Saskaņā ar Valsts iekārtas akta 1. nodaļas 6. pantu “valdība vada valsti” un “tā atbild Riksdāga priekšā”, kas nozīmē, ka izpildvara pieder valdībai, kura sastāv no premjerministra (statsminister) un ministriem (statsråd), kuri nedrīkst ieņemt nekādu citu apmaksātu amatu, kas nozīmē, ka Riksdāga deputātam kļūstot par ministru ir jānoliek deputāta mandāts. Jaunas valdības veidošanā īpaša loma ir Riksdāga priekšsēdētājam, kurš pēc sarunām ar Riksdāgā pārstāvētajām partijām nominē premjerministra kandidātu, kurš tiek apstiprināts īpašā balsojumā, ja vairāk nekā puse no Riksdāga deputātu skaita nebalso pret viņa kandidatūru. Ja Riksdāgs apstiprina premjerministru, tad tam ir jāpaziņo pārējie valdības ministri Riksdāgam, cik ātri tas vien ir iespējams. Valdība uzsāk savu pienākumu pildīšanu tikai pēc īpašas kabineta sēdes, kuru vada valsts galva (konselj). Zviedrijas modernajā vēsturē kopš parlamentārisma principa nostiprināšanās ļoti reti ir bijusi vienas politiskās partijas vairākuma valdība, kas nozīmē, ka lielākoties pie varas ir bijusi vai nu vienas partijas mazākuma valdība, vai vairāku partiju koalīcijas vairākuma vai mazākuma valdība. Ņemot vērā iepriekš minēto negatīvā parlamentārisma principu, ka valdība uzākt savu pienākumu pildīšanu tikai tad, ja Riksdāga vairākums vismaz tolerē (nebalso pret) valdību, līdzīgi citām skandināvu valstīm, bet pretstatā vairākumam Eiropas valstu, Zviedrijā ir bijis daudz mazākuma valdību, kuras ir bijušas visai stabilas. Laika posmā no 1945. līdz 2019. gadam Zviedrijā bija 31 valdība, kas nozīmē, ka to pastāvēšanas ilgums bija ap 28,5 mēneši – viens no ilgākajiem Eiropā. Kopš 2010. gada, kad Riksdāgā tika ievēlēta radikāli labējā Zviedrijas demokrātu partija (Sverigdemokraterna), partiju sadarbības modelis ir destabilizējies, kas ietekmē arī valdības stabilitāti. Tomēr kopš 2014. gada pie varas ir bijušas sociāldemokrātisku premjerministru vadītas mazākuma valdības, un līdz 2021. gadam šīs bija Zviedrijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (Sveriges Socialdemokratiska arbetarpertiet) un Vides partijas (Miljöpartiet) mazākuma koalīcijas valdības (pēc tam tikai sociāldemokrātu mazākuma valdība). Valdībai darbā palīdz Valdības kanceleja (regeringskansliet), kura ir iedalīta dažādās nozaru ministrijās (departement), kas sagatavo lēmumprojektus saskaņā ar Valsts iekārtas akta 7. nodaļas 2. pantā stipulēto konsultācijas procedūru (remissförfarande), kas nosaka, ka lēmumu sagatavošanas stadijā ir jāsaņem gan informācija, gan viedoklis no visām skartajām ministrijām un valsts iestādēm vai pašvaldībām. Zviedrijā valdība pieņem visus lēmumus kolektīvi valdības sanāksmēs, kuru priekšsēdētājs ir premjerministrs. Ministri ir atbildīgi par to atbildībā noteikto nozari un nozares ministriju (kuras ministri vada kā to formālie priekšnieki). Valdība kolektīvi vada valsts pārvaldes iestādes ar likumu, noteikumu un citu politikas instrumentu palīdzību, piemēram, budžetu un to konkretizējošajām “regulējošajām vēstulēm” (regleringsbrev), kurās valsts pārvaldes iestādes saņem konkretizētu informāciju par to, kādiem uzdevumiem pēc valdības gribas tiktu novirzīts piešķirtais budžeta apjoms. Valdība var arī vadīt pārvaldi ar pārvaldes iestāžu direktoru izraudzīšanu un dialogu ar iestādēm. Ir svarīgi tomēr izcelt, ka ministri saskaņā ar Valsts iekārtas akta 12. nodaļas 2. pantu nedrīkst iejaukties savas ministrijas pakļautībā esošās iestādes lēmuma pieņemšanā atsevišķās lietās. Citiem vārdiem, Zviedrijā (tāpat kā Somijā) valda aizliegums pret ministra tiešo vadību (förbud mot ministerstyre), kas padara Zviedrijas publisko pārvaldi institucionāli autonomu no politikas, un šis Zviedrijā un Somijā valdošais administratīvais duālisms – strikts politikas un politiskās pārvaldes (t. i., ministriju) nošķīrums no autonomajām valsts pārvaldes iestādēm (förvaltningsmyndigheter) – ir unikāls visā pasaulē. Lai arī aizliegums padara valsts pārvaldi par smagnēju un grūti vadāmu, šis princips tiek uzskatīts par ļoti svarīgu, lai nosargātu likuma varas un tiesiskas valsts pamatprincipus.
Līdzīgi kā citās demokrātiskās valstīs Zviedrijā saskaņā ar Valsts iekārtas akta 11. nodaļas 3. pantu, tiesu spriež tikai tiesas, un to vara ir neatkarīga no likumdevējvaras un izpildvaras. Valdība drīkst iecelt tiesnešus vienīgi uz objektīva pamata (piemēram, tiesnešu kandidātu formālo nopelnu pamata). Zviedrijā eksistē nošķīrums starp tā saucamajām parastajām tiesām (t. i., novada, apgabala un Augstākās tiesas) un administratīvajām tiesām (novada, apgabala un Augstākās administratīvās tiesas). Salīdzinot ar citām valstīm, piemēram, Amerikas Savienotajām Valstīm, kur indivīdiem ir tiesības vērsties tiesā, ja indivīds uzskata, ka kāda no likuma vai citu normatīvo aktu normām ir pretrunā ar indivīda cilvēktiesībām vai konstitūciju (angliski šo procedūru apzīmē ar terminu judicial review), Zviedrijā, kur valda parlamentārās suverenitātes princips, šādas iespējas ir ierobežotas un maz izmantotas. Saskaņā ar Valsts iekārtas akta 11. nodaļas 14. pantu, ja tiesas konstatē, ka kāda norma ir pretrunā ar pamatlikumu vai citu juridiskajā sistēmā augstāku normu (piemēram, ES līgumu normu), to nedrīkst piemērot, bet šī panta otrajā daļā pamatlikums atgādina, ka, spriežot tiesu, īpaši jāciena principi, ka “Riksdāgs ir tautas augstākais priekšstāvis” un ka “pamatlikums stāv pāri likumam”. Tomēr tiesu vara ir iesaistīta likumu konstitucionalitātes un likumības vērtēšanā ex ante (t. i., pirms likuma pieņemšanas), jo pieredzējuši tiesneši (parasti Augstākās tiesas un Augstākās administratīvās tiesas esošie vai bijušie locekļi) tiek izraudzīti darbam Likuma padomē (lagrådet), kura sniedz savu vērtējumu par likumprojektu pēc valdības vai Riksdāga pieprasījuma. Lai arī valdībai nav jāņem vērā Likuma padomes vērtējums un tai arī nav obligāti jāpieprasa Likuma padomes vērtējums, valdībai ir jāsniedz paskaidrojums Riksdāgam, kāpēc likumprojekts netika nodots Likuma padomes vērtēšanai.
Lai arī Zviedrija ir unitāra valsts, vietējās pašpārvaldes princips ir stingri iesakņojies, un Valsts iekārtas akta 14. nodaļas 2. pants sniedz vietējām pašvaldībām plašas pilnvaras. Tās var lemt par jebkuriem vietējās un reģionālās nozīmes jautājumiem. Savu kompetenču pildīšanai pašvaldības ievāc nodokļus no tās iedzīvotājiem, un pašvaldības pašas var noteikt nodokļa likmi. Pašvaldībām ir arī jāpilda likumā noteiktās funkcijas, un tām ir jāpiedalās citu vietējo pašvaldību finansējuma izlīdzināšanā. Pašvaldības pieņem lēmumus uz četriem gadiem vēlētās pašvaldību sapulcēs, kuru vēlēšanās var piedalīties arī citu ES dalībvalstu pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Zviedrijā. Raugoties salīdzinošā perspektīvā zviedru pašvaldību sistēmu raksturo augsta mēra decentralizācija, un vietējām pašvaldībām (kommunerna) ir liela ietekme Zviedrijas labklājības sistēmas funkcionēšanā, jo tās atbild ne tikai par vietējām skolām, bet arī par sociālo palīdzību un vecāku ļaužu aprūpi, kamēr reģionālās pašvaldības (regionerna) atbild par veselības aprūpi, reģionālo attīstību un vietējo transporta sistēmu.