Seno ēģiptiešu rakstos 2750 gadus p. m. ē., pirms vispār radās zināšanas par elektrību, parādījās apraksts par elektriskajām zivīm. Pirmie kompasi tika izgatavoti no magnetīta (Fe3O4) ap 206. gadu p. m. ē. Ķīnā. Grieķu filozofi 600. gadā p. m. ē. aprakstīja magnetīta īpašības un to, ka dzintars, jo to paberzē, “pievelk” nelielus, vieglus materiālus, piemēram, spalvas. Eiropā kompasu un tā darbības principu aprakstīja angļu mūks Aleksandrs Nekems (Alexander Neckam) 12. gs. Līdz 18 gs. beigām elektrības un magnētisma pētījumi bija hipotētiski un aprakstoši. Stīvens Grejs (Stephen Gray) Anglijā un Šarls du Fejs (Charles François de Cisternay DuFay) Francijā pētīja dažādu materiālu tiešo un inducēto elektrizāciju, izmantojot divu veidu elektriskos lādiņus – stiklveida (vitreous) un sveķveida (resinous), mūsdienās sauktus par pozitīviem un negatīviem, kā arī šo materiālu spēju vadīt elektrisko “smirdoņu” (effluvium). 18. gs. vidū Leidenes trauka izgudrošana un lielu statiskās elektrības iekārtu izveidošana virzīja uz priekšu eksperimentālo zinātni, bet teorētiskie spriedumi svārstījās starp viena fluīda un divu dažādu fluīdu teorijām. 18. gs. beigās Džozefs Prīslijs (Joseph Priestley) novēroja, ka doba metāla trauka iekšpusē elektriskais efekts neparādās. Atsaucoties uz gravitācijas teoriju, Dž. Prīslijs izteica minējumu, ka apgriezto kvadrātu likums ir pareizs arī šajā gadījumā. Veicot neskaitāmus mērījumus, Šarls Kulons (Charles-Augustin de Coulomb) eksperimentāli pierādīja, ka šis likums ir spēkā elektrisko un magnētisko spēku pievilkšanās un atgrūšanās gadījumā. Š. Kulons mēģināja teorētiski aprakstīt elektriskā “fluīda” sadalījumu pa materiāla virsmu, liekot pamatus Simeona Puasona (Siméon Denis Poisson) un lorda Viljama Kelvina (William Thomson, The Lord Kelvin) atklājumiem un paredzējumiem. Dāņu fiziķis Hanss Ersteds (Hans Christian Ørsted) 1820. gadā atklāja, ka elektriskā strāva rada magnētisko lauku. Atklājums sekmēja elektromagnētisma un elektrodinamikas kvantitatīvo likumu definēšanu. Līdz 1827. gadam Andrē Marija Ampērs (André-Marie Ampère) bija matemātiski aprakstījis elektromagnētisko teoriju un veicis daudzus eksperiments, padarot gan elektromagnētisma, gan magnētisma parādības saprotamas, nepārkāpjot trešo Ņūtona likumu. Maikla Faradeja elektromagnētiskās indukcijas atklāšana 1831. gadā, eksperimenti ar magnētisma ietekmi uz gaismas polarizāciju, Džeima Džoula (James Prescott Joule) pētījumi par siltuma saistību ar mehānisko darbu un citi zinātnieku atklājumi enerģijas nezūdamības teorijas attīstībā kalpoja par pamatu izpratnei, ka visi dabā novērojamie spēki ir savā starpā saistīti. Vilhelma Vēbera (Wilhelm Eduard Weber) un Rudolfa Kolrauša (Rudolph Hermann Arndt Kohlrausch) mērījumi lādiņu elektromagnētisko un elektrostatisko vienību attiecības noteikšanai, kas tika publicēti 1856. gadā, atklāja, ka šī attiecība sakrīt ar tajā laikā zināmo gaismas ātruma vērtību 3,1074 •108 metri sekundē. Šis atklājums apvienojumā ar Faradeja aprēķiniem ļāva Maksvelam pierādīt, ka gaisma ir elektromagnētisks fenomens un ka dabā eksistē arī cita viļņa garuma starojums, ne tikai redzamā gaisma, un to var iegūt eksperimentālā ceļā. 1886. gadā Heinrihs Hercs (Heinrich Rudolf Hertz) ieguva eksperimentālus pierādījumus tam, ka eksistē elektromagnētiskais starojums ar citu viļņu garumu nekā redzamajam starojumam, tādējādi apstiprinot Maksvela teoriju. Pakāpeniski tika atklāts viss elektromagnētiskā starojuma spektrs. 1887. gadā Alberta Maikelsona (Albert Abraham Michelson) un Edvarda Morleja (Edward Williams Morley) eksperimenti pierādīja, ka ēters – vide, pa kuru, kā iepriekš tika uzskatīts, izplatās gaisma, – nepastāv. Hendriks Lorencs (Hendrik Antoon Lorentz) un Anrī Puankarē (Jules Henri Poincaré) 20. gs. sākumā apstiprināja, ka Maikelsona-Morleja eksperimenti ir saskaņā ar Maksvela vienādojumiem, un izveidoja teorētisko pamatu speciālās relativitātes teorijas radīšanai, kuru 1905. gadā formulēja Alberts Einšteins (Albert Einstein). Ap 1925. gadu tika formulēti kvantu mehānikas priekšstati, tos papildinot ar Pola Dīraka (Paul Adrien Maurice Dirac), Volfganga Pauli (Wolfgang Ernst Pauli) un citu zinātnieku pētījumiem un pieņēmumiem. 20. gs. 40. gados Ričards Feinmans (Richard Phillips Feynman), Džulians Švingers (Julian Schwinger) un Sinjitiro Tomonaga (朝永 振一郎) definēja kvantu elektrodinamiku, par ko autoriem 1965. gadā tika piešķirta Nobela prēmija.