Klasiskās fizikas nozares: mehānika, astronomija, akustika, optika, vielas uzbūve, siltumfizika, elektrodinamika, termodinamika, elektrība un magnētisms. Klasiskā fizika ir pamats modernās fizikas attīstībai. Tai ir praktiska nozīme inženierzinātnēs, medicīnā, ģeoloģijā, dabas zinātnēs.
Klasiskā fizika apraksta procesus dabā, izmantojot Ņūtona mehānikas, termodinamikas un Maksvela elektromagnētisma teorijas principus, neizmantojot kvantu mehānikas un relativitātes teorijas priekšstatus. Klasiskās fizikas teorijas un pētījumu metodes ietver visu tās nozaru galvenos principus, likumus un metodes, piemēram, Ņūtona likumus, Maksvela vienādojumus.
Pirms mūsu ēras attīstījās pirmās klasiskās fizikas apakšnozares – astronomija, mehānika un ģeometriskā optika. Sengrieķu filozofu atklājumi un novērojumi bija pamats turpmākiem pētījumiem, kas ļāva precīzi skaidrot dažādas fizikālās parādības (piemēram, dažādu ķermeņu kustību, Zemes rotāciju, sviras principus) un veikt teorētiskus aprēķinus. Pakāpeniski izpratne par fizikālajiem likumiem pilnveidojās, kas deva iespēju izveidot sarežģītas eksperimentālas ierīces. Šie sasniegumi atklāja aizvien vairāk jauna, līdz klasiskās fizikas likumi vairs nedarbojās. Ap 20. gs. sākās jauns posms – modernā fizika, kas procesu vai parādību aprakstā izmantoja relativitātes teorijas vai kvantu mehānikas priekšstatus. Šie atklājumi nepadarīja klasisko fiziku par nederīgu vai nepareizu. Savās robežās vecie likumi ir pareizi, un tos izmanto joprojām. Ievērojamākie klasiskās fizikas pētnieki pirms mūsu ēras ir sengrieķu zinātnieki Platons (Πλάτων), Aristotelis (Ἀριστοτέλης), Arhimēds (Ἀρχιμήδης). No 15. līdz 18. gs. ievērojamākie fiziķi – Nikolajs Koperniks (Mikołaj Kopernik), Johanness Keplers (Johannes Kepler), Galileo Galilejs (Galileo Galilei) un Īzaks Ņūtons (Sir Isaac Newton).