Latvijā reģistrēta tikai viena degunragputnveidīgo putnu suga – pupuķis. Tā kā Latvija atrodas sugas izplatības areāla perifērijā, pupuķu populācija ir neliela, tomēr augoša. Pupuķi apdzīvo teritorijas, kur pieejamas piemērotas barošanās vietas ar kailu augsni vai nabadzīgu veģetāciju un dobumi, ēku šķirbas, putnu būri vai līdzīgas vietas ligzdošanai. Pārtiek galvenokārt no kukaiņiem. 

Degunragputnveidīgo putnu kārta ietver 73 sugas no trim dzimtām. Latvijā sastopama tikai viena suga – pupuķis (Upupa epops), kas pieder pupuķu dzimtai (Upupidae). Sugai ir astoņas pasugas, no kurām Eiropā sastopama tikai viena – Upupa epops epops. 

Pupuķa ķermeņa garums ir 26–28 cm (mazāks par kovārni). Tam ir garš, smails, noliekts knābis, samērā īsas kājas un noapaļoti spārni. Apspalvojuma pamatkrāsa ir rūsgana, bet spārni un aste – melnbalti šķērssvītroti. Uz galvas pupuķim ir cekuls, ko veido rūsganas spalvas ar melniem galiem. Parasti cekuls ir sakļauts, bet to var arī izplest. Abu dzimumu putni ir līdzīgi; mātītes ir vien nedaudz pelēcīgākas. 

Pupuķis ir gājputns. Ticami, ka lielākā daļa Eiropā ligzdojošo pupuķu pārziemo Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras, lai gan daļa pa ziemu paliek Ziemeļāfrikā vai pat Dienvideiropā. Latvijā pupuķi lielākoties ierodas aprīļa beigās, aizceļo septembrī un oktobrī. Taču ir reģistrēti novērojumi gan martā, gan novembrī, un trijos gadījumos pupuķi Latvijā ir novēroti pat ziemā (decembrī un februārī). 

Latvija atrodas tuvu pupuķu izplatības areāla ziemeļu robežai, tāpēc ligzdojošā populācija ir neliela: 250–450 pāru. 

Pupuķi pārtiek gandrīz tikai no dzīvnieku valsts barības, galvenokārt no lielākiem kukaiņiem, to kāpuriem un kūniņām. Barībā bieži priekšroku dod zemesvēžiem un maijvaboļu kāpuriem. Turklāt tie ēd arī citus kukaiņus, zirnekļus, mitrenes, daudzkājus, sliekas, nelielus gliemežus, ķirzakas, vardes, krupjus un izņēmuma gadījumos arī citu putnu olas. Retos gadījumos var baroties arī ar augu daļām: nelielām sēklām, ogām, lapām un citām. Barojas galvenokārt uz zemes, barību ar knābi izvelkot no augsnes. 

Barību pupuķis meklē vietās ar kailu augsni vai nabadzīgu veģetāciju. Šādu vietu pieejamība ir būtisks faktors pupuķa dzīvotnes izvēlē. Tāpat svarīga ir piemērotu ligzdošanas vietu – dobumu, ēku šķirbu u. tml. – klātbūtne. Līdz ar to pupuķis dod priekšroku atklātām ainavām (bieži – lauksaimniecības zemēm) ar veciem kokiem, augļu dārziem, alejām vai lieliem izcirtumiem. Latvijā nozīmīga pupuķu dzīvotne ir mazdārziņi. 

Pamatā pupuķi ir monogāmi, taču šķiet, ka pāris kopā turas tikai vienu sezonu. Reizēm pāris var mainīties arī sezonas vidū, piemēram, kad mātīte atstāj tēviņu rūpēties par ligzdu atstājušajiem mazuļiem un uzsāk otru perējumu ar citu tēviņu. 

Pupuķi ligzdo koku dobumos, ēku šķirbās un drupās. Mēdz aizņemt putnu būrīšus. Var būt vispār bez izklājuma, taču izklājumā var būt zāle, lapas, sūnas un priežu skujas. Nereti viena un tā pati ligzdas vieta parasti tiek izmantota vairākus gadus pēc kārtas. 

Eiropā dējumā vidēji 7–8 olas. Parasti ir viens perējums gadā, taču var būt arī divi. To krāsa var būt no gaiši pelēkas un zaļganpelēkas līdz brūnai. Pupuķu olām raksturīgas labi redzamas poras čaumalā. Čaumala ir matēta; tās izskatu var ietekmēt arī ligzdas netīrumi. Perē tikai mātīte, kas to sāk pēc pirmās vai otrās olas izdēšanas. Tēviņš piegādā perējošajai mātītei barību. Perēšanas ilgums ir 15–19 dienas. 

Mazuļi nešķiļas vienlaikus, bet ar tādiem pašiem intervāliem, kā tiek dētas olas. Tie ir ligzdguļi. Mazuļi kļūst pilnīgi apspalvoti 26–29 dienu vecumā. Bieži vien jaunākie mazuļi iet bojā. Mazuļu barošanas intensitāti un līdz ar to arī ligzdošanas sekmes var ietekmēt laika apstākļi – aukstā un lietainā laikā ligzdošanas sekmes ir zemākas. 

Gan ilgtermiņā (kopš 20. gs. 80. gadiem), gan īstermiņā Latvijā ligzdojošo pupuķu populācija ir pieaugusi. 

Sugu apdraud medības ceļā uz ziemošanas vietām – Vidusjūras reģionu. Vairošanās sekmes ietekmē barības pieejamība un kvalitāte un arī piemērotu ligzdošanas vietu pieejamība. To negatīvi ietekmē dzīvotnes pārmaiņas lauksaimniecības intensificēšanas rezultātā. 

Pupuķis nav atzīts par pasaulē apdraudētu sugu. 

Pupuķis iekļauts Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.