Iekļaujošai izglītībai nav vienotas definīcijas. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) vadlīnijām tā tiek raksturota kā process, kurā tiek apmierinātas visu izglītojamo daudzveidīgās vajadzības, palielinot ikviena līdzdalības iespējas mācībās, kultūrā un dažādu sociālo kopienu dzīvē.
Iekļaujošās izglītības procesā tiek respektēta un pieņemta visiem cilvēkiem raksturīgā dažādība ‒ vienādas tiesības un vajadzības, bet arī individuālās atšķirības. Līdz ar to tiek atzīts, ka katram cilvēkam dažādās personiskās attīstības un sociālā dzīves fāzēs var būt nepieciešams atbalsts un ir arī tiesības to saņemt. Turklāt iekļaujošas izglītības mērķis nav izlīdzināt vai samazināt šīs atšķirības, bet gan tās akceptēt un uzskatīt par vērtību. Tādēļ iekļaujošā izglītībā tiek meklēti labākie risinājumi visu izglītojamo līdzdalības un sasniegumu nodrošināšanai. Šajā kontekstā individuālās dažādības izpausmes tiek uzskatītas par būtisku stimulu mācīšanās procesa veicināšanai starp bērniem un pieaugušajiem.
Būtiskākie iekļaujošās izglītības īstenošanas elementi ir konkrēti izvirzīti izglītības mērķi un to sasniegšanas rādītāji, izpratne par esošajiem strukturālajiem, izglītības un kultūras izaicinājumiem, labi izstrādātas izglītības mērķu sasniegšanas stratēģijas, ilgstoša atbalsta un resursu nodrošināšana visiem skolēniem, skolotājiem un skolu vadītājiem, iekļaujošas izglītības plānošana politikā līmenī.
Iekļaujošās izglītības pedagoģiskā pieeja vēršas pret jebkādu sociālo marginalizāciju un garantē vienādas tiesības uz sociālo līdzdalību neatkarīgi no bērnu un pieaugušo cilvēku personiskā atbalsta vajadzībām. Tomēr izglītības teorijā un praksē īpaša uzmanība tiek pievērsta sociālās atstumtības riska grupām. Lai nodrošinātu to klātbūtni, līdzdalību un sasniegumus izglītības procesā, ir jāpārvar aspekti, kas ietver fiziskos, garīgos ierobežojumus, kā arī sociālos aizspriedumus un komunikācijas trūkumu.