Latvijas teritorijā savvaļā ir reģistrēta viena dzegužveidīgo kārtas suga – dzeguze. Tā ir parasta ligzdotāja. Dzeguze ir gājputns un ziemu pavada Āfrikā, uz dienvidiem no Sahāras. 

Dzegužveidīgo putnu kārtā ietilpst viena – dzegužu – dzimta (Cuculidae), kopā 156 sugas. Latvijā sastopama viena dzegužveidīgo putnu suga – dzeguze (Cuculus canorus).

Dzeguze ir baloža lieluma putns ar smailiem spārniem un garu asti. Mugurpuse un rīkle zilpelēka, apakšpuse gaiša ar pelēkām šķērssvītrām. Mātītēm sastopamas divas krāsu formas: viena – tikai mazliet brūnganāka par tēviņu, otra – ar rūsganbrūnu, tumši šķērssvītrotu mugurpusi.

Pārtiek galvenokārt no kukaiņiem un to kāpuriem, tostarp matainajiem tauriņu kāpuriem, ko citi putni parasti neēd.

Dzeguze Latvijā ir bieži sastopama ligzdojoša suga. Tā ir gājputns un Latvijā uzturas no aprīļa līdz septembrim. Ziemu dzeguze pavada Āfrikā, uz dienvidiem no Sahāras.

Dzeguze apdzīvo dažādus mežus, arī parkus, kapsētas un dārzus.

Ligzdu dzeguze nebūvē, bet olas iedēj dažādu mazo kukaiņēdāju zvirbuļveidīgo putnu ligzdās (saimnieki var būt, piemēram, lukstu čakstīte, erickiņš, baltā cielava, koku čipste), parasti ne vairāk kā vienu olu ligzdā. Katra mātīte dēj noteiktas krāsas olas, tāpēc tai jāizvēlas putni ar atbilstošu olu krāsojumu. Olas šķiļas pēc apmēram 12 dienu ilgas perēšanas. Mazuļi ir ligzdguļi. Pēc izšķilšanās izgrūž no ligzdas saimnieku olas vai mazuļus. Mazuļi atstāj ligzdu 17–18 dienu vecumā, bet vēl 2–3 nedēļas tos baro audžuvecāki. 

Latvijā ligzdojošo dzegužu populācija ilgtermiņā ir augoša, bet īstermiņā – stabila, tāpēc dzeguze Latvijā nav uzskatāma par apdraudētu.

Dzeguzes pasaules populācija sarūk, taču ne tik strauji, lai suga būtu uzskatāma par globāli apdraudētu.

Dzeguze nav iekļauta ne Eiropas Savienības, ne Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.