Kārlis Hūns ir viens no pirmajiem latviešu māksliniekiem, viņa daiļrade ir saistīta ar Latvijas, Krievijas un Eiropas 19. gs. otrās puses mākslu. Viņš bija pirmais latviešu gleznotājs, kurš, absolvējot studijas Imperatora Mākslas akadēmijā (Императорская Академия художеств) Pēterburgā, saņēma akadēmijas augstāko apbalvojumu par diplomdarbu – lielo zelta medaļu. K. Hūns vairākus gadus papildināja savas prasmes Parīzē, ar panākumiem piedalījās Parīzes Salona (Salon) izstādēs (1865–1870, sešas izstādes), atgriezās Krievijā kā akadēmijas profesors, bija Ceļojošo mākslas izstāžu biedrības (Товарищество передвижных художественных выставок) biedrs, ar panākumiem piedalījās mākslas izstādēs Krievijā un ārzemēs.

K. Hūna tēvs bija Madlienas draudzes skolas skolotājs, baznīcas ērģelnieks un ērģeļmeistars. K. Hūna tēva tēvs bija igauņu dzimtcilvēks Jāks, kurš līdz ar vairākiem citiem dzimtcilvēkiem ap 1790. gadu tika pārcelts uz dzīvi Ziemeļvidzemē, tur apprecēja latvieti. Kad K. Hūna vectēvam ar ģimeni tika dota brīvība (laika posmā starp 1811–1815), viņi no Brenguļiem aizgāja un atgriezās 1823. gadā, kad K. Hūna tēvs Kārlis Frīdrihs Hūns kļuva par Madlienas draudzes skolotāju un ērģelnieku. Madlienā K. F. Hūns apprecējās ar krodzinieka meitu Luīzi Doroteju Fogeli.

K. Hūns mācījās Madlienas draudzes skolā, tad Rīgas Domskolā (1845–1849), pēc tam ar domu par mākslas studijām devās uz Pēterburgu (1850), kur vispirms strādāja litogrāfijas darbnīcā (1850–1854) pie baltvāciešu mākslinieka Vilhelma Georga Papes (Wilhelm-Georg Pape) un apmeklēja Imperatora Mākslu akadēmijas zīmēšanas vakara klases (1852–1854). Studijas akadēmijā viņš uzsāka brīvklausītāja statusā (1854), pievērsās vēsturiskajai glezniecībai, strādāja profesora Pjotra Basina (Пётр Васильевич Басин) vadībā. 1861. gadā studiju absolvēšanas konkursam bija uzdota programma “Sofija Vītauta meita Vasilija Tumšā kāzās norauj jostu Vasilijam Šķībajam, kura kādreiz piederēja Dmitrijam Donskojam” (Великая княгиня Софья Витовтовна на свадьбе великого князя Василия Тёмного срывает с князя Василия Косого пояс, принадлежавший некогда Дмитрию Донскому); K. Hūns šajā konkursā ieguva Lielo zelta medaļu; līdz ar to viņš saņēma pirmās pakāpes mākslinieka nosaukumu un sešu gadu stipendiju, lai papildinātos prasmēs ārzemēs. K. Hūns izvēlējās Parīzi. Pirms došanās uz Parīzi K. Hūns kopā ar savu studiju biedru un draugu Vasiliju Vereščaginu (Василий Петрович Верещагин) apmēram gadu (1862–1863) strādāja Jelabugā, Kazaņas guebrņā, Krievijā; Parīzē K. Hūns ieradās 1863. gada decembrī.

Atskaitēm par ārzemju studijās paveikto K. Hūns izvēlējās Svētā Bērtuļa nakts tēmu, darba procesā tapa daudzas vēsturiskas kompozīcijas un portreti. Par gleznu “Bērtuļa nakts priekšvakarā” (Канун Варфоломеевской ночи/Лигист, 1868, Valsts Krievu muzejs, Государственный Русский музей, Sanktpēterburgā) mākslinieks ieguva akadēmiķa nosaukumu, bet vēsturiskās glezniecības profesora nosaukumu – par gleznu “Bērtuļa nakts aina” (Сцена Варфоломеевской ночи, 1870, Valsts Tretjakova galerija, Государственная Третьяковская галерея, Maskavā).

Sākoties franču-prūšu karam, K. Hūns neilgi dzīvoja Briselē un Normadijā un 1871. gadā atgriezās Pēterburgā.

Laikā no 1871. līdz 1874. gadam K. Hūns ieņēma nozīmīgu vietu Krievijas mākslas dzīvē. Viņš bija Imperatora Mākslu akadēmijas vēsturiskās un portretu glezniecības profesors, daudz gleznoja, izpildot arī nozīmīgus pasūtījumus, viņa gleznas tika eksponētas vietējās un ārzemju izstādēs, tostarp pasaules izstādē Vīnē (1873).

K. Hūns tika uzaicināts piedalīties Ceļojošo mākslas izstāžu biedrības pirmajā izstādē (1871), kļuva par biedrības biedru (1872), viņa darbi tika eksponēti arī biedrības otrajā, trešajā un piektajā izstādē. Biedrības izstāžu ceļojuma plānos bija iekļauta arī Rīga, kur tika eksponēti arī K. Hūna darbi (1873, 1875). 1878. gadā Rīgā tika eksponēta daļa no biedrības sestās izstādes, kurai tika pievienota K. Hūna piemiņas ekspozīcija.

K. Hūns visvairāk strādāja glezniecībā praktiski visos žanros, bija arī lielisks zīmētājs un viens no sava laika izcilākajiem akvarelistiem. Daudz strādāja vēsturiskajā glezniecībā, tomēr jau kopš studiju gadiem pievērsās sadzīves žanram, sevišķi pēc atgriešanās no Parīzes (1871).

“Bērtuļa nakts priekšvakarā” un “Bērtuļa nakts aina” ieņem nozīmīgu vietu 19. gs. 60. gadu Krievijas vēsturiskajā glezniecībā.

Sadzīves žanrā – galvenokārt mazformāta darbos – K. Hūns atveidoja amatnieku, zemnieku, t. i., latviešu, krievu, franču, itāļu vienkāršās tautas, dzīves ainas, tostarp ģimenes dzīves mirkļus: “Tautas svētki Kokmuižā” (1855, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, LNMM), “Ādu skalošana Šartrā” (Промывка шкур, 1866, Valsts Krievu muzejs, Государственный Русский Музей, Sanktpēterburgā), “Itāļu pagalmiņš” (1871, LNMM), “Iekritis!” (Попался!, 1870–1875, Valsts Tretjakova galerija, Государственная Третьяковская галерея, Maskavā), “Laimīgā māte” (1875, privātkolekcija Eiropā). Žanriskā ievirze piemīt arī dažiem portretiem (“Jaunā čigāniete”, 1870, LNMM). Ar sadzīves žanra darbiem K. Hūns ir tuvs 19. gs. otrajā pusē aktuālajam sociālajam reālismam (“Zemnieki atpūtā”, 1874, LNMM; “Pārceltuve pār Samarku”, Переправа через Самарку, 1874, atrašanās vieta nav zināma).

K. Hūns gleznoja gan brīvi izvēlētus modeļus, šo darbu kompozīcija brīvāka, raksturojums intīmāks (“Sievietes portrets (melnā tērpā)”, 1871, LNMM), gan pasūtījuma portretus (“Veras Soldatjonkovas portrets”, Портрет Варвары Григорьевна Солдатёнковой, рождённой Филипсон, 1873, Uzbekistānas Valsts mākslas muzejā, Oʻzbekiston Davlat Sanʼat muzeyi, Taškentā).

Būtiska vieta viņa radošajā mantojumā pieder etnogrāfijai, kas 19. gs. bija aktuāla gan Eiropā, gan Krievijā. Jau studiju laikā (ap 1856–1857) K. Hūns tika pieaicināts Gustava Pauli (Theodor Gustav Pauli) izdevuma “Krievijas tautu etnogrāfiskais apraksts” (Description ethnographique dee peuples de la Russie, 1862) ilustrēšanai (no izdevuma 62 ilustrācijām K. Hūns darinājis 30). Bagātīgi etnogrāfiskie materiāli iepazīti Jelabugā (atrodas Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā). Latvijas kultūras vēsturē nozīmīgi ir K. Hūna zīmējumos tvertie Madlienas un Lielvārdes tautas tērpi.

20. gs. viņa darbi tika iesaistīti plašās izstādēs Latvijā un ārzemēs. Visvairāk K. Hūns ir eksponēts LNNM, viņa darbi bija arī muzeja ekspozīcijā 20. gs. 20. un 30. gados (tolaik kā Rīgas pilsētas Mākslas muzejs). Plašas K. Hūna darbu izstādes Rīgā notika 20. gs. otrā pusē (1950, 1977, 1981).

K. Hūns ir izcils tēlotājmākslas profesionālis un vienīgais latviešu mākslinieks, kas arī mūsdienās nozīmīgs gan Krievijas, gan Latvijas mākslas vēsturē. Krievijā aizvien augstu tiek vērtēti gan viņa akadēmiskie vēsturiskā žanra darbi un portreti, gan Ceļojošo mākslas izstāžu biedrības garam tuvie sadzīves žanra darbi. Laika gaitā vērtību nav zaudējušas viņa etnogrāfiskās skices.

Latvijas mākslas vēsturē K. Hūns ir pirmais gleznotājs, kurš ir ieguvis akadēmisko izglītību un kurš guva atzinību un tika eksponēts gan Krievijā, gan Eiropā. Latvijas kultūras vēsturē īpaša vērtība ir K. Hūna radošajā mantojumā saglabātajām unikālajām Latvijas dabas, sadzīves un etnogrāfijas epizodēm (zīmējumi, akvareļi).