Kapulauku 1962. gadā atklāja Pēteris Stepiņš, izpētot 1. uzkalniņu, bet 1963. gadā – 4. uzkalniņu. Tā kā kapulauku apdraudēja blakus esošais grants karjers, 1979.–1981. gadā Andreja Vaska vadībā izpētīja atlikušos 11 uzkalniņus.

Kapulauka teritorija ir norakta grantī, jo visa apkārtne tika iekļauta plašā grants karjerā. Vizuāli kapulauka vieta nav identificējama; tā koordinātas: 56.40420 ģeogrāfiskais platums un 21.43049 ģeogrāfiskais garums.

Vietējie iedzīvotāji uzkalniņu kapulauku sauca par Zviedru kapiem, tomēr sīkāki nostāsti nav saglabājušies.

Kapulaukam bija izraudzīta morēnas paugura augstākā vieta, no kuras pavērās plašs skats rietumu un dienvidu virzienā. Uz austrumiem no kapulauka plešas Vārtājas mitrā senleja. Kapu uzkalniņi izvietojās diezgan kompaktā, nedaudz ziemeļu–dienvidu virzienā izstieptā grupā, aizņemot 130 x 70 m lielu platību.

Pukuļu kapulauka uzkalniņu uzbūve bija visumā līdzīga: uz pamatzemes izveidotās akmeņu konstrukcijas sedza 0,2–0,7 m biezs brūnas zemes uzbērums. Uzbērumam tomēr nav izmantota mālainā grants, kas kapulauka teritorijā sākās tūlīt zem augsnes kārtas, bet gan apkārtējiem tīrumiem raksturīgā brūnganā zeme.

Arī pēc izmēriem uzkalniņi bija līdzīgi, – to diametrs bija 10–13 m, bet augstums 0,6–1,2 m (tikai viens 11. uzkalniņš bija lielāks). Deguma slāni, kas liecinātu par apbedījumu vietas izdedzināšanu pirms uzkalniņa būves, konstatēja tikai zem sešiem uzkalniņiem. Atšķirības vairāk izpaudās uzkalniņu akmeņu konstrukcijās. Visizteiksmīgākās un visrūpīgāk veidotās akmeņu konstrukcijas bija 5., 7. un 14. uzkalniņā. Šo uzkalniņu pamats bija blīvi nokrauts ar akmeņiem vienā līdz piecās kārtās, krāvumā izveidojot dažādas nišas un padziļinājumus, kā arī atstājot atsevišķus bezakmeņu laukumus. Pārējos uzkalniņos akmeņu konstrukciju bija mazāk un to veidojumā bieži trūka regularitātes.

Svarīgs konstruktīvs elements bija īpaši izveidota simboliska ieeja uzkalniņā. Ieeju norādīja 0,3–1,6 m plata sprauga akmeņu vainagā (1., 8. uzkalniņš) vai akmeņu kodola krāvumā (5., 7., 14. uzkalniņš). Uzkalniņiem, kuriem ieejas bija šādi iezīmētas, tās atradās dienvidu vai dienvidaustrumu pusē.

No 13 izpētītajiem uzkalniņiem deviņos atklāja ugunskapu pazīmes kalcinēto kaulu veidā. Piecos uzkalniņos tās bija vairāk vai mazāk kompaktas kaulu ligzdas (pavisam 18), bet četros – tikai atsevišķas izkliedētas kalcinētu kaulu drumstalas. Kaulu ligzdas bija ieraktas uzkalniņu zemes uzbērumos 0,1–0,7 m dziļumā. Ligzdu izmēri diezgan atšķirīgi – no 0,1 x 0,1 m līdz 0,5 x 0,6 m.

Pukuļu kapulaukā skeletapbedījumu kauli nebija saglabājušies, tāpēc kapu vietas varēja identificēt tikai pēc īpaši izveidotajiem akmens šķirstiem. Uzkalniņos sastopami vairāki šķirstu veidi. Visbiežāk šķirstu iezīmēja līdz 2,6 m gari, kapa vietai visapkārt aplikti akmeņi. Mazāk bija kapa vietu, kuras iezīmēja līdz 2,5 m gari blīvi sakrautu akmeņu krāvumi. Vairākas kapu vietas norādīja apaļi bezakmeņu laukumi. To diametrs bija ap 1 m. Acīmredzot šādās kapu vietās mirušie tika apbedīti saliektā stāvoklī. Kapu vietas norādīja arī ar akmeņiem blīvi nokrauto 5., 7. un 14. uzkalniņa centrā atstātie 3 m garie un 0,5–1 m platie bezakmeņu laukumi. Tie bija šo uzkalniņu centrālie apbedījumi un šo kapu vietu, respektīvi, šķirstu, izveidē bija vērojama lielāka rūpība.

Vispār centrālo apbedījumu vietās sastopami visi minētie šķirstu veidi, izņemot apaļos bezakmeņu laukumus. Centrālo šķirstu orientācijā pret debesu pusēm dominē ziemeļu–dienvidu virziens. Atšķirīgs ir 7. uzkalniņa centrālais šķirsts, kas ar nelielu novirzi orientēts austrumu–rietumu virzienā. Pārējo šķirstu orientācijā ir lielāka dažādība, lai gan arī tajā ziemeļu–dienvidu vai tam tuvs virziens nav retums.

Uzkalniņu uzbūvē un plānojumā acīmredzot atspoguļojas atsevišķi dzīvesvietu un ēku celtniecības un plānojuma principi, kā arī tās sabiedrības, kurai piederēja apbedītie, sociālo attiecību normas. Akmeņu konstrukciju kopējā arhitektonika liek domāt, ka 5., 7. un 14. uzkalniņa akmeņu kodols izveidots vienā paņēmienā pēc vienota plāna, katram mirušajam jau iepriekš paredzot noteiktu vietu kopējā uzkalniņā. Uzkalniņi, kur akmeņu konstrukcijām pietrūka viengabalainības, šķiet, veidoti pakāpeniski, kas neizbēgami izraisīja kopējās uzbūves fragmentārismu.

Pukuļu kapulauka hronoloģija balstās uz priekšmetu atradumu un apbedījumu veidu stratigrāfijas pamata. Atradumi kapos bija minimāli. Vienīgais kapa inventāra priekšmets ir 14. uzkalniņa centrālajā šķirstā atrastās no griezumā segmentveida bronzas stieples izgatavotas divu līdz trīs viju aproces fragmenti. Šādas stiepļveida aproces raksturīgas agrajam bronzas laikmetam. Kapu uzkalniņu uzbērumos atrada pavisam 20 māla trauku lauskas. Tām visām bija gluda virsma, bet māla masa – ar zvirgzdiem. Lai gan šo lausku nelielie izmēri neļauj sīkāk raksturot trauku formu, un tāpēc šis materiāls maz dod hronoloģijas noteikšanai, tomēr atzīmējami divi apstākļi. Pirmkārt, nevienai no trauku lauskām nav švīkāta virsma, kas ir raksturīga vēlā bronzas laikmeta keramikai. Otrkārt, uz kādas trauka malas lauskas ir horizontāls vītas aukliņas nospiedums, kas sasaucas ar auklas keramikas kultūras tradīciju. Lai gan ar zināmu varbūtību, šie apstākļi liecina par kapulauka piederību bronzas laikmeta pirmajai pusei.

Precīzākus hronoloģijas datus sniedz 10 radioaktīvā oglekļa (¹⁴C) analīzes. No uzkalniņu izdedzinātajām pamatnēm paņemto ogļu vecums bija 1610.–1430. gads p. m. ē., bet ugunskapu kalcinēto kaulu vecums bija 1607.–1026. gads p. m. ē. Šie dati liecina, ka mirušo kremācija un inhumācija notikusi paralēli jau 16. gs. p. m. ē. un turpinājusies līdz 11. gs. p. m. ē. Kopumā Pukuļu kapulauks datējams ar 16.–11. gs. p. m. ē.

Pukuļu kapulauka uzkalniņiem, īpaši izteiksmīgajam 5., 7. un 14. uzkalniņam, Latvijā nav tiešu analoģiju. Taču šiem uzkalniņiem līdzīgi ir zināmi Centrāleiropā un Ziemeļeiropā. Analoģijas liecina, ka Centrāleiropas agrā bronzas laikmeta iespaidi diezgan tīrā veidā sasniedza arī Latvijas teritoriju, un tikai vēlāk, sākot ar 1300.–1100. gadu p. m. ē, Austrumbaltijā izveidojās lokāls kultūras apgabals ar centru bijušajā Austrumprūsijā.