Zviedrijas Karalistes Riksdāgs saskaņā ar Zviedrijas Valsts iekārtas aktu (Regeringsformen) stājies spēkā 28.02.1974.

Riksdāgu ievēl Zviedrijas pilsoņi, kas sasnieguši vismaz 18 gadu vecumu, uz četriem gadiem vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Riksdāgā var ievēlēt pilntiesīgu Zviedrijas pilsoni, kurš ir vismaz 18 gadus vecs. Riksdāga vēlēšanām Zviedrijas teritorija tiek sadalīta 29 vēlēšanu apgabalos, un katrā apgabalā ievēlamo Riksdāga deputātu skaitu nosaka proporcionāli apgabala vēlētāju skaitam. Riksdāga vēlēšanu norisi sagatavo un vada Vēlēšanu pārvalde (Valnämnden). Riksdāga vēlēšanas notiek septembra otrajā svētdienā, un tajās var piedalīties visi Zviedrijas pilsoņi, arī tie, kuri atrodas vai dzīvo ārpus Zviedrijas. Balsošana notiek par iesniegtajiem Riksdāga deputātu kandidātu sarakstiem. Lai piedalītos deputātu vietu sadalē, partijai ir jāpārvar vēlēšanu barjera, tas ir, partijai ir jāsaņem vismaz 4 % no nodoto balsu kopskaita. Šim noteikumam ir izņēmums, proti, ja partijas nacionālais rezultāts ir zem 4 % barjeras, bet ja partijas saraksts ir saņēmis vismaz 12 % no nodoto balsu kopskaita atsevišķā vēlēšanu apgabalā, tad partija var piedalīties deputātu vietu sadalē šajā vēlēšanu apgabalā. Kopš 1998. gada Riksdāga vēlēšanām katram vēlētājam ir tiesības, izdarot atzīmi (ievelkot krustiņu), īpaši atbalstīt viena kandidāta ievēlēšanu. 310 no kopumā 349 deputātiem ir tā saucamie pastāvīgie mandāti, kas tiek sadalīti 29 vēlēšanu apgabalos, un 39 mandāti (dēvēti par izlīdzināšanas mandātiem) tiek sadalīti pēc vēlēšanām, lai proporcionālāk atspoguļotu par partijām nodoto balsu samēru. Jaunievēlētais Riksdāgs sanāk uz pirmo sēdi piecpadsmitajā dienā pēc vēlēšanām, bet ne agrāk kā ceturtajā dienā pēc vēlēšanu rezultātu pasludināšanas. Riksdāga pirmajā sēdē tiek vispirms uzklausīts Vēlēšanu pārskata pārvaldes ziņojumu par vēlēšanu norises pareizību un norises vai vēlēšanu rezultātu apstrīdētajiem gadījumiem, un pēc tam tiek izsaukti visi apstiprinātie Riksdāga deputāti. Riksdāga vecākais (ålderspresident), proti, tas deputāts, kurš ieņēmis savu amatu visilgāk no visiem ievēlētajiem deputātiem, vada Riksdāga priekšsēdētāja (talman) un tā trīs vietnieku vēlēšanas. Riksdāga priekšsēdētāja amats ir īpaši svarīgs Zviedrijas parlamentārajā iekārtā, jo tieši šī vēlētā amatpersona pēc sarunām ar Riksdāgā pārstāvētajām partijām izvirza premjerministra kandidātu. Saskaņā ar Zviedrijas Valsts iekārtas aktu, pret esošo vai bijušo Riksdāga deputātu nedrīkst izvirzīt apsūdzību par izteikumiem vai darbībām, kuras ir saistītas ar deputāta pienākumu pildīšanu, ja Riksdāgs nav piekritis apsūdzības izvirzīšanai ar vismaz piecām sestdaļām balsojušo deputātu. Bez šādas Riksdāga piekrišanas ir aizliegts aizturēt vai apcietināt esošo vai bijušo deputātu vai to atturēt no ceļošanas valstī saistībā ar tā izteikumiem vai darbībām, kuras ir saistītas ar deputāta pienākumu pildīšanu. Ja deputāts tiek turēts aizdomās par kādu citu noziegumu, tad likuma normas par aizturēšanu un apcietināšanu var tikt piemērotas tikai tad, ja deputāts ir atzinis savu vainu vai aizturēts, izdarot noziegumu, vai ja par noziegumu ir paredzēts bargāks sods nekā vismaz divu gadu cietumsods. Kopš vispārīgo un vienlīdzīgo vēlēšanu ieviešanas 1919. gadā Zviedrijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (sociāldemokrāti, Sveriges socialdemokratiska arbetarpartiet) ir bijusi dominējošā partija Riksdāgā, lai arī tā guva absolūto vairākumu Riksdāgā tikai pēc vēlēšanām 1940. gadā (53,8 %) un 1968. gadā (50,1 %). Vēlētāju atbalsts sociāldemokrātiem pēdējo 30 gadu laikā ir būtiski samazinājies no 45,3 % 1994. gadā līdz 28,3 % 2018. gadā. Konservatīvā partija (konservatīvie, Moderata samlingspartiet), Centra partija (Centerpartiet), Liberālā partija (Liberalerna) vēsturiski ir bijuši sociāldemokrātu galvenie politiskie konkurenti. Kreisā partija (Vänsterpartiet) vēsturiski lielākoties ir atbalstījusi sociāldemokrātu valdības un to īstenoto politiku. Kopš 20. gs. 80. gadiem zviedru partiju sistēma ir piedzīvojusi būtiskas izmaiņas, jo Riksdāgā iekļuva Vides partija (Miljöpartiet), Kristīgi demokrātiskā partija (Kristdemokraterna) un Zviedrijas Demokrātu partija (Sverigedemokraterna).

Vissvarīgākais Riksdāga uzdevums ir likumdošana. Atšķirībā no Latvijas un citām valstīm, Zviedrijā likumdošanas vara nav sadalīta starp tautu un tās pārstāvjiem, jo tautas nobalsošanai (referendumiem) ir tikai konsultatīva loma. Kopš 1980. gada var tikt ierosināta tautas nobalsošanu par konstitucionāliem jautājumiem (līdz šim, t. i., 2022. gada augustam, šādi referendumi nav ierosināti), tomēr arī tad tautas atbalstītajam priekšlikumam mainīt konstitucionālo iekārtu ir jāgūst Riksdāga vairākuma atbalsts. Riksdāgs lemj par tautas nobalsošanas rīkošanu. Riksdāgs ir tiesīgs pieņemt, grozīt, atcelt un atzīt par spēku zaudējušiem likumus un saskaņā arī īpašu kārtību grozīt arī Zviedrijas četrus pamatlikumus. Jebkurš Riksdāga deputāts drīkst ierosināt likumprojektu. Riksdāgs pieņem lēmumus par nodokļiem un nodevām, kā arī pēc valdības priekšlikuma pieņem valsts budžetu. Lai arī valsts budžeta pieņemšana citās valstīs nereti tiek saistīta ar parlamenta uzticību valdībai, pēdējo desmit gadu laikā Riksdāga vairākums ir dažas reizes pieņēmis opozīcijas piedāvāto budžeta projektu, kas nozīmē, ka mazākuma valdība ir bijusi spiesta īstenot opozīcijas sastādītu budžetu. Riksdāgs izsaka uzticību Riksdāga priekšsēdētāja izraudzītājam premjerministra kandidātam, kurš uzsāk amata pienākumu pildīšanu tikai tad, ja absolūtais vairākums (t. i., vismaz 175 deputāti) nav balsojis pret. Tas nozīmē, ka Zviedrija pieder tai valstu grupai, kura piemēro negatīvā parlamentārisma principu, kas valda arī gadījumos, kad Riksdāgs izskata priekšlikumu par neuzticības izteikšanu premjerministram, ministriem vai visai valdībai, proti, absolūtajam vairākumam ir jānobalso par neuzticības izteikšanu. Kopā ar Portugāli Zviedrija ir unikāla arī tajā ziņā, ka pēc katrām vēlēšanām Riksdāgs veic uzticības balsojumu valdībai, jo tikai tā valdība, kura nav saņēmusi absolūtā vairākuma deputātu neuzticību, var turpināt pildīt savus pienākumus pēc vēlēšanām. Kā īpaši svarīgs Riksdāga uzdevums ir jāizceļ parlamentārās kontroles īstenošana pār valdības darbu, kuru Riksdāgs veic tieši un netieši ar īpaši izveidotu iestāžu palīdzību. Tiešā kontrole tiek īstenota Riksdāga Konstitūcijas komisijā (konstitutionsutskottet), kurai ir plašas pilnvaras izmeklēt gan premjerministra, gan atsevišķu ministru amatu pienākumu pildīšanas ietvaros veikto darbību konstitucionalitāti un likumību, un šī uzdevuma īstenošanai Konstitūcijas komisija drīkst saņemt visus nepieciešamos valdības dokumentus. Vismaz vienu reizi gadā Konstitūcijas komisija sniedz atzinumu Riksdāgam par valdības darbību, uz ko Riksdāgs drīkst attiecīgi reaģēt, tai skaitā izsakot neuzticību valdībai. Konstitūcijas komisija drīkst ierosināt apsūdzību pret ministru, ja komisija ir nākusi pie slēdziena, ka ministrs ir rupji pārkāpis vai neievērojis likumus savu pienākumu pildīšanas brīdī; tādā gadījumā Augstākā tiesa izskata šādu lietu un spriež par pienākošos sodu. Riksdāgs var arī izteikt neuzticību atsevišķam ministram, ja to ierosina vismaz desmitā daļa Riksdāga deputātu. Kopš 1974. gada, kad stājās spēkā jaunais Valsts iekārtas akts, līdz 2022. gada augustam Riksdāgā ir veikti 13 balsojumi par neuzticības izteikšanu vai nu premjerministram, atsevišķam ministram vai valdībai kopumā, tomēr neviens no tiem nav bijis sekmīgs. Deputātiem ir tiesības veikt interpelāciju (pieprasījumu) un uzdot jautājumus ministriem, kas ir saistīti ar ministra darbības jomu. Riksdāgs īsteno kontroli pār izpildvaru netieši, izraugot vienu vai vairākus tiesībsargus (riksdagens ombudsman vai justitieombudsman), kuri pārrauga, kā publiskā pārvalde piemēro likumus un citus normatīvos aktus savā darbībā, un jebkurai iestādei, tajā skaitā arī tiesām, ir jāsniedz atbildes uz jebkuru tiesībsargu pieprasījumu. Līdzīgā veidā netiešā kontrole izpaužas, Riksdāgam ievēlot vienu vai vairākus valsts revidentus (riksrevisorer), kuri vada Valsts revīziju (riksrevisionen), kura kontrolē valsts pārvaldes darbības efektivitāti, un jebkurai valsts iestādei ir pienākums sniegt Valsts revīzijas pieprasīto informāciju; Valsts revīzijai ir jāiesniedz savi gada pārskati Riksdāgam. Jāatzīmē, ka Riksdāgs kopā ar valdību piedalās ārpolitikas veidošanā. Lai arī Valsts iekārtas akta 10. nodaļas 1. pants nosaka, ka valdība slēdz vienošanās ar citām valstīm, tomēr šīs nodaļas 3. pants nosaka, ka Riksdāga piekrišana ir nepieciešama, ja iecerētā vienošanās tieši vai netieši nosaka, ka ir jāveic izmaiņas likumos, vai ja vienošanās ir citādi saistīta ar jautājumiem, par kuriem lemj Riksdāgs. Ja valdība atsakās saņemt Riksdāga piekrišanu, tai tomēr ir jādebatē šāda vienošanās Riksdāga Ārlietu padomē, kuras sēdes vada monarhs (vai tā prombūtnē premjerministrs) un kurā bez Riksdāga priekšsēdētāja piedalās arī vismaz deviņi šajā padomē ievēlēti deputāti. Lai arī Ārlietu padomes sēdes notiek pēc valdības iniciatīvas, valdībai tās ir jāsasauc, ja vismaz četri no Ārlietu padomes deputātiem to pieprasa. Tāpat ārlietu ministrs vismaz reizi gadā Riksdāgā nolasa valdības ārpolitikas deklarāciju, kura tiek debatēta īpaši sasauktā Riksdāga debatēs. Tāpat jāuzsver, ka Riksdāgs ar īpašu, kvalificētu vairākumu lemj par valsts lēmējtiesību deleģēšanu vai nu saistībā ar Zviedrijas dalību Eiropas Savienībā (ES), vai arī ārpus tās. Riksdāgam ir tiesības pieprasīt informāciju par valdības politiku saistībā ar Zviedrijas dalību ES, un valdībai ir jāatskaitās par tās politiku attiecībā uz Zviedrijas dalību ES Riksdāga priekšā. Valdībai ir jāinformē un jāsaskaņo sava politika ar attiecīgo Riksdāga komisiju, kuras kompetencē ir izskatāmais jautājums. Tāpat Riksdāgs ievēl īpašu ES lietu komisiju (EU-nämnden), ar kuru valdībai ir jāinformē, jādiskutē un jāsaskaņo valdības politika attiecībā uz Zviedrijas dalību ES, un valdībai ir jāuzklausa komisijas padoms pirms dalības Eiropas Padomes sēdēs. Lai arī Zviedrijas pamatlikumi nenosaka, ka valdībai ir obligāti jāseko ES lietu komisijas viedoklim, tomēr parlamentārisma princips to netieši norāda.

​Riksdāga konstitucionālā loma ir regulēta Valsts iekārtas aktā (stājies spēkā 28.02.1974.), kas ir viens no četriem Zviedrijas pamatlikumiem. Riksdāga darbība, tās iekšējā iekārta un tās administrācija ir pakļauta Riksdāga kārtībai (Riksdagsordning, 19.06.2014.), kas ir uzskatāma par dokumentu ar likuma spēku, kam ir īpašs (bet ne pamatlikuma) rangs pār citiem Zviedrijas likumiem.

Zviedru parlamenta saknes ir senas. Vismaz daļēji tās meklējamas Skandināvijas tautu tradīcijās gan vēlēt karali īpaši sasauktās sapulcēs, gan sasaukt īpašas sapulces (ting), kas lemtu par novadam vai zemei svarīgām lietām. Tāpat 13. gs. zviedru monarhi sāka sasaukt īpašas lielmaņu sapulces (herredag, herremöte), kurās piedalījās gan laicīgie lielmaņi (piemēram, lielākie zemes īpašnieki un aristokrāti) un garīdzniecības lielmaņi, gan vēlāk arī tirgotāju un zemnieku pārstāvji. Riksdāga vēstures pētnieku vidū pastāv domstarpības par to, kad tika sasaukts pirmais kārtu Riksdāgs, kurā bija pārstāvētas visas četras kārtas, proti, aristokrātija, garīdzniecība, pilsētas buržuāzija un zemnieki. Daži uzskata, ka Zviedrijas karalis Magnuss Ēriksons (Magnus Eriksson) sasauca pirmo Riksdāgu jau 1319. gadā, kamēr citi uzskata, ka šajā sapulcē netika pieaicināti pilsētu pārstāvji, tādēļ Arbūgas pilsētā sasauktais Riksdāgs 1435. gadā ir uzskatāms par pirmo kārtu Riksdāga sapulci. Tomēr jaunākā Riksdāga pētnieku paaudze uzskata, ka kārtu Riksdāgs institucionalizējās tikai Vāsas dinastijas nostiprināšanās laikā 16. gs., kad vēsturiskajos avotos parādās arī pirmās atsauces uz zviedru kārtu parlamentu kā “riksdāgu” un kad kārtas un to pārstāvji ieguva tiesības iesniegt savus priekšlikumus (besvär). 1617. gadā Riksdāgs pieņēma arī Kārtību par kārtu sanāksmēm (Ordningen för ständernas sammanträden), kas bija Zviedrijas pirmais rakstiskais konstitucionālas dabas dokuments, kas detalizēti regulēja Riksdāga sanāksmju un lēmumu pieņemšanas kārtību. Kārtu Riksdāgs sastāvēja no četrām palātām, kurā aristokrātijas, garīdzniecības, pilsētas buržuāzijas un zemnieku kārtai bija katrai sava palāta. 17. gs. tika konkretizētas karaļa tiesības iesniegt savus priekšlikumus (propositioner) un sāka attīstīties Riksdāga komisiju (utskott) sistēma. Lai arī 1634. gadā Riksdāga pieņemtajā Valsts iekārtas aktā nebija īpaša uzmanība pievērsta tieši Riksdāga tiesībām un uzdevumiem, tomēr tajā visai detalizēti tika aprakstītas karaļa varas un valsts ierēdniecības pilnvaru robežas, tajā skaitā nosakot, ka karalim ir jāuzklausa Valsts padomes padome (kuru var salīdzināt ar agrīnu valdībai līdzīgu institūciju, kas sastāvēja no 25 augstākajiem valsts ierēdņiem un karaļa izraudzītiem aristokrātiem) un ka Riksdāga sapulces jāsasauc, kad karalis tiek kronēts vai ja ir jāizskata valstij īpaši svarīgi jautājumi. 1680. gadā saasinoties konfliktam starp karali un aristokrātiju, Riksdāgs būtiski zaudēja savu ietekmi, jo neviena no kārtām (izņemot aristokrātiju) nespēja līdzsvarot karaļa pieaugušo varu. Laika periods no 1680. līdz 1718. gadam tādēļ tiek raksturots kā absolūtās monarhijas laikmets Zviedrijā. 1719. gada janvārī, tikai divus mēnešus pēc karaļa Kārļa XII (Karl XII) nāves, Riksdāgs pieņēma jaunu Valsts iekārtas aktu, kurā tika būtiski paplašinātas Riksdāga tiesības un uzdevumi, tajā skaitā nosakot, ka Riksdāgam ir tiesības kontrolēt Valsts padomes darbību un pieņemt likumus, un apstiprināt nodokļu likmes un to ievākšanas kārtību. Tāpat Riksdāgs būtiski samazināja karaļa varu jaunajā valsts iekārtas aktā, nosakot, ka karalis nedrīkst rīkoties pretēji Valsts padomes sniegtajiem padomiem un ka karalim ir jāsaņem Riksdāga piekrišana, piesakot karu. Laikā no 1719. līdz 1772. gadam, kuru Zviedrijas vēsturē dēvē par Brīvības laikmetu (Frihetstiden), attīstījās partiju sistēmas dīgļi un sabiedrībā pieauga politisko diskusiju nozīme. Tomēr jau 1772. gadā pie varas nāca karalis Gustavs III (Gustav III), kura valdīšanas laiku var raksturot kā absolūtisma reakciju pret Riksdāga varu. Pēc viņa dēla Gustava IV Ādolfa (Gustav IV Adolf) gāšanas no troņa 1809. gadā Riksdāgs pieņēma jaunu Valsts iekārtas aktu, kas ieviesa striktu varas dalīšanas principu, ierobežojot karaļa varu un nosakot, ka karaļa un Valsts padomes rokās ir izpildvara un ekskluzīva likumdevējvara pār ekonomisko un administratīvo likumdošanu, bet pārējos jautājumos karalis bija spiests dalīt likumdevējvaru ar Riksdāgu. Tika noteikts, ka karalis, īstenojot savu varu, uzklausa valdības jeb Valsts padomes padomus un sniegto informāciju, kā arī, ka Valsts padomes locekļi (statsråd) ir juridiski atbildīgi par karalim sniegtajiem padomiem Riksdāga priekšā, kas varēja ierosināt valsts tiesas procesu (riksrätten), ja Riksdāga Konstitūcijas komisija (konstitutionsutskottet) konstatēja Valsts padomes locekļa darbībā nelikumības vai antikonstitucionālu rīcību. 1865. gadā Riksdāgs pieņēma tā saukto pārstāvniecības reformu (representationsreformen), kas noteica pāreju no kārtu parlamenta uz vēlētu divpalātu Riksdāgu, kas sastāvēja no Otrās palātas jeb apakšnama, kurš tika vēlēts tiešās vēlēšanās, un Pirmās palātas jeb augšnama, kurš sastāvēja no landstingu (landsting, vēlēta reģionāla sapulce) vēlētiem pārstāvjiem. Ņemot vērā to, ka izpildvarai bija nepieciešams saņemt atbalstu no Riksdāga svarīgu lēmumu pieņemšanā, pamazām valsts iekārtā nostiprinājās arī parlamentārisma princips. Lai arī toreizējais karalis Gustavs V (Gustav V) vēl centās nesekmīgi ietekmēt politiku, parlamentārisma princips tiek uzskatīts par pilnībā nostiprinātu jau 1917. gadā, kad pretrunā ar karaļa gribu liberāļi pēc Riksdāga Otrās palātas vēlēšanām izveidoja koalīcijas vairākuma valdību ar sociāldemokrātiem. Šī valdība savukārt Riksdāgā 24.05.1919. panāca likuma pieņemšanu par vispārējām un vienlīdzīgām vēlēšanu tiesībām gan vīriešiem, gan sievietēm, ko var uzskatīt par modernās demokrātijas dzimšanas brīdi Zviedrijā. 20. gs. otrajā pusē tika uzsāktas plašas konstitucionālās reformas. To rezultātā 1971. gadā notika pāreja no divpalātu uz vienpalātas Riksdāgu, kas tika uzskatīts par piemērotāku, lai panāktu efektīvāku un ātrāku labklājības valsts izbūvi un sabiedrības demokratizācijas centienu īstenošanu. 1974. gadā pieņemtajā jaunajā Valsts iekārtas aktā tika nostiprināti tautas suverenitātes, parlamentārisma un proporcionālās pārstāvniecības principi. Monarham (karalim vai karalienei) tika noteikta tikai ceremoniāla loma. Riksdāga priekšsēdētājs pārņēma monarha lomu valdības veidošanas procesos, kas nozīmēja, ka monarhs pilnībā zaudēja jebkuru iespēju ietekmēt politiku.

Riksdāga darbu vada Riksdāga priekšsēdētājs, kas ir augstākais vēlētais valsts amats Zviedrijā. Kopš pārejas uz vienpalātas Riksdāgu to ir vadījuši deviņi Riksdāga priekšsēdētāji:

Henrijs Allards (Henry Allard), Zviedrijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, 15.09.1971.–01.10.1979.;

Ingemunds Bengtsons (Ingemund Bengtsson), Zviedrijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, 01.10.1979.– 03.10.1988.;

Tāge Petešsons (Thage Pettersson), Zviedrijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, 03.10.1988.–30.09.1991.;

Ingejērda Truedsona (Ingegerd Troedsson), Konservatīvā partija, 30.09.1991.–03.10.1994.;

Birgita Dāle (Birgitta Dahl), Zviedrijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, 03.10.1994.–30.09.2002.;

Bjerns fon Sidovs (Björn von Sydow), Zviedrijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, 30.09.2002.–02.10.2006.;

Pērs Vesterbergs (Per Westerberg), Konservatīvā partija, 02.10.2006.–29.09.2014.;

Urbans Alīns (Urban Ahlin), Zviedrijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, 29.09.2014.–24.09.2018.;

Andrēass Norlēns (Andreas Norlén), Konservatīvā partija, kopš 24.09.2018.