Argons ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Ar un atrodas 3. perioda 18. grupā. Argona relatīvā atommasa ir 39,948, un tā atoms sastāv no 18 protoniem, 22 neitroniem un 18 elektroniem (elektronu konfigurācija [Ne]3s²3p⁶). Argons ir bezkrāsaina gāze bez smaržas, kuras saturs Zemes atmosfērā ir 1 %. Argonu industriāli iegūst no šķidra gaisa, to frakcionēti destilējot. Argons ir viena no cēlgāzēm, kas ir inerta pret visiem citiem elementiem un to savienojumiem. 

Lai gan argona Zemes atmosfērā ir daudz, tas tika atklāts tikai 1894. gadā, kad angļu zinātnieks Džons Strats (John William Strutt, Lord Rayleigh) un skotu ķīmiķis Viljams Ramzijs (William Ramsay) pirmo reizi izdalīja argonu no šķidra gaisa. Faktiski argona gāzi 1785. gadā izolēja angļu zinātnieks Henrijs Kavendišs (Henry Cavendish), kurš atzīmēja, ka aptuveni 1 % gaisa nav reaģētspējīgs pat ekstremālākajos apstākļos. Šis 1 % bija argons. Argons tika atklāts, mēģinot izskaidrot, kāpēc no gaisa iegūtā slāpekļa blīvums atšķiras no tā, kas iegūts, sadaloties amonjakam (NH₃). V. Ramzijs atdalīja no gaisa slāpekli. 1894. gadā, pārbaudot gāzes atlikumus spektroskopā, V. Ramzijs un Dž. Strats novēroja sarkanās un zaļās līnijas no elementa, kurš iepriekš nebija zināms, apstiprinot, ka tas ir jauns elements. Smagā gāze, kas palika pēc tam, kad no gaisa tika atdalīts skābeklis un slāpeklis, bija pirmā cēlgāze, kas tika atklāta uz Zemes. Tā tika nosaukta par argonu – no grieķu αργον, argon 'slinks', tā ķīmiskā inertuma dēļ.

Argons veido 0,94 % (pēc tilpuma) no Zemes atmosfēras un ir trešā visbiežāk sastopamā atmosfēras gāze.

Argonam ir zināmi vairāk nekā 20 izotopu, no argona-29 līdz argonam-54. No tiem trīs izotopi ir stabili un sastopami dabā – argons-40 (99,6035 %), argons-38 (0,0629 %) un argons-36 (0,3336 %). Radioizotopi ar visgarāko pussabrukšanas periodu ir argons-39 (269 gadi), argons-42 (32,9 gadi) un argons-37 (35 dienas). Pārējo radioizotopu pussabrukšanas periodi ir īsāki par dažām stundām. Visnestabilākais argona radioizotops ir argons-29 ar pussabrukšanas periodu īsāku par 1 sekundi. 

Argons ir bezkrāsaina gāze bez garšas un smaržas ar blīvumu 1,633 g/L, viršanas temperatūru –185,847 ºC un trīskāršo punktu (vielas temperatūras un spiediena vērtības, pie kurām vienlaicīgi pastāv trīs agregātstāvokļa fāzes (šķidrā fāze, gāzveida fāze un cietā fāze)) pie –189,36 ºC pie 69 kPa zema spiediena (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Argona atoma kovalentais rādiuss ir 106 pm.

Argons ir inerta cēlgāze. Argona ārējam (valences) apvalkam ir astoņi elektroni, kas padara to ārkārtīgi stabilu un tādējādi ķīmiski inertu. Argona atomi nesavienojas viens ar otru, nav arī novērots, ka tie ķīmiski reaģē ar kāda cita elementa atomiem. 

Argonu izmanto jomās, kur nepieciešama inerta atmosfēra. To izmanto titāna un citu reaktīvo elementu ražošanai. Argonu izmanto elektrisko spuldžu uzpildīšanai, lai augstā darbības temperatūrā novērstu kvēldiega volframa iztvaikošanu. Kvēlspuldzēs argonu izmanto, lai novērstu skābekļa koroziju kvēldiegam. Argonu izmanto dienasgaismas spuldzēs un zema enerģijas patēriņa spuldzēs. Zema enerģijas patēriņa spuldze bieži satur argona gāzi un dzīvsudrabu. Kad tā ir ieslēgta, elektriskā izlāde iziet cauri gāzei, radot ultravioleto (UV) gaismu. Argonu izmanto arī, lai aizsargātu metālus no oksidēšanās loka metināšanā un sakausējumu termiskajā apstrādē, kā arī stikla pakešu logos, lai aizpildītu vietu starp rūtīm. Automašīnu riepas var saturēt argonu, lai aizsargātu gumiju un samazinātu ceļa troksni. Argonu izmanto arī arhīva materiālu uzglabāšanā – argona gāze tiek sūknēta ap svarīgiem seniem dokumentiem (piemēram, pasaules karti, kas datēta ar 1507. gadu Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Kongresa bibliotēkā (Library of Congress), Lielās brīvības hartas (Magna Carta) kopiju ASV Nacionālajā arhīvā (National Archives). Atšķirībā no reaktīvā skābekļa, argons nebojā papīru un tinti uz dokumentiem.