Romāns “Zeltenīte” ir viens no pirmajiem latviešu autoru literārajiem darbiem, kam ir izteiktas naturālisma iezīmes. Tas apliecina latviešu rakstniecības straujo attīstību un literāro virzienu sazarošanos 19. gs. pēdējā desmitgadē. A. Deglavs attēlojis Rīgas maznodrošināto aprindas, pievēršot īpašu vērību strādnieku skarbajiem dzīves apstākļiem, kā arī cēloņiem, kas tos izraisa.

Centrālā sižeta līnija romānā ir saistīta ar šuvējas Annas Zeltenītes cerībām nodibināt laimīgu laulības dzīvi. Pēc sākotnējiem pārpratumiem un vilšanās viņa beidzot tomēr apprecas ar strādnieku Sašu Pumpuru, taču jau tūlīt pēc kāzām izrādās, ka laulībām viņš ir piekritis, vienīgi būdams pārliecināts par Zeltenītes turību. Kad atklājas, ka visi viņas ietaupījumi ir jau iztērēti, gatavojoties kāzām, kuras pēc Sašas vēlēšanās tiek svinētas visai grezni, izraisās ass strīds. Jaunais vīrs sievu atstāj un nododas uzdzīvei. Zeltenīte nejauši atkal sastop viņu uz ielas brīdī, kad Saša ar negodu ir izmests no kāda kroga, ar lielām pūlēm nogādā mājās un atkal par viņu rūpējas. Tomēr skarbajā ziemas naktī, Sašu glābdama, Zeltenīte ir saaukstējusies un nopietni saslimst. Viņas pāragri dzimušais bērns mirst, un, dzīvei turpinoties bezcerībā un trūkumā, Zeltenīte zaudē garīgo līdzsvaru. Turklāt viņai trūkst spēka pretoties tam, ka viņu dzīvoklī sāk uzturēties arī Sašas agrākā iemīļotā Jerliņu Ieva. Tieši Ievas nežēlīgā izturēšanās ir vainojama pie Zeltenītes drīzās nāves. Saša, kurš beidzot ir apjautis gan pats savu vainu notikušajā, gan Ievas rīcības sekas, izmisumā un bezspēcīgās dusmās Ievu nogalina.   

Romāna centrālais tēls ir Anna Zeltenīte. Viņas rakstura izpratnei autors ir sniedzis arī retrospektīvu atskatu Zeltenītes jaunībā. Anna ir bijusi skaista un puišu labi ieredzēta meitene, kura tomēr ilgu laiku nav varējuši izšķirties par to, lai pieņemtu bildinājumu. Tad notikusi nelaime, jo smaga slimība Zeltenītes sejā atstājusi baku rētas, padarīdama viņu neglītu. Nespēdama palikt agrākajā dzīves vietā laukos, Zeltenīte ir pārcēlusies uz Rīgu, kur sākumā strādājusi kā virtuvene, bet vēlāk apguvusi šuvējas profesiju un uzņēmusies patstāvīgi izpildīt pasūtījumus. Tie viņai sagādājuši nelielus ietaupījumus, un Zeltenītes dzīvoklis, lai gan atrodas nomaļā strādnieku rajonā, ir glīts un labi uzturēts, arī krietni vien atšķirīgs no apkārtējās vides. Romānā tēlotajā laikā viņai ir jau pāri četrdesmit gadiem un cerības uz laulībām ievērojami mazinājušās. Tomēr Zeltenīte par tām joprojām sapņo, gan domādama par ģimenes dzīvi, gan lasīdama romānus, kas viņai neļauj apkārtējo realitāti ieraudzīt visā tās skaudrumā. Tieši Zeltenītes ilūzijas ir pamatā tam, ka viņa pieņem izskatīgā Sašas Pumpura bildinājumu, lai gan iepriekš ir jau pārliecinājusies, ka vīrietis uzskata viņu par vecu un nepievilcīgu. Pumpura interesi uzkurina gan greizsirdība par viņa iemīļotās Ievas uzsākto dēku ar turīgo uzņēmēju Rumpausi, gan paša māsas nemitīgie apgalvojumi, ka, apprecoties ar Zeltenīti, arī viņš varētu kļūt turīgs. Pumpurs nolemj sekot māsas padomam, tomēr, piedzīvojis vilšanos, nododas dzeršanai, kas noved viņu postā, no kura neglābj arī Zeltenītes vēlāk izrādītā labvēlība un viņa paša sirdsapziņas mokas. Strādnieku rajona vide romānā iezīmēta visai izvērsti, un tā tiek atklāta gan svētku gadījumos, gan ikdienas darbā, strīdos un uzdzīvē. Sašas māsasvīrs Misiņš pret sievu un bērniem izturas visai neiecietīgi un skarbi, savukārt viņa pati cenšas izmantot savā labā ikvienu situāciju, no kuras iespējams gūt kādu mantisku labumu. Romāna ievadā tēlotas kāzas starp strādnieku Ješku un jaunu sievieti Kristīni, kurai no viņa jau ir bērns, tāpēc laulību faktiskais iemesls ir jaunā vīra nevēlēšanās maksāt ikmēneša obligāto uztura naudu. Arī šīs ģimenes attiecības ir savstarpēji nelabvēlīgas, un, kad Zeltenīte nevēlas Kristīni aicināt savās kāzās, viņa tomēr ierodas un savu vīru piekauj, izraisot publisku skandālu. Jaunajam pārim tas ir īpaši sāpīgi, jo Saša ielūdzis kāzās arī ekonomiski labāk situētus cilvēkus, cerot parādīt savu jauno statusu un sekmēt sociālo mobilitāti. Satīriski tēloti arī tie ļaudis, kuri sevi uzlūko par sabiedrības virsslānim piederīgiem, it īpaši Buldura kundze un viņas meita Eifrozīne. Pēc viņu pasūtījuma Anna Zeltenīte ir uzšuvusi jaunus tērpus, tomēr Buldura kundze atsakās par tiem laikus samaksāt, lai gan šuvēja materiālus ir gādājusi par savu naudu. Katastrofālais līdzekļu trūkums kļūst par vienu no būtiskākajiem cēloņiem, kas izraisa Zeltenītes mūža traģisko noslēgumu.  

Romāna notikumi izkārtoti deviņās nodaļās. Pirmās četras no tām ir saistītas ar Annas Zeltenītes laulību cerībām, kuras tiek gan uzkurinātas līdz ar Ješkas un Kristīnes kāzām, gan arī sniedz viņai vilšanos, kad to laikā nenotiek viņas cerētā tuvināšanās ar Sašu Pumpuru. Tomēr pavisam drīz pēc šī notikuma Pumpurs ir pārdomājis un izrāda interesi par Zeltenīti. Romāna ceturtajā nodaļā ir tēlotas Sašas un Annas kāzas. Taču jau svētku dienā Zeltenīte jūtas slikti un viņu māc arī neskaidras bažas par nākotni, kas tūlīt pēc laulībām pārvēršas skarbā realitātē. Aizraidījusi Sašu un atkal palikusi viena, Zeltenīte nododas šuvējas darbam. Piektajā nodaļā tēlota epizode, kad viņa savu pašūto apģērbu ir aiznesusi uz pilsētas centru Buldura kundzei. Nogaidījusi garas stundas, lai izpildīto pasūtījumu nodotu, nesaņēmusi arī cerēto atalgojumu, Zeltenīte aukstā ziemas vakarā mājupceļā uz ielas atrod Sašu un, palīdzēdama viņam nokļūt mājās, pamatīgi saaukstējas. Tālākā notikumu attīstība atklāj strauji pieaugošo postu, Zeltenītes slimību, ārprātu, kā arī Ievas nežēlības izraisīto viņas nāvi.

“Zeltenīte” sniedz visai detalizētu ieskatu strādnieku dzīves apstākļos Rīgā 19. gs. nogalē. Annas Zeltenītes dzīvoklis ir iekārtots ar zināmu rūpību un gaumi, tomēr viņai līdzās dzīvo cilvēki, kuri visai maz rūpējas par sadzīves apstākļiem. Valdošā ir nekārtība, saspiestība un netīrība, ļoti ierobežotā platībā kopā mitinās daudzi cilvēki, kuriem nav nekādu dziļāku garīgu interešu, bet viss laiks tiek veltīts vienkāršāko ikdienas vajadzību apmierināšanai. Autors nekonkretizē, kuru no Rīgas rajoniem viņš tēlojis, lai gan pēc atsevišķu detaļu pieminējuma var nojaust, ka aplūkotā vide ir Pārdaugava, netālu no Torņakalna. Tomēr A. Deglava mērķis acīmredzot ir bijis sniegt vispārinātu strādnieku dzīves apstākļu aprakstu. Tieši tāpat gūstam tikai vispārīgu ieskatu labāko aprindu dzīvē, kas galvenokārt saistīts ar Buldura kundzes dzīvokli, kā arī romāna pēdējā nodaļā attēloto Vērmanes dārzu. Šeit autors ir veidojis apzinātu kontrastu starp pilsoniskās sabiedrības izklaidēm un bezcerīgo situāciju, kādā ir nonākusi Zeltenīte.     

A. Deglava romāns “Zeltenīte” vispirms publicēts 1896. gadā žurnālā “Mājas Viesa Mēnešraksts” no 3. līdz 10. numuram. Grāmatā romāns pirmo reizi izdots 1907. gadā. Atkārtoti iespiests 1935. gadā (iekļauts arī A. Deglava “Rakstu” izdevuma 4. sējumā), 1965. gadā un 1968. gadā. 2006. gadā romāns izdots apgādā “Valters un Rapa”. 

“Zeltenīte” ir viens no pirmajiem naturālisma romāniem latviešu rakstniecībā, kurā pievērsta detalizēta uzmanība dzīvei Rīgā 19. gs. beigās, īpaši akcentējot strādnieku ikdienu. Aplūkotās tēmas turpinātas citu sociāli kritiskas ievirzes autoru darbos.