Pilskalnu 1925. gada vasarā atklāja vai nu Franča Baloža, vai Ernesta Brastiņa vadītā arheoloģisko vietu apzināšanas ekspedīcija; tad pat pilskalns uzmērīts. Pilskalns vairākkārt pieminēts F. Baloža publikācijās. 1928. gadā pilskalna apraksts, uzmērījums, fotoattēls tika publicēti E. Brastiņa grāmatā “Latvijas pilskalni. Latgale”. 1979. gadā konstatēts, ka pilskalns izpostīts. 1980. gadā Jura Urtāna vadībā pilskalna palieku vietā veikti arheoloģiskie aizsardzības izrakumi, tad pat pie pilskalna konstatēta apmetne. Ziņas par pilskalnu un tā apkārtnes vietām 2004. gadā apkopotas plašākā J. Urtāna rakstā. Pausts uzskats, ka Kausas pilskalns, kas ir vistālāk uz austrumiem situētais pilskalns Latvijā, saistāms ar dažādi etniski raksturojamo garo uzkalniņu kultūru. 2019. gadā ap 3 km uz ziemeļiem no Kausas pilskalna Zilupes krastā atklāts labi veidotais un labi saglabājies Garaņu pilskalns. Kausas pilskalna tiešā tuvumā ir Pakruļu uzkalniņu kapulauks, nedaudz attālāk ir Skripščinas uzkalniņu kapulauks. Tuvākā apkārtnē ir vairāki citi uzkalniņu kapulauki.

Pilskalns ierīkots 5,4 km garās un līdz 30 m augstās osu grēdas – Grebļa kalna – austrumu gala ap 300 m garajā dienvidaustrumu atzarā, kas pamazām starp Plisunkas un Patmalīšu upītēm noplok Zilupes ielejā. Tajā vietā, kur atzarojums nodalās no grēdas, bija izveidoti pieci 1–2 m augsti vaļņi ar atbilstošiem grāvjiem. Jo attālāk vaļņi atradušies no pilskalna plakuma, jo bijuši mazāki. Plakums bijis garš un šaurs – garums 130 m, platums nav pārsniedzis 25 m. Plakuma ziemeļu gals ir bijis 7 m augstāks par plakuma dienvidu galu. Pilskalna dienvidu gala nogāzē bijis neliels grāvis ar valni, ar kuru pilskalna gals noteiktāk norobežots no piekājes lēzenuma. Abas pilskalna garās nogāzes jau no dabas ir bijušas ļoti stāvas un tāpēc nav stāvinātas. Pilskalna rietumu, dienvidu un austrumu pakājē ir ap 2,5 ha plaša pilskalnam atbilstoša apmetne ar intensīvu kultūrslāni.

20. gs. 60.–70. gados Kausas pilskalna lielākā daļa tika norakta plašā grantskarjerā. Grants ieguvei traucējošie pieci vaļņi un grāvji tika nostumti ar buldozeru, bet lielākā daļa pilskalna norakta plašā grantsbedrē. Tuvāk Grebļa kalnam grantsbedre rakta pilskalna centrālajā daļā, kultūrslānis šajā vietā no plakuma nostumts nogāzēs; netraucēts kultūrslānis ir vēl daļēji saglabājies nenoraktajās pilskalna nogāzēs. Mūsdienās pilskalna paliekas pārauguši koki un krūmi. 

Arheoloģiskajos aizsardzības izrakumos grantsbedres nobrūkošajā malā atsedza 24 m garu un līdz 1 m platu pilskalna rietumu nogāzes daļu, kur kultūrslānis bija 0,8–1,2 m biezs. Nogāzei bija uzstumta velēnas kārta no pilskalna plakuma. Domājams, ka atsegta pilskalna nogāzes mala ne pie plakuma, bet gan vairākus metrus zem plakuma līmeņa. 0,25 m virs pamatzemes atklāja 3–5 cm biezu pelnainu gaišākas zemes starpkārtiņu, kas varētu liecināt par kādu senu ugunsgrēku. Kultūrslāni attīrot, ieguva 851 bezripas keramikas lauskas, no tām saglabātas 351 (176 gludās, 160 apmestās, spodrinātās u. c.). Atrastas 28 senlietas: māla vērpjamie skriemeļi, bronzas gredzentiņi, plāksnītes un spirālītes, dzelzs nazis ar uzrautu galu, bronzas kniepķens, vairāki apstrādāta kaula gabali, galoda, akmens ar iegrieztu zīmi, apakšējais graudberzis, māla tīģeļu fragmenti un māla lejamkausiņš, kas kopumā datējami ar mūsu ēras 1. gadu tūkstoša otro pusi. Kausas pilskalna tiešā tuvumā Arņa Radiņa vadībā tika izpētīts viens no Pakruļu senkapu uzkalniņiem.

Ne F. Balodis, ne E. Brastiņš nav pierakstījuši ne teikas, ne nostāstus par Kausas pilskalnu. 1979. un 1980. gadā izdevās uzzināt, ka vietējie iedzīvotāji Kausas pilskalnu sauca par “Čortova gora” (Velna kalns), un stāstīja, ka uz kalna kādreiz atradusies baznīca. Reiz kāda sieva, kāpjot stāvajā kalnā, sadauzījusi pret akmeni kāju un rupji izlamājusies. Tūlīt pat baznīca nogrimusi purvā, kas atradies pilskalna rietumu pusē. Teikas par pilskalnos nogrimušām baznīcām Latgalē ir īpaši izplatītas. Savukārt ar velna vārdu Latgales pilskalni tautas nostāstos parasti nav saistīti.

Vietējie ļaudis tolaik zināja arī teikt, ka grants no Kausas pilskalna vesta uz mākslīgi veidoto Draudzības kurgānu Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas robežu krustpunktā. Ceļi, kas ved uz kurgānu un varbūt arī pats kurgāns tātad, iespējams, ir būvēti no iznīcinātā Kausas pilskalna grants.

Kausas pilskalns, ko E. Brastiņš raksturoja kā diženu, mūsdienās diženumu ir zaudējis, lai gan kultūrvēsturiska nozīme ir arī pilskalna paliekām un jo īpaši plašajai un arheoloģiski nepētītajai apmetnei pie pilskalna. Tūrismā populārs ir pilskalnam tuvējais Grebļa kalns ar īpatnēju mikroklimatu, augu un taureņu valsti. Pilskalna un Grebļa kalna apmeklējumu ierobežo valsts robežas tuvums.