Britu Dienvidāfrikai, līdzīgi kā Britu Austrumāfrikai, Britu Rietumāfrikai un Franču Rietumāfrikai, ir vairākas nozīmes. Ar šādu nosaukumu koloniālisma laikmetā darbojās tirdzniecības kompānija, kas juridiski bija saistīta ar Britu Austrumindijas kompāniju (British East India Company). Nosaukums bija attiecināms arī uz specifisku administratīvu vienību (vēlākā Dienvidāfrikas Savienība), kā arī tas var būt visaptverošs nosaukums britu kolonijām un koloniāliem projektiem Āfrikas dienvidos ģeogrāfiskā nozīmē.

Britu Dienvidāfrikas kompānija bija tirdzniecības uzņēmums (dibināts 1889. gadā) saskaņā ar Britu Impērijas hartu. Galvenais šā uzņēmuma attīstītājs bija Sesils Roudss (Cecil Rhodes). Šī kompānija apvienoja vairākus uzņēmumus, kas veica Āfrikas dienviddaļas izpēti (mūsdienu Zimbabves, Zambijas, Botsvānas, Malāvijas, daļa Dienvidāfrikas Republikas un Kongo Demokrātiskās Republikas teritorijas), meklējot derīgos izrakteņus, īpaši zeltu, dimantu, varu un citus.

Kompānijas juridiskā vara pār savā jurisdikcijā esošo teritoriju bija ļoti plaša, un uzņēmums pakļautajās teritorijās būtībā veica valsts pārvaldes funkcijas. Lai izmantotu atrastos derīgos izrakteņus, Britu Dienvidāfrikas kompānija būvēja dzelzceļu izrakteņu transportēšanai, ar varas, nodokļu politikas un naudas sodu palīdzību piespieda vietējos iedzīvotājus strādāt raktuvēs un nesēju darbos, uzturēja privātu armiju un policiju, kā arī veicināja kolonistu ieceļošanu, atsavinot zemi viņu vajadzībām no pamatiedzīvotājiem. Pakāpeniski visā kompānijas kontrolētajā teritorijā tika izveidota administratīvā pārvalde.

Britu Dienvidāfrikas kompānija bija ļoti saistīta ar derīgo izrakteņu eksportu un to cenu pasaules tirgū, līdz ar to kompānijas teritorijā bija ļoti svārstīga ekonomiskā stabilitāte. Tad, kad izrakteņu cenas bija augstas, kompānijas izdevumi (piemēram, dzelzceļu būve un kārtības uzturēšana) bija nelieli un uzņēmuma akcionāri varēja gūt milzīgu pelņu. Turpretim, kad cenas pazeminājās, kompānijai bija nepieciešama britu valdības palīdzība, lai pārdzīvotu krīzi. Bez tam Britu Dienvidāfrikas kompānija, īpaši S. Roudsa vadības laikā, plānoja un mēģināja īstenot plānus paplašināt varu un ietekmi līdzās esošajās teritorijās, vispirms Beļģu Kongo, Transvālas kolonijā un portugāļu Mozambikā (Lourenço Marques).

Britu koloniālajai vadībai bieži bija jāiejaucas kompānijas darbībā, un tā pakāpeniski pieņēma lēmumu ierobežot kompānijas administratīvās pārvaldes tiesības. Jau 1920. gadā britu koloniālā vara sāka ieviest jaunu kārtību un veidot oficiālas, tikai valsts kontrolē esošas britu kolonijas. Britu Dienvidāfrikas kompānija cerēja uz lielāku apvienotu koloniju, kas iekļautos Dienvidāfrikas Savienībā, vai arī vismaz mēģināja apvienot divas atsevišķas kolonijas: Ziemeļrodēziju un Dienvidrodēziju. Tomēr kompānijai tas neizdevās. 1923. gadā tika izveidota Dienvidrodēzija (tagadējā Zimbabve) un 1924. gadā – Ziemeļrodēzija (tagadējā Zambija). Britu Dienvidāfrikas kompānijai vēl arvien bija ļoti lielas saimnieciskās intereses abās kolonijās, un tā turpināja būt noteicēja abās teritorijās pat vēl pēc neatkarīgo valstu izveidošanās (Zambija neatkarību pasludināja 1964. gadā, Dienvidrodēzija starptautiski neatzītu neatkarību – 1965. gadā; kopš 1980. gada Zimbabve). Lai gan 1964. gadā Britu Dienvidāfrikas kompānija nodeva savas derīgo izrakteņu izmantošanas tiesības jaunajai Zambijas valdībai un sākotnējā kompānija bija jau apvienojusies ar citiem uzņēmumiem un pārdēvēta, vēl aizvien ir reģistrēti uzņēmumi, kas ir Britu Dienvidāfrikas kompānijas tiešie un tiesiskie pēcteči, un joprojām ir akcionāri, kas gūst dividendes no agrākās kompānijas pamatdarbības.

Britu Dienvidāfrikas otrā nozīme, arī nedaudz citā ģeografiskā lokalizācijā, ir Dienvidāfrikas Savienība (Union of South Africa), kas apvienoja četras britu kolonijas, izkaisītas Dienvidāfrikas teritorijā vienotā veselumā. Tā tika dibināta 31.05.1910. un ir vēsturiska priekštece tagadējai Dienvidāfrikas Republikai.

19. gs. beigās tagadējās Dienvidāfrikas Republikas teritorijā atradās divas angļu kolonijas (nīderlandiešu 1652. gadā dibinātā un britu 1806. gadā pārņemtā Kāpas kolonija – Cape Colony Kaapkolonie; Natālas kolonija, Natal Colony, britu kolonija no 1843. gada) un divas nīderlaniešu ieceļotāju pēcteču būru valstis: Transvālas Republika (Republic of Transvaal; dēvēta arī par Dienvidāfrikas Republiku, The South African Republic) un Oranžas Brīvvalsts (Orange Free State, Oranje-Vrystaat, dibināta 1854. gadā). Visās šajās kolonijās iedzīvotāju vairums bija vietējo afrikāņu tautu piederīgie, kā arī iedzīvotāji no būru iekarotajām zulusu un hosas valstīm. Vairākus gadus desmitus pastāvēja konflikts starp būru valstīm, no vienas puses, un britu kolonijām, no otras. Konflikts kļuva arvien asāks 19. gs. 90. gados, kad abas puses mēģināja pārņemt kontrolē ievērojamos Dienvidāfrikas zelta laukus. Strīdu neizdevās atrisināt mierīgā ceļā, un 11.10.1889. izraisījās militārs konflikts starp būru valstīm un britu kolonijām.

Tā dēvētais Otrais būru karš vai Būru karš (Pirmais būru karš bija maznozīmīga sacelšanās 1880.–1881. gadā) sākās 1899. gadā, kad sarunas starp būriem un britiem tika pārtrauktas. Būri īstenoja militārus uzbrukumus 1900. gadā, kas pārsteidza skaitliskā pārsvarā esošos britu spēkus. Britu armija īstenoja plašu pretuzbrukumu un iebruka abās būru valstīs. Spriežot pēc karojošo pušu armiju lieluma un ekonomiskā potenciāla, karam vajadzēja ātri beigties ar britu uzvaru. Tomēr būri ar plašu un veiksmīgu partizānu kara taktikas pielietošanu sekmīgi pretojās un paildzināja karadarbību līdz 1902. gadam. Lai uzvarētu būru sekmīgo pretošanos, nepieļautu būru partizānu apgādi, britu okupācijas spēki uzsāka būru mierīgo iedzīvotāju ieslodzīšanu koncentrācijas nometnēs, bet ieņemtās teritorijas vieglākai kontrolei tika sistemātiski sadalītas pakļaujamās teritoriālās vienībās. Britu okupācija bija saistīta ar šokējošiem apstākļiem koncentrācijas nometnēs, kuru rezultātā gāja bojā liels skaits ieslodzīto būru civiliedzīvotāju. 31.05.1902. galvenie būru spēki tika sakauti un noslēgts miers.

Pēc kara beigām vairums būru politisko līderu pieņēma jauno sistēmu ar britu virsvadību, bet turpināja politisko cīņu jaunā režīma iekšienē. 1910. gadā visa šī teritorija tika apvienota vienā kolonijā – Dienvidāfrikas Savienībā – ar būru etnisko grupu kā tās nozīmīgāko politisko spēku. Pēc Pirmā pasaules kara Tautu Savienība piešķīra Dienvidāfrikas Savienībai mandātu, lai tā pārvaldītu bijušo vācu koloniju Vācu Dienvidrietumu Āfriku (21.03.1990. tā kļuva par neatkarīgu Namībijas valsti). Pēc kara S. Rodsa dibinātās Dienvidāfrikas kompānijas zemi Dienvidrodēzijā pie Limpopo upes ar būru atbalstu mēģināja iekļaut jaunajā Dienvidāfrikas Savienībā. Tomēr britu koloniālais birojs un vietējie eiropiešu izcelsmes iedzīvotāji šim mēģinājumam nepiekrita. 

Administratīvi Dienvidāfrikas Savienību pārvaldīja Britu Impērijas iecelts gubernators. Iekšēju jautājumu risināšanā iesaistījās vēlētais Dienvidāfrikas parlaments (South African Parliament) un valdība. Par samierinājumu starp abām karā iesaistītajām pusēm kalpoja būru dumpinieku vadoņa ģenerāļa Luisa Botas (Louis Botha) iecelšana pirmā premjerministra amatā. L. Bota vadīja Dienvidāfrikas Savienību plašākas autonomijas virzienā, līdz 11.12.1931. Apvienotās Karalistes parlaments ar Vestminsteres Likumu (Statutes of Westminster) pasludināja suverenitāti.