Fabrikas īpašnieks G. Ērepreiss dzimis strādnieku ģimenē. Pēc arodskolas beigšanas 1907. gadā iestājies darbā Eduarda Bērziņa velosipēdu būvētavā Rīgā, kas izgatavoja velosipēdus “Baltija”. Ap 1912. gadu G. Ērenpreiss kļuva par velosipēdu būvētavas tehnisko direktoru un vēlāk, pēc darbnīcas īpašnieka nāvēs, par uzņēmuma faktisko vadītāju. Kopā ar uzņēmumu G. Ērenpreiss 1915. gadā evakuējas uz Jaroslavļu, kur darbnīca turpināja darbu. 1921. gadā G. Ērenpreiss atgiezās Latvijā un atsāka velosipēdu ražošanu, atverot uzņēmumu “Velosipēdu un motociklu darbnīca G. Ērenpreis”. Ar jau agrāk pazīstamo nosaukumu “Baltija” tika izgatavoti pirmie G. Ērenpreisa divriteņi. Lai nodrošinātu pēckara milzīgā pieprasījuma apmierināšanu, 1925. gadā tika dibināta akciju sabiedrība “G. Ērenpreis un biedris”. Vadībā bez dibinātāja iestājas arī uzņēmēji Jēkabs Āre un Jānis Liģeris. Jaunais uzņēmums sāka izgatavot velosipēdus “Omega”, taču 1926. gada 22. decembrī iekšēju nesaskaņu un konfliktu dēļ G. Ērenpreiss paša dibināto akciju sabiedrību pameta.
Izmantojot mehāniķa un uzņēmēja pieredzi, kā arī uzkrāto kapitālu, G. Ērenpreiss 1927. gada sākumā Brīvības ielā 82 atvēra jaunu uzņēmumu – “G. Ērenpreis velosipēdu fabrika” ‒, kur izgatavoja velosipēdus “G. Ērenpreis īstais”. Šāds nosaukums izraisīja ilglaicīgu tiesas prāvu starp G. Ērenpreisu un viņa iepriekšējā uzņēmuma ‒ akciju sabiedrības “G. Ērenpreis un biedris” ‒ īpašniekiem par iespēju saglabāt nosaukumu. Tika reģistrēta jauna ražojumu marka – “G. Ērenpreis Original”. Uzņēmums turpināja augt un 1930. gadā pārcēlās uz jaunajiem cehiem Brīvības gatvē 2 (tagad Brīvības iela 193). Fabrikas kvartāls nemitīgi attīstījās un paplašinājās – tikai 1937. gadā tika pabeigts arhitekta Aleksandra Klinklāva projektētais galvenais korpuss gar Brīvības gatvi pie Gaisa tilta.
Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabrikas jaunais korpuss pie Gaisa tilta Rīgā. 1937. gads.
1940. gada vasarā pēc padomju okupācijas varas rīkojuma G. Ērenpreisa fabrika tika nacionalizēta un īpašnieks atstādināts no darba. Ienākot Rīgā vācu karaspēkam, 1941. gada vasarā fabrika atsāka darbu. Velosipēdu ražošana turpinājās ļoti ierobežotā apjomā, nelielās partijās komplektējot velosipēdus no pirmskara sagatavēm, taču uzņēmums nebija G. Ērenpreisa īpašumā. G. Ērenpreiss cīnījās par iespēju atgūt fabriku. To viņš panāca 1943. gadā, taču jau 1944. gada vasarā, tuvojoties Sarkanai armijai, G. Ērenpreiss pieņēma lēmumu doties bēgļu gaitās uz Vāciju. 1944. gada rudenī uzņēmums kārtējo reizi pārdzīvoja nacionalizāciju un atkal kļuva par velosipēdu rūpnīcu “Sarkanā zvaigzne”.
Padomju okupācijas laikā fabrika tika apvienota ar citiem lielākiem Latvijas velosipēdu ražotājiem –“Omega”, “Latvello”, “Lipperts”, “Ozolnieks”. Jaunā rūpnīca “Sarkana zvaigzne” turpināja velosipēdu ražošanu, palielinot apjomus divas reizes, taču tā rezultātā dramatiski kritās kvalitāte. Pēckara periodā velosipēdi pamazām tika standartizēti, zaudējot unikālo, daudzu gadu laikā ierasto dizainu. Rūpnīcā “Sarkanā zvaigzne” velosipēdi tika izgatavoti līdz 1961. gada 18. martam, kad tika saražots pēdējais velosipēds “Rīga” ar rāmja numuru 1943120-61. Tajā pašā dienā tika sākta jaunās produkcijas – motorvelosipēdu “Gauja” un mopēdu “Rīga-1” – ražošana.