Forele ir aukstūdeņu un galvenokārt saldūdens zivju suga, kurai izdalāmas trīs ekoloģiskās formas: upju rezidentā, ezeru un anadromā. Eiropā pārsvarā sastopama upju rezidentā forma, kas visu dzīvi pavada upē. To sauc par strauta foreli. Plaši sastopamas arī anadromas populācijas – taimiņi jeb jūras foreles, kas nārsto upēs, bet pēc smoltifikācijas (fizioloģiskas un morfoloģiskas pielāgošanās dzīvei jūrā) dodas baroties jūras piekrastē un pēc laika perioda no pusgada līdz trijiem gadiem atgriežas uz nārstu dzimtajā upē. Dažviet sastopamas populācijas, kas lielāko dzīves daļu pavada, barojoties ezeros, bet nārsto upēs. Tās mēdz dēvēt par ezera forelēm. Forele ir plēsīga zivju suga ar iegarenu ķermeņa formu, un tai raksturīga liela ķermeņa krāsojuma daudzveidība. Dabiski sastopama Eiropā un Ziemeļāfrikā, bet introdukcijas rezultātā novērojama arī citās pasaules daļās. Tā ir viena no divām Latvijā dabiski sastopamajām lašu dzimtas zivju sugām. Visplašāk apdzīvo Gaujas upes baseinu, kur tai ir gan rezidentas, gan anadromas populācijas.

Sugas latīniskais nosaukums Salmo trutta 1758. gadā tika iekļauts Karla Linneja (Carl Linnaeus) publikācijā Systema Naturæ, sākotnēji to attiecinot tikai uz lielajās upēs sastopamām forelēm. Uz jūru migrējošā forma un nemigrējošās foreles (rezidenti) mazākās ūdenstecēs tika izdalītas kā atsevišķas sugas S. eriox un S. fario. Izskata atšķirību dēļ sākotnēji tika aprakstītas vēl aptuveni 50 foreļu sugas, taču vēlākos gados tās visas klasificētas kā viena suga S. trutta.

Forelei raksturīgs slaids, no sāniem nedaudz saplacināts ķermenis. Līdzīgi kā citām lašveidīgajām zivīm, tai ir taukspura. Mazuļa stadijā ķermeņa garums pirmās vasaras beigās parasti sasniedz 5,5–7,5 cm. Ķermeņa mugurpuse olīvzaļa vai zaļganpelēka, vēders dzeltenīgs. Ķermeni klāj nelieli, melni plankumi, un, atšķirībā no līdzīgā Atlantijas laša (Salmo salar), tie lielā skaitā ir arī zem sānu līnijas. Mazuļiem uz sāniem 9–14 šauri, tumši, vertikāli, ovālas formas plankumi, kas pieaugot izzūd. Uz sānu līnijas un ap to sarkanīgi oranži punkti. Mazuļiem, smoltiem un pieaugušiem rezidentajiem indivīdiem (dažkārt arī pieaugušiem anadromajiem indivīdiem) taukspuras mala sarkanīgi oranža. Forelei mazuļa un smolta stadijā astes spurai ir sekls un noapaļots U veida šķēlums – līdzīgajam Atlantijas lasim tas ir dziļā V veidā. Uz jūru migrējošajai formai smolta stadijā ķermenis sudrabots, parasti 10–20 cm garš. Rezidentajiem indivīdiem – strauta forelēm – vēderpuse dzeltenīga, sāni un muguras daļa dzeltenbrūna vai olīvzaļa. Uz sāniem (t. sk. zem sānu līnijas), žaunu vākiem, muguras, muguras spuras un bieži vien arī uz taukspuras ir nelieli, melni, izklaidus novietoti plankumi. Ap sānu līniju (dažkārt arī uz taukspuras) sarkanīgi oranži plankumi. Gan melnos, gan sarkanīgi oranžos plankumus aptver gaiši gredzeni. Anadromo populāciju (taimiņu) pieaugušajiem indivīdiem ķermenis vairāk sudrabots, melnie plankumi mazāk izteikti, un tie var būt X formas. Pieaugušajiem indivīdiem astes pamatne plata, īsa un salīdzinoši taisna, atšķirībā no laša, kam tā ir slaida un ar lielu atstarpi no taukspuras līdz astes spurai. Astes spuras virzienā koniski sašaurinās. Atšķirībā no Atlantijas laša, forelei ķermeņa garums bieži nepārsniedz 70 cm. Anadromā forma sasniedz lielākus izmērus nekā rezidentā, pat 80–90 cm. Astes spuras mala forelei ir taisna vai nedaudz izliekta uz āru. Augšžoklis izvirzīts aiz acs orbītas tālākās malas. Uz augšžokļa un apakšžokļa nelieli, koniski zobi. Divas pamīšus novietotas zobu rindas ir arī uz lemeša kaula. Tēviņiem galva masīvāka nekā mātītēm. Nārsta migrācijas laikā ķermeņa krāsojums kļūst tumšāks, anadromajiem indivīdiem sudrabainais spīdums parasti pazūd. Dzimumu vizuālā atšķirība šajā laikā kļūst izteikta – tēviņiem ķermeņa sāni iekrāsojas no dzeltenbrūniem līdz vara brūniem, uz tiem var izveidoties sarkanīgi oranži vai brūngani plankumi, apakšžokļa gals āķveidā izliecas uz augšu.

Lai gan forele ir radniecīga Atlantijas lasim, šīs sugas dzīves ciklā ir daudz vairāk iespējamu uzvedības samezglojumu un variāciju. Šīs variācijas ir kompromisi starp ieguvumiem (labākas barošanās iespējas, ātrāka augšana) un zaudējumiem par tiem (piemēram, lielāka mirstība un enerģijas patēriņš). Palikt visu dzīvi upē vai migrēt uz jūru ir viens no šādiem kompromisiem. Anadromiju var veicināt trūcīgas barošanās iespējas upē, jo anadromijas priekšrocība ir iespēja īsākā laikā uzņemt enerģētiski vērtīgākus barības objektus un ātrāk uzkrāt nārstam nepieciešamās barības rezerves. Tiek sasniegti arī lielāki ķermeņa izmēri, kas palīdz cīņā par nārsta platībām, un mātītes sasniedz arī lielāku auglību (vairāk ikru). Taču migrācija uz jūru ir saistīta ar augstākiem mirstības riskiem plēsēju un zvejas ietekmes, migrācijas šķēršļu dēļ. Migrācija prasa arī papildu enerģijas patēriņu. Šāda uzvedība vairāk novērojama mātītēm.

Migrējošajai, anadromajai formai – taimiņam –, kas lielāko daļu dzīves, barojoties un nobriestot, pavada jūras piekrastē, ir izteikts houmings jeb instinkts atgriezties uz nārstu dzimtajā upē. Taimiņi, gatavojoties nārstam, upēs var iepeldēt jau vasarā. Latvijā pirmie taimiņi no barošanās vietām jūras piekrastē uz nārstu upēs iepeld jau jūnijā un jūlijā. Nārsts gan notiek rudenī, kad ūdens temperatūra pazeminās līdz ~7 ^oC. Vienā upē var pastāvēt gan taimiņu, gan strauta foreļu populācijas, kas var nārstot gan kopā, gan atsevišķi. Tāpat vienā populācijā var būt gan rezidenti (biežāk tēviņi), gan anadromi indivīdi (biežāk mātītes). Rezidentiem vecākiem var būt migrējoši pēcnācēji (un otrādi), ja migrācijas iespējas to atļauj. Nārstā var piedalīties arī abu ekoloģisko formu dzimumnobrieduši mazuļi – galvenokārt tēviņi. Tie nemanīti var iesaistīties mātīšu iznērsto ikru apaugļošanā, jo pieaugušie tēviņi tos parasti nesaredz kā konkurentus. Forelēm nārsta periods parasti ilgst no oktobra līdz decembrim. Suga nārsto upēs, kur sekli straujteču posmi mijas ar gultnes padziļinājumiem un lēnāku ūdens plūsmu.

Mātītes, noguļoties uz sāna, ar straujām ķermeņa un astes kustībām izrušina 10–30 cm dziļas iedobes gruntī – nārsta ligzdas, kur iznērš ikrus. Lielākas mātītes veido dziļākas ligzdas un ir spējīgas ligzdu veidot rupjākā substrātā. Foreles mātīte, atkarībā no ķermeņa izmēra, iznērš līdz ~2000 ikru porciju veidā. Kad tēviņš ar pieņiem tos ir apaugļojis, mātīte ikrus aprok ar oļiem tādā pašā veidā, kā rokot nārsta ligzdu. Ikriem uzrušinātais oļu uzkalniņš pasargā tos no apēšanas vai aizskalošanas un nodrošina ar skābekli bagāta ūdens pieplūdi inkubācijas periodā. Ikru inkubācija notiek līdz pat pavasarim (Latvijas upēs līdz aprīlim).

Vairums foreļu (gan rezidentā, gan anadromā forma) pēc nārsta izdzīvo. Taimiņi uzreiz pēc nārsta vai pārziemošanas upē atgriežas jūrā, lai atsāktu baroties. Lielākā daļa foreļu nārsto vairākas reizes mūžā un uz nārstu parasti ierodas katru gadu.

Periodā no marta līdz jūlijam no ikriem izšķiļas foreļu kāpuri. Šķilšanās laiks atkarīgs no reģiona – visagrāk izšķilšanās notiek izplatības areāla dienvidos. Kāpuri vēl nespēj aktīvi pārvietoties, tādēļ barojas ar dzeltenuma maisā uzkrātajām barības rezervēm. Tie uzturas nārsta ligzdā starp oļiem. Kad barības rezerves dzeltenuma maisā izsmeltas un ir iegūta aktīva peldspēja, piepildot peldpūsli ar gaisu, tie jau kā mazuļi sāk aktīvi pārvietoties un baroties nārsta ligzdas tuvumā. Pamazām augot, mazuļi izklīst plašāk pa dzimtajai nārsta ligzdai piegulošo straujteci un nostiprina savu barošanās teritoriju, kuru cītīgi sargā.

Pēc 1–5 gadu barošanās upē (izplatības areāla ziemeļos), tāpat kā Atlantijas laši, arī daļa foreļu mazuļu, kuriem ir brīvas migrācijas iespējas uz jūru, pavasarī piedzīvo smoltifikāciju – morfoloģiskas, fizioloģiskas un arī uzvedības izmaiņas, kas ļauj iegūt nepieciešamos pielāgojumus, lai uzsāktu barošanos jūrā. Tās laikā nostiprinās osmoregulācija, kas ļauj regulēt sāļu un ūdens daudzumu organismā, un uzlabojas zivs peldspēja. Ķermenis iegūst slaidāku formu un sudrabotu krāsojumu, kas palīdz maskēties jūras vidē, barojoties ūdens virsējos slāņos. Izplatības areāla dienvidu daļā taimiņi smoltificējas ātrāk, kas saistīts ar bagātīgākiem barošanās apstākļiem upēs. Latvijā taimiņi lielākoties smoltificējas pēc 1–3 (visbiežāk diviem) upē pavadītiem gadiem. Migrācija ir sinhronizēta ar izmaiņām ūdens temperatūrā un diennakts gaišā perioda ilgumā. Aktīvākā taimiņu smoltu migrācija uz jūru sākas, ūdens temperatūrai sasniedzot 10–12 ^oC. Taimiņu smoltu migrācijas sākums parasti ir nedaudz agrāks nekā Atlantijas lasim (Latvijā jau pie 7–8 ^oC). Latvijā galvenā smoltu lejupmigrācija uz jūru notiek aprīļa beigās un maija sākumā, diennakts tumšajā laikā. Ūdens temperatūrai pieaugot, palielinās smoltu aktivitāte arī diennakts gaišajā laikā. Migrācijas uz jūru laikā tiek iegaumēta dzimtās upes smarža. Neliela daļa taimiņu smoltificējas un uz jūru migrē rudenī.

Rezidentā forma – strauta foreles – dzimumgatavību sasniedz 1–10 gadu laikā, savukārt anadromie indivīdi dzimumgatavību sasniedz pēc 1–3 jūrā barojoties pavadītiem gadiem. Daļa taimiņu uz nārstu upēs atgriežas jau tā paša gada rudenī, kad kā smolti migrējuši baroties uz jūru. Taimiņam šāda uzvedība ir daudz raksturīgāka nekā lasim, taču biežāk gan jūrā barojoties tiek pavadīti 1–2 gadi (retāk 3–4). Tāpat ir daļa taimiņu un strauta foreļu, kas dzimumbriedumu sasniedz mazuļa stadijā. Šāda sugas vairošanās stratēģija veicina ģenētisko daudzveidību populācijā un ir drošības garants pret sugas iznīkšanu apstākļos, kad uz nārstu ieradies neliels skaits pieaugušo foreļu.

Upēs, galvenokārt grīvu rajonos, iemigrē arī dzimumnenobrieduši taimiņi (visbiežāk savā pirmajā gadā jūrā), kas negatavojas nārstot, bet iepeldējuši, lai barotos vai pārziemotu. Šāda uzvedība novērojama arī taimiņiem, kas jau reiz ir nārstojuši, bet vienu nārsta sezonu izlaiž, lai turpinātu baroties. Ņemot vērā, ka mazo upju grīvās un lejtecēs bieži vien ziemošanai piemērotu dzīvotņu platība ir ierobežota, taimiņi no mazām jūrā ietekošām upēm biežāk ir spiesti pārziemot jūras piekrastē vai tuvākajās lielajās upēs.

Forele ir zivju suga, kas apdzīvo ļoti dažādus biotopus, kā, piemēram, sīkus strautus, upes, ezerus. Anadromā forma – arī jūras piekrasti. Visplašāk tās apdzīvo nelielas, noēnotas upju pietekas un strautus ar nelielu dziļumu un platumu. Anadromajai formai – taimiņam – tikpat svarīga kā saldūdeņi ir arī jūras piekraste, taču taimiņu nārsts un mazuļu attīstība, tāpat kā rezidentajai formai, ir neizbēgami saistīti ar saldūdeņiem.

Ūdens dziļums, kādā suga uzturas, atkarīgs no dzīves cikla stadijas. Ūdenstecēs no ikriem izšķīlušies kāpuri uzturas nārsta ligzdā starp oļiem, bet pēc barības rezervju izsmelšanas no dzeltenuma maisa pakāpeniski maina dzīves vidi. Mazuļi, kas aktīvi barojas, parasti uzturas straujteču seklumā (< 30 cm) tuvāk krastam, kur straumes ātrums nav pārāk liels (0,2–0,5 m/s), savukārt pieaugušās zivis apdzīvo dziļus un bieži vien salīdzinoši lēnus ūdeņus, iedzelmes. Suga dod priekšroku akmeņainai upes gultnei, kas sniedz dabiskas paslēptuves un piebremzē straumi. Dzīves laikā suga var izmantot arī upju posmus ar smilts un smalkas grants substrātu, bet svarīgākā substrāta frakcija ir oļi un rupja grants. Foreļu mazuļi nav tik labi pielāgoti uzturēties straujos ūdeņos kā Atlantijas lasis, tādēļ lielākās upēs mazuļi arī paaugušies vairāk izmanto straujteču piekrastes daļu. Svarīgs parametrs forelēm upēs ir gultnes noēnojums – dažādi elementi, piemēram, zaru, sakņu, krastmalu augu un pašu upes krastu pārkares, kas ļauj tām drošāk pārvietoties arī diennakts gaišajā laikā un var sagādāt kukaiņus, kas dažkārt iekrīt ūdenī. Līdzīgus apstākļus var nodrošināt arī atmirusī koksne upē un ūdensaugi.

Forele izplatības areāla robežās uzrāda plašu variāciju barošanās ekoloģijā un spēj barībā iekļaut plašu barības objektu spektru, sākot no maza zooplanktona līdz pat salīdzinoši liela izmēra zivīm, piemēram, sīgām (Coregonus sp.) ezeros.

Foreļu mazuļi barojas galvenokārt ar nelieliem bentiskiem vai straumes nestiem ūdens bezmugurkaulniekiem jeb driftu. Konkrētu barības objektu patēriņš atkarīgs no mazuļu izmēra un pieredzes – lielāki mazuļi dažkārt barojas ar zivīm. Rudenī mēdz baroties arī ar citu foreļu ikriem – šāda uzvedība novērota gan rezidentajai, gan anadromajai formai. Ziemā, lai gan apetīte līdz ar temperatūras pazemināšanos samazinās (tāpat kā barības daudzveidība), foreles turpina baroties ar bentiskajiem bezmugurkaulniekiem, taču augšana ir krietni lēnāka un galvenā indivīdu aktivitāte ir diennakts tumšajā laikā.

Anadromā forma – taimiņi – smolta stadijā lejupmigrācijā uz jūru veido nelielus barus, kas palielina individuālās izdzīvošanas izredzes. Daļai smoltu migrācijā uz jūru nākas saskarties arī ar dažādiem migrācijas šķēršļiem – gan dabiskiem (bebru dambji, straumes nestu koku sastrēgumi, sagāzumi), gan cilvēku radītiem (dambju paliekas, akmeņu krāvumi u. c.). Sasniedzot jūru, taimiņi nedodas tik tālā barošanās migrācijā kā Atlantijas laši, bet gan barojas jūras piekrastē vai lielāku upju grīvās. Vasarā saistībā ar ūdens temperatūras pieaugumu piekrastē tie atvirzās no piekrastes uz dziļākiem, vēsākiem ūdeņiem. Galvenie barības objekti ir dažādas siļķu (Clupeidae), jūrasgrunduļu (Gobiidae) un lucīšu (Zoarcidae) dzimtas zivis, vēžveidīgie – sānpeldvēži (Amphipoda) un mizīdas (Mysida), daudzsartārpi (Polychaete), arī divspārņu kārtas (Diptera) kukaiņi.

Pēc 1–4 gadu barošanās jūrā taimiņi sasniedz dzimumbriedumu un uzsāk nārsta migrāciju uz dzimtajām upēm. Pareizo upes grīvu piekrastē palīdz atrast olfaktorie jeb ožas receptori, taču ceļš no tālākiem barošanās apgabaliem, domājams, tiek iegaumēts, pēcsmolta stadijā dodoties prom no upēm.

Taimiņam, tāpat kā Atlantijas lasim, raksturīgs houmings. Dzimtās upes ūdeņu smarža tiek iegaumēta smolta stadijā lejupmigrācijā uz jūru. Taču taimiņu populācijās diezgan bieža parādība ir klejošana, kad tie uz nārstu ieklīst citās upēs. Klejošanai var būt gan pozitīvs efekts (sugas plašāka izplatīšanās un ģenētiskā daudzveidība), gan negatīvs efekts, ja tā notiek lielā apjomā (var tikt zaudēti dabiskā atlasē populācijā lokāli izveidojušies pielāgojumi vides apstākļu izmaiņām). Negatīvo klejošanas ietekmi daļā upju var palīdzēt mazināt rezidentie indivīdi, to populācijas. Forele ir diezgan plastiska suga, kas spējīga pielāgoties vides mainībai, tādēļ tai ir visai labas jaunu dzīvotņu kolonizēšanas spējas gan jaunās upēs, gan dzimtās upes posmos, kas kļuvuši pieejami, piemēram, pēc migrācijas šķēršļa nojaukšanas. Šo kolonizēšanas spēju dēļ atsevišķās valstīs, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Jaunzēlandē, tai ir invazīvas sugas statuss.

Foreles nārsto seklās straujtecēs ar oļu un grants substrātu, kur tuvumā pieejami gultnes padziļinājumi ar lēnāku ūdens plūsmu (iedzelmes, bedres, paceres, koku sanesumi), kur mātītes var atpūsties starp nārsta ligzdas veidošanas piegājieniem. Forelēm, tāpat kā Atlantijas lašiem, nārsta ligzdas veido mātītes, taču bieži vien tas notiek smalkākā grunts substrātā, jo foreles parasti ir mazākas par Atlantijas lašiem.

Nārsta laikā foreļu tēviņi ir ļoti teritoriāli un padzen sāncenšus, taču foreles, neatkarīgi no ekoloģiskās formas, nārsta ligzdas pēc nārsta neapsargā. Tēviņi var šķietami uzkavēties nesen apaugļoto ikru tuvumā, ja iesaistās nārstā ar citām tuvumā ligzdas veidojošām mātītēm. Daļa foreļu pēc nārsta iet bojā, taču vairākums izdzīvo un uzreiz pēc nārsta vai pārziemošanas upē atgriežas jūrā, lai atsāktu aktīvi baroties. Vairums foreļu nārsto vairākas reizes mūžā. Izplatības areāla ziemeļos foreles dzīvo ilgāk un likumsakarīgi var arī nārstot vairāk reižu nekā izplatības areāla dienvidos. Tā, piemēram, Latvijā sugas dzīves ilgums biežāk ir 3–5 gadi, savukārt Norvēģijas ziemeļos suga var sasniegt 6–7 gadu vecumu.

Sugas dabiskā izplatība sniedzas no Islandes rietumos līdz Urālu kalniem austrumos un no Atlasa kalniem dienvidos līdz Skandināvijas pussalai ziemeļos. Anadromās populācijas dabiski sastopamas Ziemeļjūras, Baltās un Baltijas jūras baseinos, kā arī Atlantijas okeānā ieplūstošo upju baseinos Francijā, Spānijā, Islandes un Britu salu upēs un piekrastē. Anadromās populācijas nav atrodamas Atlantijas okeāna piekrastē uz dienvidiem no 42^o ziemeļu paralēles vai Vidusjūras upju baseinos. Domājams, ka forele šobrīd ir visplašāk sastopamā lašveidīgo zivju dzimtas suga Eiropā.

Suga plaši introducēta visā pasaulē, jo īpaši kādreizējās Britu Impērijas kolonijās – mūsdienu Nāciju Sadraudzības valstīs.

Baltijas jūrā no Botnijas līcī ietekošajām upēm anadromās foreles – taimiņa – populācijas sastopamas 76 upēs, Somu līcī aptuveni 100 upēs, bet Baltijas jūras centrālās daļas baseinā – 541 upē. Anadromās populācijas parasti sastopamas tajās pašās upēs, kurās rezidentās populācijas.

Latvijā šī suga konstatēta kopumā 341 ūdenstecē – rezidentas populācijas 132 ūdenstecēs, bet anadromas – 209 ūdenstecēs, taču regulāri tikai 54 ūdenstecēs. Anadromās formas sastopamību ierobežo dažādi migrācijas šķēršļi; daļā upju sastopama gan strauta forele, gan taimiņš. Sastopamību ietekmē upju raksturlielumu piemērotība (dominējošais substrāts, straumes ātrums, noēnotība, ūdens temperatūra u. c). Ņemot vērā sugas augsto mobilitāti un pieejamo informāciju par Latvijas upju piemērotību, domājams, ka sugas patiesais apdzīvoto ūdensobjektu skaits Latvijā ir lielāks. 

Šīs sugas populācijas globālā mērogā ir daudzskaitlīgas un plaši sastopamas. To veicinājusi sugas ekoloģisko formu daudzveidība un spēja pielāgoties jauniem apstākļiem, kā arī masveida mākslīga krājumu papildināšana ar audzētavās izaudzētām forelēm un introdukcija ārpus dabiskās izplatības areāla. Daudzie migrācijas šķēršļi upēs mūsdienās nosaka to, ka rezidentās populācijas ir sastopamas plašāk nekā anadromās. Lai gan anadromija sniedz labākas barošanās iespējas, tā potenciāli ir saistīta ar lielāku mirstību un enerģijas patēriņu, tādēļ anadromās (taimiņu) populācijas ir tās, kuru stāvoklis globālā mērogā ir nedaudz sliktāks. Sarukums novērots tikai reģionāli atsevišķu apakšpopulāciju līmenī. Baltijas jūras reģionā 141 upē taimiņu populāciju stāvoklis ticis novērtēts kā zems. Saistībā ar klimata pārmaiņām nākotnē var būt sagaidāms plašāks sugas populāciju sarukums.

Latvijā anadromajās populācijās vērojama liela indivīdu skaita variācija pa gadiem, kas norāda uz to, ka atsevišķās upēs veiksmīgs nārsts notiek tikai katru otro vai trešo gadu. Nepārtraukta samazināšanās apdzīvotajā apgabalā nav konstatēta. Gaujā un Ventā taimiņu krājums tiek papildināts arī mākslīgi, ik gadus ielaižot vairākus tūkstošus zivjaudzētavās izaudzētu smoltu. Tāpat ik pa laikam atsevišķās upēs virs migrācijas šķēršļiem tiek ielaisti rezidentās formas mazuļi. Daugavā pēc hidroelektrostaciju (HES) kaskāžu izbūves taimiņu populācija tiek uzturēta mākslīgi.

Latvijā un arī citviet izplatības areālā aizvien plašāk tiek realizēti dažādi projekti, lai atjaunotu vai uzlabotu foreļu dzīvotnes vai migrācijas iespējas. Vismaz daļā gadījumu tas ir noticis ar sekmīgiem rezultātiem. 

Pēc Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (The International Union for Conservation of Nature, IUCN) sugu apdraudētības izvērtēšanas metodikas pasaules mērogā suga klasificēta kā neapdraudēta (IUCN kategorija LC – Least Concern). Arī Latvijā, izmantojot šo metodiku, sugai sniegts šāds pats apdraudētības stāvokļa novērtējums, jo netiek novērots nepārtraukts tās lokālo populāciju sarukums, suga ir plaši sastopama un sastopamība pieaug, likvidējot dažādus migrācijas šķēršļus, atjaunojot un arī veidojot jaunas dzīvotnes.

Anadromās populācijas lielākoties apdraud zveja, migrācijas šķēršļi ceļā uz nārsta vietām un nelegāla šo zivju ieguve upēs. Nelegālā ieguve upēs apdraud arī rezidentās populācijas. Ņemot vērā, ka forele ir aukstūdeņu zivju suga, būtisku apdraudējumu tās populācijām rada ekstrēms ūdens temperatūras pieaugums, kas periodiski novērojams arī Latvijas upēs. Gados ar lielu sausumu var būtiski samazināties forelēm pieejamā dzīves telpa mazajās upēs un var tikt apdraudēta pieaugušo zivju spēja sasniegt nārsta vietas upes tecējuma fragmentācijas dēļ. Suga ir jutīga pret ūdenī izšķīdušā skābekļa trūkumu, kas ir cieši saistīts ar ūdens temperatūru, un jutīga pret ķīmisku ūdens piesārņojumu. Tāpat populāciju stāvokli būtiski var ietekmēt nārsta biotopu degradācija (piemēram, aizaugšana, smilts un nogulumu uzkrāšanās).

Foreles ir barības objekts zivjēdājiem putniem, plēsīgajiem zīdītājiem un zivīm. Zināmākie plēsēji, kas ar šo sugu barojas, ir ūdri (Lutra sp.), Amerikas ūdeles (Mustela vison), gauras (Mergus sp.), jūraskraukļi (Phalacrocorax sp.), zivju gārņi (Ardea cinerea). Ar foreļu ikriem barojas daudzas zivju sugas, atsevišķi ūdens bezmugurkaulnieki, dažkārt arī citas foreles. Jūrā anadromo formu apdraud roņi (Phocidae) un mencas (Gadus sp.). 

Forele ir viena no pasaulē populārākajām zivju sugām makšķerēšanā – ne tikai dabiskās izplatības areālā, bet arī reģionos, kur tā introducēta, piemēram, ASV, Jaunzēlandē, Patagonijā un Folklenda salās. Šī popularitāte makšķerēšanā ir arī galvenais faktors, kas veicinājis sugas plašo introdukciju. Tiesa, daļā valstu, kur suga introducēta, tā negatīvi ietekmējusi vietējo zivju populācijas.

Baltijas jūras reģionā sugas anadromās formas ieguvei jūrā un piekrastē pagaidām nav noteiktas kvotas, kā tas ir lasim. Ik gadu tiek nozvejotas vidēji 700–800 tonnas taimiņu, no kuriem 50 % tiek iegūti rekreācijas zvejā (pašpatēriņa zveja un trollings jeb velcēšana).

Latvijā piekrastes zvejā ik gadus tiek iegūtas vidēji 8 tonnas taimiņu. To nozveja saglabājas diezgan stabila, ko nenoliedzami sekmējusi mākslīgā krājumu papildināšana. Iekšējos ūdeņos taimiņus lomā paturēt atļauts zvejā un makšķerēšanā Daugavā (ieskaitot Buļļupi), kur taimiņu un lašu populācija tiek uzturēta mākslīgi, ik gadus ielaižot valsts zivjaudzētavās “Tome” un “Dole” izaudzētus smoltus, kas iezīmēti, nogriežot taukspuru. Tāpat limitēta pēcnārsta taimiņu ieguve makšķerēšanā atļauta upēs, kur tiek organizēta licencētā makšķerēšana. Rezidentās formas – strauta foreles – ieguve atļauta arī upēs, kur netiek organizēta licencētā makšķerēšana, taču tiek limitēts ieguves apjoms un paturamo foreļu izmērs.

Forele ir viena no pirmajām zivju sugām pasaulē, kurai tika uzsākta mākslīga pavairošana. Atšķirībā no laša, tās audzēšanas mērķis biežāk ir bijusi sugas pavairošana dabas ūdeņos makšķerēšanai, nevis preču zivju audzēšana, taču mūsdienās tās audzē arī tirgum (galvenokārt vietējam) gan iekšzemē dīķos vai baseinos, gan nelielā mērā sprostos jūrā. Audzēšanas apjomi gan ir salīdzinoši nelieli, ja tos salīdzina ar citām akvakultūras zivju sugām. Visplašāk suga tiek audzēta Krievijā, Itālijā, Rumānijā, Francijā, Lielbritānijā. 

Forele (gan ar sugas anadromās formas nosaukumu – taimiņš) iekļauta Latvijā īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Tā uzskatāma par lietussarga sugu – tādu, ar kuras aizsardzību tiek aizsargātas arī citas sugas, kas apdzīvo vai kādā savas dzīves posmā izmanto tos pašus biotopus, kā, piemēram, platgalve (Cottus gobio), kas apdzīvo tās pašas straujteces, upes nēģis (Lampetra fluviatilis), strauta nēģis (Lampetra planeri), kas minētajās dzīvotnēs nārsto.

Šobrīd anadromajām populācijām zināmas atradnes 15 īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās, piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā, dabas parkā “Salacas ieleja” un “Abavas senleja”, aizsargājamo ainavu apvidū “Ziemeļgauja”. Savukārt rezidentajām populācijām zināmas atradnes 13 īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās, piemēram, dabas liegumos “Šepka” un “Virguļicas meži”, dabas parkos “Kuja” un “Ogres ieleja”.

Sugas aizsardzībai ieviesti dažādi ieguves ierobežojumi. Atsevišķās upēs tiek veikta sugas mākslīga krājuma papildināšana.

Foreles anadromo formu daļēji aizsargā arī ieguves ierobežojumi, kas piemēroti Atlantijas lasim, jo ļoti daudzi cilvēki abas šīs sugas lielās līdzības dēļ pietiekami labi nespēj atšķirt.