākumā migrē atpakaļ uz jūru, lai atsāktu baroties. Neliela populācijas daļa nārsto vairākkārt mūžā.

Atlantijas lasis ir vienīgā vietējā lašu suga, kas dzīvo Atlantijas okeānā. Tam izdalāmas trīs ģenētiskās grupas: Ziemeļamerikas, Eiropas un Baltijas. Dabiski sastopams tikai Atlantijas okeāna ziemeļu daļā un ar šo okeāna daļu saistītajās jūrās un upēs no mērenās līdz arktiskajai klimata joslai. Pašreizējā izplatība saldūdeņos Eiropā sniedzas no Minjo upes baseina Portugāles ziemeļos līdz Barenca jūrā ietekošo upju baseiniem Krievijas ziemeļos. Suga sastopama arī upēs Britu salās un Islandē. Ziemeļamerikā Atlantijas lasis bijis sastopams gandrīz visās upēs uz ziemeļiem no Hudzonas upes, taču industriālās un lauksaimniecības attīstības dēļ liela daļa šo populāciju ir izzudušas. Šobrīd suga apdzīvo atsevišķas upes Meinas pavalstī (ASV) un upju baseinus uz ziemeļiem no ASV un Kanādas robežas līdz Ungavas līcim Kvebekas provinces (Kanāda) ziemeļos. Barošanās apgabali Atlantijas okeānā sniedzas no Svalbāras Barenca un Grenlandes jūras ziemeļos, kur nedaudz iestiepjas arī Ziemeļu Ledus okeānā, līdz Meinas līcim (ASV) un Portugāles piekrastei dienvidos.

Eiropā 14 upju sistēmās (piemēram, Namsena upes augštecē Norvēģijā) zināmas izolētas, uz jūru nemigrējošas Atlantijas laša populācijas, lielākoties virs nepārvaramiem ūdenskritumiem vai cilvēku radītiem dambjiem. Izmēra ziņā pieaugušie indivīdi šajās populācijās bieži nepārsniedz 20–30 cm izmēru. Tāpat zināmas atsevišķas ezerus apdzīvojošas populācijas, piemēram Lādogas un Oņegas ezerā Krievijā, Pielinena un Saimā ezerā Somijā, Vēnerna un Veterna ezerā Zviedrijā.

Ārpus dabiskās izplatības areāla suga introducēta ezeros Čīlē, Argentīnā un Jaunzēlandē, kur veido izolētas, uz jūru nemigrējošas populācijas.

Tā kā Atlantijas lasis ir aukstūdeņu zivju suga un apdzīvo ar skābekli bagātus ūdeņus, viens no galvenajiem sugas ģeogrāfisko izplatību ierobežojošajiem faktoriem ir ūdens temperatūra un ar to saistītā skābekļa šķīdība ūdenī. Ūdens temperatūras diapazons, ko suga spējīga paciest, ir ~0–25 ^oC, savukārt optimālā temperatūra ir 15–16 ^oC. Zivij vajadzīgs, lai vismaz trīs mēnešu gadā ūdens temperatūra nārsta upē turētos zem 10 ^oC. Izplatību ietekmē arī ūdens pH – laši neapdzīvo skābus ūdeņus.

Domājams, ka Baltijas jūrā Atlantijas laši pirmo reizi iemigrēja Joldijas jūras stadijā pirms aptuveni 10 300 līdz 9500 gadiem, kad, atkāpjoties ledus segai pēc pēdējā apledojuma, Baltijas ledus ezers savienojās ar Atlantijas okeānu. Pēc ledus segas atkāpšanās, Zemes virsmai ceļoties, Baltijas jūra Ancilus ezera stadijā atkal tika noslēgta no Atlantijas okeāna uz aptuveni 2000 gadiem, kas nodrošināja pietiekami ilgu izolāciju. Tas izskaidro, kādēļ mūsdienās ļoti reti novērojama lašu migrācija no Baltijas jūras uz Ziemeļjūru un otrādi.

Baltijas jūras baseinā vēl 19. gs. beigās Atlantijas lasis bijis sastopams vairāk nekā 100 upēs, taču mūsdienās dabisks Atlantijas lašu nārsts notiek aptuveni 40 upju baseinos un tikai nedaudz vairāk nekā pusē no tiem saglabājušās šīm upēm sākotnējās lašu populācijas. Aptuveni 13 upju baseinos lašu krājums tiek papildināts arī mākslīgi, regulāri ielaižot audzētavās izaudzētus Atlantijas laša smoltus un mazuļus, savukārt 23 upju baseinos šobrīd lašu populācijas tiek uzturētas tikai mākslīgi, katru gadu rudenī ķerot vaisliniekus ikru un pieņu ievākšanai un pavasarī ielaižot izaudzētos mazuļus vai smoltus. Lielākā daļa visu Baltijas jūras sateces baseina lašu migrē baroties uz kopējiem barošanās apgabaliem Baltijas jūras dienvidu daļā, mazākā mērā uz Somu līci.

Latvijā Atlantijas lasis konstatēts 37 upēs, bet regulārs nārsts notiek tikai 13 no tām. Tā nārstam nozīmīgākie upju baseini ir Salacas, Vitrupes, Aģes, Pēterupes, Gaujas, Irbes, Ventas, Užavas un Sakas. 

Savvaļas jeb dabiskās Atlantijas laša populācijas daudzviet tā izplatības areālā ir piedzīvojušas sarukumu. Ja ik gadus salīdzina lašu daudzumu jūrās, pirms tiek uzsākta to ieguve zvejā, kopš 20. gs. 80. gadiem līdz mūsdienām šis lašu apjoms ir sarucis vairāk nekā uz pusi. Lielākais samazinājums ir Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā. Baltijas jūrā un Ziemeļamerikas populācijās pirmszvejas lašu apjoma sarukums bijis mazāk būtisks. Taču, lai gan Baltijas jūrā pēc 2006. gada šim lielumam bija vērojams kāpums no ~0,8 miljoniem uz ~1,8 miljoniem indivīdu, kopš 2012. gada lašu daudzums atkal sarucis zem viena miljona indivīdu.

Viens no nozīmīgākajiem lielumiem, kas šobrīd tiek izmantots Atlantijas laša populāciju stāvoļa vērtēšanai, ir smoltu produkcija – smoltu apjoms, kas pavasarī pamet upi, lai uzsāktu barošanos jūrā. Baltijas jūras sateces baseina upēs Atlantijas laša smoltu produkcija šobrīd ir tuva trijiem miljoniem smoltu, kas ir ~85 % no kopējā visu Baltijas jūras lašupju potenciāla.

Baltijas jūras baseina centrālās un dienvidu daļas dabiskās lašu populācijas, to skaitā Latvijas lašu populācijas, ir ilgstoši vājā stāvoklī, un vismaz pagaidām nav vērojamas pozitīvas izmaiņas (arī pēc ieviestā ieguves regulējuma jūrā). Taču Baltijas jūras nozīmīgākās lašupes (piemēram, Tornionjoki, Simojoki, Kālikselvena), kas atrodas Botnijas līča ziemeļos un saražo ~90 % no visiem Baltijas jūras lašiem, kopš 1997. gada ir piedzīvojušas pat desmitkārtīgu smoltu produkcijas pieaugumu. Neraugoties uz šo smoltu produkcijas pieaugumu un intensīvu mākslīgu krājumu papildināšanu ar zivjaudzētavās izaudzētiem lašu smoltiem, pirmszvejas lašu apjoms Baltijas jūrā sarūk. Un, pretēji prognozēm, atsevišķos gados no ražīgām Atlantijas laša smoltu paaudzēm kā pieaugušas zivis uz nārstu upēs atgriežas negaidīti maza proporcija lašu. Pētījumos noskaidrots, ka izdzīvošanu jūrā no pēcsmolta stadijas līdz pieaugušam indivīdam ietekmē pieejamā barība un tās piesātinājums ar lipīdiem. Gados, kad Baltijas jūrā savairojies daudz jauno reņģu un brētliņu, kurām lipīdu koncentrācija ir augstāka nekā pieaugušām šo sugu zivīm, lašu izdzīvošana to pirmajā barošanās gadā jūrā pasliktinās no neproporcionāli uzņemtas enerģijas un olbaltumvielām.

Latvijā vēsturiski līdz triju Daugavas hidroelektrostaciju (HES) – Ķeguma, Pļaviņu un Rīgas – kaskādes uzbūvēšanai 20. gs. nozīmīgākā lašupe bija Daugava. Nozīmīgas nārsta vietas Daugavā tika zaudētas, jau 1936. gadā uzsākot Ķeguma HES būvniecību. Lai arī Ķeguma HES būve ietvēra tehnisko zivju ceļu, lašveidīgajām zivīm tas bija būtisks migrācijas šķērslis. Rēķinoties ar lašu krājuma zaudējumiem, jau 1929. gadā izveidota zivjaudzētava “Tome”, kas kā kompensējošu mēru sāka darbu pie mākslīgas lašu audzēšanas krājuma atražošanai Daugavā. Uzbūvējot Rīgas HES, nārstam un mazuļu attīstībai piemērotas dzīvotnes Daugavā tika zaudētas pilnībā. Kopš tā brīža lašu populācija Daugavā tiek uzturēta mākslīgi, ik gadus kā zvejai zaudēto krājumu kompensējošo mēru veicot valsts zivjaudzētavās “Tome” un “Dole” izaudzētu lašu smoltu izlaišanu.

Šobrīd nozīmīgākā un produktīvākā Latvijas dabiskā lašupe ir Salaca. Kopš 2000. gada tajā papildu zivjaudzētavās izaudzētu lašu smoltu ielaišana pilnībā pārtraukta, jo lašu populācija spēj veiksmīgi sevi atražot. Pārējās dabiskajās lašupēs kopā izaug tikai 10–20 % no tā apjoma, ko “saražo” Salaca. Smoltu produkcija tajās vairumā gadu nesasniedz pat 5 % no to potenciāla. Tiesa, arī Salacā lašu smoltu produkcija vairumā gadu sasniedz tikai 50 % no sava potenciāla, taču nav vērojama sarukuma tendence.

Latvijā ir arī divas jaukta tipa lašupes – Venta un Gauja. Tajās lašu krājums papildu dabiskam nārstam tiek papildināts mākslīgi ar zivjaudzētavās izaudzētiem Atlantijas laša smoltiem, jo dabiska atražošanās šo upju lašu populācijās nav pietiekami stabila. Pavasarī Ventā un Gaujā tiek ielaisti viengadīgi lašu smolti ar nogrieztu taukspuru, kas ļauj tos atšķirt no dabiskā nārsta lašiem. Šajās divās upēs būtiska negatīva ietekme uz lašu populācijām bijusi dažādiem vides faktoriem, kā, piemēram, nārsta vietu aizaugšana, noplicināšanās vai pārmērīga smilts izgulsnēšanās tajās, ekstrēmas temperatūras mazūdens periodos.

Pēc Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (The International Union for Conservation of Nature, IUCN) sugu apdraudētības izvērtēšanas metodikas pasaules mērogā suga klasificēta kā gandrīz apdraudēta (IUCN kategorija NT – Near Threatened). Baltijas jūras apakšpopulācija novērtēta kā apdraudēta (IUCN kategorija EN – Endangered). Savukārt Latvijā, izmantojot šo metodiku, suga novērtēta kā jutīga (IUCN kategorija VU – Vulnerable). Šāds vērtējums sniegts galvenokārt nārstam un mazuļu attīstībai piemēroto dzīvotņu kvalitātes nepārtrauktas pasliktināšanās dēļ.

Sugai tās izplatības areālā ir zināma virkne ar tādiem apdraudošiem faktoriem, no kuriem liela daļa darbojas vienlaikus un nosaka sugas pašreizējo nelabvēlīgo stāvokli. Būtiskāko apdraudējumu Atlantijas lašu populācijām visā sugas izplatības areālā rada pārmērīga ieguve zvejā, ūdens piesārņojums, dambju būvniecība upēs un ūdens režīma regulēšana, nārstam un mazuļu attīstībai piemēroto dzīvotņu degradēšanās (aizaugšana, smilts un nogulumu izgulsnēšanās, piemērota substrāta izvākšana) un ūdens temperatūras paaugstināšanās klimata pārmaiņu dēļ. Dambju būvniecība 20. gs. bija galvenais faktors, kas izraisīja daudzu lašu populāciju zaudēšanu vai krasu to sarukumu Baltijas jūras baseinā. Polijā lasis tika zaudēts pilnībā un vēlāk reintroducēts, izmantojot vaislas materiālu no Daugavas (šobrīd arī Nemunas).

Negatīvi Atlantijas lašu dabisko populāciju ietekmē arī nelegāla ieguve, plēsēji, kā arī dažādu patogēnu un parazītu ienese no akvakultūras. Saistībā ar akvakultūras izplešanos jūrā, audzējot Atlantijas lasi jūras sprostos, arī dabiskās Atlantijas laša populācijas aizvien vairāk skar akvakultūrā izplatītie zivju parazīti, piemēram, lašu utis Lepeophtheirus salmonis un Caligus elongatus un citi ektoparazīti, kā, piemēram, plakantārps Gyrodactylus salaris, kas arī parazitē uz zivs ādas. Nārstojošie laši upēs ir uzņēmīgi pret sēnīšu Saprolegnia spp. infekcijām.

Atsevišķās upēs Britu salās, Norvēģijā un Francijā apdraudējumu Atlantijas lašu dabiskajām populācijām saistībā ar konkurenci par nārsta vietām un barību mazuļiem rada tāda svešzemju suga kā kuprlasis Oncorhynchus gorbuscha, kas konstatēts aizvien plašāk nārstojam Atlantijas lašu dzīvotnēs. Šī suga kopš 1956. gada vairākkārt introducēta Baltās un Barenca jūras baseinu upēs, no kurienes gar piekrasti izplatījusies uz dienvidiem, jo tiek uzskatīts, ka šai sugai precīzs houmings ir mazāk izteikts nekā Atlantijas lasim.

Potenciāli apdraudējumu nākotnē var radīt arī ģenētiska vienveidība, kas var būt rezultāts šobrīd masveidīgajai un mākslīgajai lašu krājumu papildināšanai upēs un regulārai lašu izbēgšanai no akvakultūras sprostiem jūrā. Šis ir faktors, kam nepieciešams aktīvi sekot līdzi. 

Atlantijas lasis visā tā izplatības areālā ir zivsaimnieciski nozīmīga zivju suga gan kā zvejas un iecienīts makšķerēšanas objekts, gan kā akvakultūras suga. Pēdējās desmitgadēs lašu ieguve komerczvejā un atpūtas zvejā (pašpatēriņa zveja, makšķerēšana un zemūdens medības) ir ievērojami samazinājusies un ir mazāk būtisks drauds lašu populācijām. Mūsdienās lašus lielākoties zvejo jūras piekrastē un upēs, kas ļauj selektīvāk izmantot krājumus no labā stāvoklī esošām populācijām un saudzēt vājās un sarūkošās populācijas. Neraugoties uz to, zveja tomēr daudzas no tām joprojām apdraud.

Dabisko lašu ieguve daļēji tiek aizstāta ar lašu audzēšanu akvakultūrā sprostos jūrā vai baseinos iekšzemē. Lielākais Atlantijas lašu audzētājs akvakultūrā ir Norvēģija, kas saražo vairāk nekā pusi no kopējās Atlantijas lašu produkcijas pasaulē (~2,5 miljoni tonnu gadā). Tai seko Čīle.

Latvijā lasis jau izsenis ir bijusi gan dabas, gan kultūras vērtība, tāpēc tas no 1993. gada līdz 2013. gada beigām rotāja Latvijas nacionālās valūtas – viena lata – monētu. Vēl 21. gs. sākumā kopējās lašu nozvejas jūrā Latvijā pārsniedza 20 000 lašu gadā; šobrīd tie ir līdz 1000 laši gadā. Piekrastē suga lomos nonāk kā piezveja citu zivju sugu zvejā. Makšķerēšanā Atlantijas laša paturēšana lomā atļauta tikai Daugavā un Buļļupē, kur to krājums tiek uzturēts mākslīgi. Pēcnārsta periodā limitētos apjomos tos atļauts makšķerēt un paturēt lomā arī atsevišķās upēs, kur tiek organizēta licencētā makšķerēšana un kur lašu populācijas ir salīdzinoši stabilā stāvoklī, piemēram, Salacā. Mūsdienās vairums lašu pēc noķeršanas tomēr tiek atlaisti atpakaļ upē. Taču Atlantijas lasis, īpaši nārsta periodā, ir iecienīts maluzvejas objekts. Maluzveja diemžēl kavē lašu populāciju stabilizēšanos Latvijas upēs. Mazākās upēs tā ir spējīga šo sugu izskaust pilnībā.

1983. gada 1. oktobrī Atlantijas laša aizsardzībai Atlantijas okeānā pieņemta Ziemeļatlantijas lašu saudzēšanas konvencija. Gadu vēlāk nodibināta Ziemeļatlantijas lašu saudzēšanas organizācija (North Atlantic Salmon Conservation Organization, NASCO). Konvencijas ietvaros Atlantijas okeāna ziemeļu daļā tika izveidota liela aizsargājamā zona, kurā aizliegta specializēta lašu zveja. Tā ietver lielāko daļu Atlantijas okeāna ziemeļu apgabala, kas atrodas tālāk par 12 jūras jūdzēm no krasta, izņemot Grenlandi, kur noteikts lielāks attālums (40 jūras jūdzes), un Fēru salas, uz kuru ūdeņiem zvejas aizliegums netiek attiecināts. Neraugoties uz to, ka tas ievērojami samazināja zvejas spiedienu uz Atlantijas laša populācijām, lašu skaits diemžēl turpina sarukt.

Ņemot vērā sugas nelabvēlīgo stāvokli arī Baltijas jūrā, Atlantijas laša ieguvei, balstoties uz zinātniskajām rekomendācijām, noteikti plaši ierobežojumi, arī kopš 2021. gada pilnīgs lašu komerczvejas liegums Baltijas jūras baseina centrālajā daļā (tostarp Rīgas līcī) un dienvidu daļā, kur ir tā galvenie barošanās apgabali.

Atlantijas lasis ir Eiropas nozīmes un Latvijā īpaši aizsargājama suga. Šīs sugas nārsta vietu aizsardzībai var veidot mikroliegumus, un sugas aizsardzībai arī Latvijas ūdeņos noteikti ieguves ierobežojumi gan zvejā, gan makšķerēšanā un zemūdens medībās. Lielākā daļa zināmo Atlantijas laša atradņu Latvijā atrodas sešās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās: Gaujas Nacionālajā parkā, dabas liegumos “Ances purvi un meži”, “Ventas ieleja”, “Vitrupes ieleja”, dabas parkā “Salacas ieleja” un aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja”. Sugas stāvokļa uzlabošana Latvijā galvenokārt iespējama ar papildu spēkā esošajiem ieguves ierobežojumiem, palielinot nārsta un mazuļu attīstībai piemērotu dzīvotņu platību, kvalitāti un pieejamību un izskaužot nelegālu ieguvi.