Fabrikas īpašnieks G. Ērepreiss dzimis strādnieku ģimenē. Pēc arodskolas beigšanas 1907. gadā iestājies darbā Eduarda Bērziņa velosipēdu būvētavā Rīgā, kas izgatavoja velosipēdus “Baltija”. Ap 1912. gadu G. Ērenpreiss kļuva par velosipēdu būvētavas tehnisko direktoru un vēlāk, pēc darbnīcas īpašnieka nāvēs, par uzņēmuma faktisko vadītāju. Kopā ar uzņēmumu G. Ērenpreiss 1915. gadā evakuējas uz Jaroslavļu, kur darbnīca turpināja darbu. 1921. gadā G. Ērenpreiss atgiezās Latvijā un atsāka velosipēdu ražošanu, atverot uzņēmumu “Velosipēdu un motociklu darbnīca G. Ērenpreis”. Ar jau agrāk pazīstamo nosaukumu “Baltija” tika izgatavoti pirmie G. Ērenpreisa divriteņi. Lai nodrošinātu pēckara milzīgā pieprasījuma apmierināšanu, 1925. gadā tika dibināta akciju sabiedrība “G. Ērenpreis un biedris”. Vadībā bez dibinātāja iestājas arī uzņēmēji Jēkabs Āre un Jānis Liģeris. Jaunais uzņēmums sāka izgatavot velosipēdus “Omega”, taču 1926. gada 22. decembrī iekšēju nesaskaņu un konfliktu dēļ G. Ērenpreiss paša dibināto akciju sabiedrību pameta.

Izmantojot mehāniķa un uzņēmēja pieredzi, kā arī uzkrāto kapitālu, G. Ērenpreiss 1927. gada sākumā Brīvības ielā 82 atvēra jaunu uzņēmumu – “G. Ērenpreis velosipēdu fabrika” ‒, kur izgatavoja velosipēdus “G. Ērenpreis īstais”. Šāds nosaukums izraisīja ilglaicīgu tiesas prāvu starp G. Ērenpreisu un viņa iepriekšējā uzņēmuma ‒ akciju sabiedrības “G. Ērenpreis un biedris” ‒ īpašniekiem par iespēju saglabāt nosaukumu. Tika reģistrēta jauna ražojumu marka – “G. Ērenpreis Original”. Uzņēmums turpināja augt un 1930. gadā pārcēlās uz jaunajiem cehiem Brīvības gatvē 2 (tagad Brīvības iela 193). Fabrikas kvartāls nemitīgi attīstījās un paplašinājās – tikai 1937. gadā tika pabeigts arhitekta Aleksandra Klinklāva projektētais galvenais korpuss gar Brīvības gatvi pie Gaisa tilta.

1940. gada vasarā pēc padomju okupācijas varas rīkojuma G. Ērenpreisa fabrika tika nacionalizēta un īpašnieks atstādināts no darba. Ienākot Rīgā vācu karaspēkam, 1941. gada vasarā fabrika atsāka darbu. Velosipēdu ražošana turpinājās ļoti ierobežotā apjomā, nelielās partijās komplektējot velosipēdus no pirmskara sagatavēm, taču uzņēmums nebija G. Ērenpreisa īpašumā. G. Ērenpreiss cīnījās par iespēju atgūt fabriku. To viņš panāca 1943. gadā, taču jau 1944. gada vasarā, tuvojoties Sarkanai armijai, G. Ērenpreiss pieņēma lēmumu doties bēgļu gaitās uz Vāciju. 1944. gada rudenī uzņēmums kārtējo reizi pārdzīvoja nacionalizāciju un atkal kļuva par velosipēdu rūpnīcu “Sarkanā zvaigzne”.

Padomju okupācijas laikā fabrika tika apvienota ar citiem lielākiem Latvijas velosipēdu ražotājiem –“Omega”, “Latvello”, “Lipperts”, “Ozolnieks”. Jaunā rūpnīca “Sarkana zvaigzne” turpināja velosipēdu ražošanu, palielinot apjomus divas reizes, taču tā rezultātā dramatiski kritās kvalitāte. Pēckara periodā velosipēdi pamazām tika standartizēti, zaudējot unikālo, daudzu gadu laikā ierasto dizainu. Rūpnīcā “Sarkanā zvaigzne” velosipēdi tika izgatavoti līdz 1961. gada 18. martam, kad tika saražots pēdējais velosipēds “Rīga” ar rāmja numuru 1943120-61. Tajā pašā dienā tika sākta jaunās produkcijas – motorvelosipēdu “Gauja” un mopēdu “Rīga-1” – ražošana.

Velosipēdi “G. Ērenpreis Original” bija vieni no lētākiem Baltijas tirgū. Augsta izstrādājuma kvalitāte, izturīgs rāmis un īpaši augstas kvalitātes patentēta velosipēda brīvrumba ļāva konkurēt ar Rietumeiropas velosipēdu ražotnēm, kuru produkcija nebija piemērota Latvijas lauku ceļiem. Velosipēdu modeļu klāsts nemitīgi mainījās un tika papildināts. Desmit gadu laikā tika radīti ap 20 dažādi modeļi. Populārākie no tiem bija modelis “Specials” (kungu velosipēds), modelis A, modelis “Specials” (dāmu velosipēds), sporta velosipēds SMA ar metāla aplokiem, kā arī modelis “Tūrista ideāls”. No 1939. gada rūpnīcā saka izgatavot jaunu modeli ‒ augstas klases velosipēdu ar nosaukumu “Latvijas velosipēds”. Velosipēdus rotāja skaistas dekāles, zīmējumi un citi apdares elementi, kas tos atšķīra no konkurentu ražojumiem. Īpašo fabrikas logo, emblēmu un dekāļu dizainu izstrādājis mākslinieks, grafiķis Artūrs Duburs, kurš strādāja ar fabrikas pasūtījumiem no 1937. līdz 1940. gadam.

20. gs. 30. gadu vidū uzņēmums sasniedza augstāko ražošanas apjomu Latvijā, izgatavojot ap 10 000 velosipēdu gadā. 1940. gada statistika liecina, ka divas trešdaļas no visiem Latvijā reģistrētajiem velosipēdiem bija saražoti fabrikā “G. Ērenpreis”. Gadu pirms fabrika tika nacionalizēta, ražošanas apjomi palielinājās līdz 40 000 gadā. Kopumā līdz uzņēmuma nacionalizācijai fabrikā tika izgatavoti 160 000 velosipēdu “G. Ērenpreis Original”. Rūpnīcas pārstāvji darbojās visās Latvijas pilsētās un lielākajos lauku centros. Mazās velosipēdu darbnīcas ierobežoto resursu dēļ bieži pirka detaļas no G. Ērenpreisa fabrikas un tālāk komplektēja velosipēdus ar savu zīmolu. Tāda detaļu ražošana veidoja ap 20 % no rūpnīcas ienākumiem. Velosipēdus “G. Ērenpreis Original” darīja populārus arī iespēja tos nopirkt, izmantojot nomaksas līgumus. Tas deva iespēju nopirkt velosipēdus arī strādniekiem un zemniekiem, bet pilsētas iedzīvotājiem pirkt vairākus modeļus uzreiz. Velosipēdi “G. Ērenpreis Original” bija pazīstami arī ārpus Latvijas – Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Somijā un Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Īpaši tos cienīja Igaunijā un Lietuvā, kur tiem bija liels pieprasījums un darbojās tirdzniecības pārstāvji. Lielas partijas iepirka arī PSRS ‒ 20. gs. 30. gados labākie PSRS treka riteņbraucēji, gatavojoties sacensībām, no valsts iepirkumiem saņēma “G. Ērenpreis Original” velosipēdus kā tobrīd labākos treka sacīkšu velosipēdus Austrumeiropas tirgū.

Uzņēmums plaši atbalstīja arī riteņbraukšanas sportu Latvijā. Lielās rūpnīcas konkurēja par iespēju nodrošināt izcilākos sportistus un olimpisko spēļu dalībniekus ar saviem velosipēdiem, tādā veidā popularizējot fabrikas produkciju. Ar G. Ērenpreisa velosipēdu fabrikas ražotajiem sporta velosipēdiem sacensībās piedalījās 1936. gada Berlīnes olimpisko spēļu dalībnieki Mārtiņš Mazurs un Arvīds Immermanis, treka riteņbraukšanas sporta pamatlicēji Latvijā ‒ Fridrihs Ukstiņš un Andrejs Apsītis, kā arī daudzkārtējie Latvijas meistari ‒ Vitolds Savičs un Jēkabs Vilsons.

Vislabākā reklāma fabrikas velosipēdiem bija Latvijas riteņbraucēju Vienības brauciens ‒ valstisks pasākums, kas no 1936. līdz 1939. gadam tika rīkots ar G. Ērenpreisa atbalstu. “G. Ērenpreis Original” velosipēdu braucēji katru gadu ieguva godalgotas vietas augstākajās kategorijās. Īpašus fabrikā gatavotus divriteņus sportisti varēja saņemt kā galveno balvu par uzvaru sacīkstēs.

2012. gadā G. Ērenpreisa brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreiss sāka jaunu “Ērenpreiss” velosipēdu ražošanu. Tika izstrādāti un tirgū palaisti četri velosipēdu modeļi ‒ “Tom”, “Greta”, “Paula” un “Gustav”. Modeļu klāsts tiek papildināts un uzlabots. Darbnīca atrodas Rīgā, Čaka ielā 90A.