Latvijas teritorijā savvaļā reģistrētas trīs sullveidīgo putnu sugas. Tikai viena no tām – jūras krauklis – šeit ligzdo. Abas pārējās – ziemeļu sulla un mazais jūras krauklis – ir reti ieceļotāji. Sullveidīgie apdzīvo ūdeņus un pārtiek no zivīm. Jūras kraukļu populācija Latvijā palielinās.

Sullveidīgo putnu kārta ietver četras dzimtas ar 54 sugām. Latvijā reģistrētas trīs sullveidīgo sugas no divām dzimtām.

Sullveidīgie ir vidēji lieli ūdensputni. Sullu dzimtas pārstāvji dzīvo tikai jūrās un okeānos, bet jūras kraukļu dzimtas – arī iekšzemes ūdeņos. Sullveidīgajiem ir samērā garš kakls, īsas, stipras kājas, kurām peldplēve pleznā savieno visus četrus pirkstus. Kājas novietotas tālu ķermeņa aizmugurē, un tas ļauj putniem labi peldēt, bet pārvietošanos pa sauszemi padara smagnēju. Sullu dzimtas putniem spārni ir gari un smaili, jūras kraukļu dzimtas pārstāvjiem – salīdzinoši īsi un noapaļoti. Aste sullveidīgajiem ir samērā gara, ķīļveidīga. Latvijā sastopamo sugu sullveidīgajiem putniem ķermeņa apspalvojums un izmērs abu dzimumu putniem ir līdzīgs. Jūras kraukļu dzimtai apspalvojums pamatā ir tumšs, bet sullu dzimtas sugām apspalvojumā dominē baltā krāsa. Knābis piemērots zivju ķeršanai: sullu dzimtas putniem – ar zobainām malām, jūras kraukļu dzimtas – ar āķveida galu.

No trim Latvijas teritorijā reģistrētajām sullveidīgo putnu sugām Latvijā ligzdo tikai viena – jūras krauklis. Abas pārējās sugas ir reti ieceļotāji. Ziemeļu sulla novērota četras reizes (pēdējoreiz – 1999. gadā), bet mazais jūras krauklis – vienu reizi (2012. gadā Užavas lejtecē). Jūras krauklis ir gājputns. Ziemu tas pavada Rietumeiropā, bet nelielā skaitā pārziemo arī Latvijā.

Ceļošanas laikā sullveidīgie putni novērojami jūrā vai tās tuvumā. Jūras krauklis nelielā skaitā arī ziemo Latvijas piekrastes ūdeņos. Savukārt ligzdošanas biotops jūras krauklim ir ezeri vai zivju dīķi. Ja ligzdošanas vieta ir netālu no jūras, var baroties jūrā arī ligzdošanas laikā. Sullveidīgie putni pārtiek galvenokārt no zivīm.

Jūras kraukļi lielākoties ir monogāmi. Tie ligzdo kolonijās, ko var veidot kopā ar citu sugu putniem, piemēram, zivju gārņiem. Ligzdu parasti būvē kokos vai krūmos, kas aug ūdenī vai uz salām. Var ligzdot arī uz zemes. Ligzdas vietu, kas var būt arī tā pati, kas izmantota iepriekšējā gadā, parasti izvēlas tēviņš. Ligzdu būvē abi pāra putni. Tā var tikt papildināta visas ligzdošanas sezonas laikā.

Jūras kraukļa dējumā ir 3–4 olas. Gadā viens perējums. Perēšanas ilgums 27–31 diena. Perēšana tiek uzsākta pēc pirmās vai otrās olas izdēšanas, tāpēc mazuļi nešķiļas vienlaikus. Jaunākie mazuļi nereti iet bojā. Mazuļus baro abi pieaugušie putni.

Jūras kraukļi arī ceļošanas un ziemošanas laikā veido barus. Lidojumā bars nereti izkārtojas kāsī vai rindā, tāpēc (un arī ķermeņa formas dēļ) no attāluma var atgādināt zosis.

Latvijā jūras kraukļi var lielā skaitā baroties zivju dīķos, tā radot zaudējumus dīķu apsaimniekotājiem. Tāpēc dīķu īpašniekiem ir iespēja saņemt kompensāciju par nodarītajiem postījumiem. Jūras krauklis nav medījamo sugu sarakstā, taču atsevišķos gadījumos postījumu novēršanai Dabas aizsardzības pārvalde izsniedz atļaujas putnu šaušanai.

Jūras kraukļu populācija Latvijā ilgtermiņā augoša, bet īstermiņā – stabila. Populācijas pieaugums skaidrojams ar kopējām tendencēm Eiropā, sugai atgūstoties pēc putnu apkarošanas un DDT aizlieguma un uzlabojoties barošanās iespējām.

Visu trīs Latvijā reģistrēto sullveidīgo sugu pasaules populācijas ir augošas, tāpēc neviena no tām nav pasaulē apdraudēta.

Mazais jūras krauklis ir Eiropas Savienībā īpaši aizsargājama suga (iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā).

Neviena no sullveidīgo sugām nav iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.