Elektromagnētiskais spēks ir viens no četriem fundamentālajiem spēkiem – mijiedarbībām fizikā, kas rodas starp elektriski lādētām daļiņām. Līdz 19. gs. elektrība un magnētisms tika uzskatīti par divām savstarpēji nesaistītām parādībām. 19. gs. Maikla Faradeja (Michael Faraday) un Džeimsa Maksvela (James Clerk Maxwel) atklājumi ļāva tās sasaistīt, un 20. gs. Einšteina relativitātes teorija pilnībā pierādīja, ka elektrība un magnētisms ir saistītas parādības – elektromagnētisma divi aspekti.

Elektromagnētisms ir klasiskās fizikas apakšnozare. Lai arī elektromagnētisms ir vienota parādība, praktiskiem mērķiem elektriskos un magnētiskos spēkus aplūko atsevišķi. Elektriskos spēkus rada elektriski lādētas daļiņas – elektriskie lādiņi. Miera stāvoklī esošu lādētu daļiņu fiziku apskata elektrostatika. Kustībā esošu elektrisko lādiņu fiziku apskata elektrodinamika. Elektrodinamikas procesus, ievērojot kvantu mehānikas likumus, pēta kvantu elektrodinamika. Kā atsevišķa nozare ir elektrību vadošu šķidrumu magnētisko īpašību pētīšana – magnetohidrodinamika. 

Elektromagnētisma atsevišķas parādības tika pētītas kopš senatnes, nenojaušot to saistību ar elektromagnētismu, piemēram, gaisma, ko pēta optika. Savukārt, dažu materiālu elektriskās un magnētiskās īpašības bija zināmas jau p. m. ē., tomēr straujš progress bija novērojams tikai 19. gs. sākumā. Teorētiskā elektrības un magnētisma izpratne rosināja domāt par praktiskajiem izmantojumiem. Aleksandra Bela (Alexander Graham Bell), Tomasa Edisona (Thomas Edison), Ernsta Sīmensa (Ernst Werner von Siemens), Nikola Teslas (Nikola Tesla) un citu 19. gs. zinātnieku sākotnējā interese par elektrību drīz pārvētās par atklājumiem un ierīcēm ikdienas lietošanai, izraisot industriālo revolūciju. Pieejamais mūsdienu komforts – komunikāciju iespējas, veselības aprūpe, transports, pārtika, izklaide – atkarīgi no elektrības pieejamības. Arī magnētismam ir sava praktiskā nozīme. Globālā mērogā, pateicoties Zemes magnētiskajam laukam, ir iespējama dzīvība uz Zemes. Tas notur atmosfēras slāni apkārt Zemei un atvaira kosmisko radiāciju. Savukārt ikdienas dzīvē tiek lietoti kompasi, mikrofoni, skaļruņi, elektromagnēti, magnētiskās rezonanses medicīniskās iekārtas un citas ierīces un mehānismi.

Eksistē dažādi elektromagnētiskā lauka un procesu teorētiskie apraksti. Viens no fundamentālajiem likumiem ir lādiņu nezūdamības likums un Kulona likums, kas nosaka elektrisko spēku starp lādētiem objektiem. Sprieguma un strāvas sakarību vadītājos apraksta Oma likums, magnētisko lauku aprēķiniem izmanto Ampēra likumu un Bio-Savāra likumu. Elektrodinamikas izpratne un pamati ir veidojušies, izmantojot Faradeja likumus un Maksvela vienādojumus. Ikdienas mērierīce elektriskās strāvas, potenciāla vai pretestības mērījumiem ir daudzfunkciju iekārta – multimetrs. Elektromagnētiskā starojuma intensitāti mēra ar bolometru. Materiālu elektrisko un magnētisko īpašību noteikšanai fundamentālajā zinātnē un inženierzinātnēs izmanto sarežģītākas iekārtas – elektrometrus, magnetometrus, Holla ierīces, galvanometrus, osciloskopus un citas, kā arī sarežģītu iekārtu kompleksus, piemēram, precīziem kvantu elektrodinamikas mērījumiem nepieciešamas kondensētas vides sistēmas un augstas enerģijas daļiņu ierīces.

Seno ēģiptiešu rakstos 2750 gadus p. m. ē., pirms vispār radās zināšanas par elektrību, parādījās apraksts par elektriskajām zivīm. Pirmie kompasi tika izgatavoti no magnetīta (Fe₃O₄) ap 206. gadu p. m. ē. Ķīnā. Grieķu filozofi 600. gadā p. m. ē. aprakstīja magnetīta īpašības un to, ka dzintars, jo to paberzē, “pievelk” nelielus, vieglus materiālus, piemēram, spalvas. Eiropā kompasu un tā darbības principu aprakstīja angļu mūks Aleksandrs Nekems (Alexander Neckam) 12. gs. Līdz 18 gs. beigām elektrības un magnētisma pētījumi bija hipotētiski un aprakstoši. Stīvens Grejs (Stephen Gray) Anglijā un Šarls du Fejs (Charles François de Cisternay DuFay) Francijā pētīja dažādu materiālu tiešo un inducēto elektrizāciju, izmantojot divu veidu elektriskos lādiņus – stiklveida (vitreous) un sveķveida (resinous), mūsdienās sauktus par pozitīviem un negatīviem, kā arī šo materiālu spēju vadīt elektrisko “smirdoņu” (effluvium). 18. gs. vidū Leidenes trauka izgudrošana un lielu statiskās elektrības iekārtu izveidošana virzīja uz priekšu eksperimentālo zinātni, bet teorētiskie spriedumi svārstījās starp viena fluīda un divu dažādu fluīdu teorijām. 18. gs. beigās Džozefs Prīslijs (Joseph Priestley) novēroja, ka doba metāla trauka iekšpusē elektriskais efekts neparādās. Atsaucoties uz gravitācijas teoriju, Dž. Prīslijs izteica minējumu, ka apgriezto kvadrātu likums ir pareizs arī šajā gadījumā. Veicot neskaitāmus mērījumus, Šarls Kulons (Charles-Augustin de Coulomb) eksperimentāli pierādīja, ka šis likums ir spēkā elektrisko un magnētisko spēku pievilkšanās un atgrūšanās gadījumā. Š. Kulons mēģināja teorētiski aprakstīt elektriskā “fluīda” sadalījumu pa materiāla virsmu, liekot pamatus Simeona Puasona (Siméon Denis Poisson) un lorda Viljama Kelvina (William Thomson, The Lord Kelvin) atklājumiem un paredzējumiem. Dāņu fiziķis Hanss Ersteds (Hans Christian Ørsted) 1820. gadā atklāja, ka elektriskā strāva rada magnētisko lauku. Atklājums sekmēja elektromagnētisma un elektrodinamikas kvantitatīvo likumu definēšanu. Līdz 1827. gadam Andrē Marija Ampērs (André-Marie Ampère) bija matemātiski aprakstījis elektromagnētisko teoriju un veicis daudzus eksperiments, padarot gan elektromagnētisma, gan magnētisma parādības saprotamas, nepārkāpjot trešo Ņūtona likumu. Maikla Faradeja elektromagnētiskās indukcijas atklāšana 1831. gadā, eksperimenti ar magnētisma ietekmi uz gaismas polarizāciju, Džeima Džoula (James Prescott Joule) pētījumi par siltuma saistību ar mehānisko darbu un citi zinātnieku atklājumi enerģijas nezūdamības teorijas attīstībā kalpoja par pamatu izpratnei, ka visi dabā novērojamie spēki ir savā starpā saistīti. Vilhelma Vēbera (Wilhelm Eduard Weber) un Rudolfa Kolrauša (Rudolph Hermann Arndt Kohlrausch) mērījumi lādiņu elektromagnētisko un elektrostatisko vienību attiecības noteikšanai, kas tika publicēti 1856. gadā, atklāja, ka šī attiecība sakrīt ar tajā laikā zināmo gaismas ātruma vērtību 3,1074 •10⁸ metri sekundē. Šis atklājums apvienojumā ar Faradeja aprēķiniem ļāva Maksvelam pierādīt, ka gaisma ir elektromagnētisks fenomens un ka dabā eksistē arī cita viļņa garuma starojums, ne tikai redzamā gaisma, un to var iegūt eksperimentālā ceļā. 1886. gadā Heinrihs Hercs (Heinrich Rudolf Hertz) ieguva eksperimentālus pierādījumus tam, ka eksistē elektromagnētiskais starojums ar citu viļņu garumu nekā redzamajam starojumam, tādējādi apstiprinot Maksvela teoriju. Pakāpeniski tika atklāts viss elektromagnētiskā starojuma spektrs. 1887. gadā Alberta Maikelsona (Albert Abraham Michelson) un Edvarda Morleja (Edward Williams Morley) eksperimenti pierādīja, ka ēters – vide, pa kuru, kā iepriekš tika uzskatīts, izplatās gaisma, – nepastāv. Hendriks Lorencs (Hendrik Antoon Lorentz) un Anrī Puankarē (Jules Henri Poincaré) 20. gs. sākumā apstiprināja, ka Maikelsona-Morleja eksperimenti ir saskaņā ar Maksvela vienādojumiem, un izveidoja teorētisko pamatu speciālās relativitātes teorijas radīšanai, kuru 1905. gadā formulēja Alberts Einšteins (Albert Einstein). Ap 1925. gadu tika formulēti kvantu mehānikas priekšstati, tos papildinot ar Pola Dīraka (Paul Adrien Maurice Dirac), Volfganga Pauli (Wolfgang Ernst Pauli) un citu zinātnieku pētījumiem un pieņēmumiem. 20. gs. 40. gados Ričards Feinmans (Richard Phillips Feynman), Džulians Švingers (Julian Schwinger) un Sinjitiro Tomonaga (朝永 振一郎) definēja kvantu elektrodinamiku, par ko autoriem 1965. gadā tika piešķirta Nobela prēmija.

Mūsdienās ar elektromagnētismu saistītās fundamentālās problēmas tiek risinātas elementārdaļiņu līmenī, piemēram, kriogēnās elektronu emisijas fenomens, elektromagnētiskā nulles punkta lauks un citas problēmas. Pasaules lielāko iekārtu darbībā (ciklotroni, kodolsintēzes reaktori, hadronu paātrinātājs) tiek plaši izmantoti elektromagnētiskie efekti. Praktiskā izmantojuma jomā tiek attīstīti dažādu iekārtu tehnoloģiskie risinājumi – uzlabotas komunikāciju, elektronikas un datu uzglabāšanas sistēmas, attīstītas medicīniskās un zinātniskās iekārtas, izmantota materiālu levitācija elektromagnētiskajā laukā un citi.

Pasaulē ir daudz iestāžu, kas pēta materiālu elektrisko un magnētisko īpašību gan teorētiskos, gan eksperimentālos aspektus. Lielākoties tās ir universitāšu vai pētniecības centru ietvaros dibinātas grupas, nodaļas vai institūti, piemēram, Notingemas Universitātes Džordža Grīna Elektromagnētisma pētījumu institūts (George Green Institute for Electromagnetics Research, GGIEMR) Apvienotajā Karalistē, Mičiganas Valsts Universitātes Elektromagnētisma pētniecības grupa (Electromagnetics Research Group Michigan State University) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Lietišķā elektromagnētisma pētniecības institūts (電磁波研究所) Japānā un citi. Ievērojamie mūsdienu pētnieki Peters Grīnbergs (Peter Grünberg) no Jūlihes pētniecības centra (Jülich Research Centre) Vācijā un Albērs Fērts (Albert Fert) no Parīzes Dienvidu Universitātes (Université de Paris Sud) Francijā neatkarīgi viens no otra atklāja gigantisko magnētisko pretestību un 2007. gadā ieguva Nobela prēmiju. Ievērojami ir Šveices Federālā tehnoloģiju institūta Cīrihē (Eidgenössische Technische Hochschule Zürich) pētnieki Ričards Ernsts (Richard Robert Ernst), kurš Nobela prēmiju ieguva 1991. gadā, un Kurts Vūtrihs (Kurt Wüthrich), kurš Nobela prēmiju saņēma 2002. gadā – par pētījumiem kodolmagnētiskās rezonanses spektroskopijā.

Zinātniskais žurnāls Progress in Electromagnetics Research (kopš 1989. gada; EMW Publishing) atspoguļo teorētiskos un pielietojumu aspektus, Journal of Magnetism and Magnetic Materials (kopš 1975. gada; Elsevier) – magnētisma teorētiskos aspektus un materiālu īpašību pētījumus. Lietišķie aspekti un praktiskie izmantojumi tiek aplūkoti International Journal of Applied Electromagnetics and Mechanics (IOS Press), International Journal of Electromagnetics and Applications (kopš 2013. gada; Science Publishing Group). The Applied Computational Electromagnetics Society žurnālu sērijas tiek izdotas atbilstoši tā brīža aktuālajai tematikai un atklājumiem.