Sacelšanās cēloņi pastāvēja, jau sākot ar kolonijas nodibināšanu, un sekas turpinājās arī neatkarīgajā Kenijas valstī. Karā piedalījās vairāk nekā 10 tūkstoši karavīru, tika plaši pielietota militārā aviācija. Sacelšanās radīja draudus pilsoņu kara izvēršanai kikuju etniskajā grupā.

Maumau jēdziena nosaukuma izcelsme ir neskaidra. Viena versija skaidro to ar anagrammu no teiciena, kas nozīmēja “vācies ārā” (Uma Uma). Jēdziena izcelsme tiek skaidrota arī ar pirmajiem burtiem sauklī svahili valodā “Lai ārzemnieks dodas atpakaļ uz ārzemēm, un lai afrikānis atgūst neatkarību” (Mzungu Aende Ulaya, Mwafrika Apate Uhuru). Dumpinieki paši kustības apzīmēšanai izmantoja nosaukumu “Kenijas Zemes un brīvības armija” (Kenya Land and Freedom Army, KLFA), bet angļi lietoja apzīmējumu “Mau Mau”, lai fonētiski izceltu kustības barbarismu un primitīvismu, pretēji likumīguma pieskaņai nosaukumā KLFA. Ar laiku “Mau Mau” jeb Maumau kļuva par noteicošo apzīmējumu bruņotajai pretestības kustībai.

Pirms britu kolonizācijas mūsdienu Kenijas teritorijā dzīvoja dažādas etniskās, sociālās un reliģiskās grupas: musulmaņi Indijas okeāna piekrastē, masaju lopkopji savannā; lielākā etniskā grupa bija kikuji, kas apdzīvoja galvenokārt Aberdēras augstieni Kenijas vidienē.

19. gs. vidū starp kikujiem sākās sociālā noslāņošanās. Kad 1895. gadā (oficiāli kolonijas statuss no 1920. gada) briti pārņēma Kenijas teritoriju kā protektorātu, viņus īpaši interesēja Aberdēras augstiene. Tā bija vieta, ko angļu ieceļotāji labprāt izvēlējās par dzīvesvietu – eiropiešiem klimats augstienē bija vieglāk panesams, zeme bija auglīga un solīja lielus ienākumus lauksaimniecībā, īpaši no kafijas kultivēšanas plantācijās. Jau kolonijas izveidošanas sākumā britu mērķis bija atsavināt zemi kikujiem, nododot to britu imigrantiem. Tika izveidota nodokļu sistēma, kas sekmēja kikuju nodarbināšanu britu kafijas plantācijās un ierobežoja pašu kikuju iespējas gūt peļņu no kafijas audzēšanas. Britu koloniālais birojs Londonā plānoja attīstīt Keniju par imigrantu koloniju (settler colony). Tika veidota moderna sabiedrība britu ieceļotājiem, otrās šķiras pilsoņu statusu atvēlot afrikāņiem. Kikuji, kas bija skaitliski lielākā afrikāņu etniskā grupa Kenijā, koloniālisma rezultātā cieta visvairāk.

Jau pirms 1952. gada sākās varmācīgi uzbrukumi koloniālajiem ierēdņiem un pārvaldes atbalstītājiem kikuju vidū. Kenijas gubernators nereaģēja uz izveidojušos situāciju, lai gan vadošās militārpersonas un policijas ierēdņi norādīja uz nemieru pazīmēm 1952. gada vasarā, bet arī viņi uzticējās lielajam britu militārajam spēkam un pārliecībai, ka afrikāņi nevarēs nopietni pretoties koloniālajiem militārajiem spēkiem. Sākumā Maumau dumpinieki uzbruka kikuju virsaišiem, policistiem un paramilitāras organizācijas locekļiem, kurus viņi uzskatīja par tautas nodevējiem. 

03.10.1952. Maumau noslepkavoja pirmo eiropieti (sievieti), kā arī dienas laikā nošāva augsta ranga virsaiti. 20.10. koloniālā valdība izsludināja ārkārtas stāvokli un sāka arestēt Maumau kustības iespējamos vadītājus. Dažās dienās tika aizturētas 180 personas. Kustības vadība jau iepriekš bija brīdināta par sagaidāmajiem arestiem un slēpās pagrīdē, lai turpinātu cīņu. Starp arestētiem bija daudz mērenu afrikāņu politiķu, ieskaitot Kenijas Afrikāņu savienības (Kenya African Union, KAU) vadību, kurai nebija cieša sakara ar Maumau kustību. Viņu vidū bija arī Džomo Kenjata (Jomo Kenyatta), kurš vēlāk vadīja Kenijas neatkarības iegūšanas procesu un kļuva par pirmo jaunās valsts prezidentu.

No iepriekš sagatavotajām pozīcijām Aberdēras mežos, kā arī Kenijas kalnu apkārtnē Maumau partizāni turpināja uzbrukumus, bieži vien brutāli slepkavojot. Militārās kampaņas vadību pret dumpiniekiem pārņēma britu ģenerālleitnants Džordžs Erskīns (George Erskine), kurš uzsāka daudzveidīgu cīņu pret partizāniem un viņu atbalstītājiem. 1954. gadā britu bruņotie spēki aplenca Nairobi un pārmeklēja pilsētu, aizturēdami visus potenciālos Maumau atbalstītājus. Šīs kampaņas laikā (kampaņai tika dots nosaukums “Anvil” jeb “Lakta”) briti aizturēja gandrīz 50 000 – 30 000 tika izsūtīti no pilsētas, bet ap 20 000 tika ievietoti gūstekņu nometnēs.

Militārā kampaņa turpinājās arī pret partizāniem, bieži izmantojot gaisa spēkus, kas bombardēja mežus un tuvējo apkārtni. Bombardēšana izkliedēja partizānu grupas, bet arī nogalināja pretestības kustībā neiesaistītus civiliedzīvotājus. Britu spēki uzsāka kolektīvo sodu pielietošanu pret kikuju ciemiem, tika izveidotas kolektīvas darba nometnes, un uz apsargātiem, no jauna uzbūvētiem lauku ciematiem tika pārvietoti vairāk nekā miljons kikuju. 

Pēc šīm kampaņām liels skaits kustības vadītāju nonāca apcietinājumā. Maumau militārās pozīcijas kļuva ievērojami vājākas. Kara noziegumi tika veikti abās karojošajās pusēs. Maumau partizāni nogalināja Kenijā dzīvojošos eiropiešus un kikujus, kas sadarbojās ar britiem. Savukārt kikuji (bieži angļu virsnieku klātbūtnē) atriebās mierīgajiem iedzīvotājiem, kas tika uzskatīti par potenciālajiem Maumau atbalstītājiem.

1956. gadā militārā darbība pret dumpiniekiem tika pabeigta. Britu pusē krita vairāki simti karavīru; vairāki desmiti britu civiliedzīvotāju tika noslepkavoti. Sacelšanās laikā Maumau kustība zaudēja gandrīz 20 000 partizānu. Gandrīz 2000 Maumau karotāju tika nošauti pēc lauka tiesas sprieduma. Tas bija lielākais izpildīto nāvessodu skaits visā Britu Impērijas vēsturē.

Līdz ar militāro uzvaru Britu koloniālais birojs saprata reformu nepieciešamību Kenijas kolonijā. Pirmie apcietinātie, viņu vidū arī Dž. Kenjata, tika atbrīvoti, un vietējā pārvaldība tika paplašināta, iekļaujot afrikāņu pārstāvjus. 1960. gada vēlēšanās tika atzīta demokrātisku vēlēšanu nepieciešamība, kas 1963. gadā noveda pie Kenijas neatkarības proklamēšanas un radīja priekšnoteikumus eiropiešu ieceļotāju politiskās un ekonomiskās dominances izbeigšanai. Oficiālās varas iestādes Maumau sacelšanos un dumpiniekus neuzskatīja par neatkarības cīnītājiem, tomēr viņu aktivitātes paātrināja neatkarības iegūšanu. No 1999. gada Maumau veterāni un sacelšanās gaitā cietušie kikuji uzsāka legālu procedūru pret britu valdību, pieprasot kompensāciju par sacelšanās procesā īstenotajām represijām.