Pirms britu kolonizācijas mūsdienu Kenijas teritorijā dzīvoja dažādas etniskās, sociālās un reliģiskās grupas: musulmaņi Indijas okeāna piekrastē, masaju lopkopji savannā; lielākā etniskā grupa bija kikuji, kas apdzīvoja galvenokārt Aberdēras augstieni Kenijas vidienē.
19. gs. vidū starp kikujiem sākās sociālā noslāņošanās. Kad 1895. gadā (oficiāli kolonijas statuss no 1920. gada) briti pārņēma Kenijas teritoriju kā protektorātu, viņus īpaši interesēja Aberdēras augstiene. Tā bija vieta, ko angļu ieceļotāji labprāt izvēlējās par dzīvesvietu – eiropiešiem klimats augstienē bija vieglāk panesams, zeme bija auglīga un solīja lielus ienākumus lauksaimniecībā, īpaši no kafijas kultivēšanas plantācijās. Jau kolonijas izveidošanas sākumā britu mērķis bija atsavināt zemi kikujiem, nododot to britu imigrantiem. Tika izveidota nodokļu sistēma, kas sekmēja kikuju nodarbināšanu britu kafijas plantācijās un ierobežoja pašu kikuju iespējas gūt peļņu no kafijas audzēšanas. Britu koloniālais birojs Londonā plānoja attīstīt Keniju par imigrantu koloniju (settler colony). Tika veidota moderna sabiedrība britu ieceļotājiem, otrās šķiras pilsoņu statusu atvēlot afrikāņiem. Kikuji, kas bija skaitliski lielākā afrikāņu etniskā grupa Kenijā, koloniālisma rezultātā cieta visvairāk.