Kenijas daļa, atšķirībā no Ugandas daļas Austrumāfrikas protektorātā, attīstījās citādi. Jau 19. gs. beigās britu pētnieks, lords Delamīrs (Lord Delamere) ieradās Kenijā un nolēma, kā tās augstienes būtu labi piemērotas eiropiešu kolonistiem lauksaimniecības attīstībai. Viņš vairākkārt prasīja zemi no koloniālās administrācijas, līdz viņam piešķīra gandrīz 100,00 akru lielu zemes gabalu, ko viņš centās pārvērst par ienesīgu lauksaimniecības zemi. Viņu vairākkārt vajāja neveiksmes (lopi gāja bojā no tropiskām slimībām, raža tika zaudētu vietējo apstākļu nepiemērotības dēļ), tomēr viņš neatlaidīgi sludināja Keniju par eiropiešu kolonizācijai piemērotu zemi. Ar koloniālās varas palīdzību zemi atsavināja vietējiem iedzīvotājiem (kikujiem un masajiem) un nodeva eiropiešu kolonistiem. Tika īstenota rasu segregācija, radot privilēģijas eiropiešiem, un kolonijas vadība pielika visas pūles, lai veicinātu eiropiešu labklājību uz afrikāņu rēķina. Līdz 1930. gadam gandrīz 30 000 eiropiešu kolonistu apmetās uz dzīvi Kenijā. Rezultātā kikuji sacēlās pret Kenijas kolonijas varasiestādēm Maumau sacelšanās laikā. Tas bija viens no faktoriem, kas paātrināja Kenijas ceļu uz neatkarīgu valsti. Kad kļuva skaidrs, ka Britu Impērija piešķirs neatkarību Kenijai demokrātijas apstākļos un neatbalstīs kolonizācijas turpinājumu, daudzi eiropieši pameta neatkarīgo Keniju.