B šūnas veidojas kaulu smadzenēs no hematopoētiskās cilmes šūnas. B šūnas producē antivielas, kas var būt izdalītas jeb sekretētas vai ievietotas plazmas membrānā, kur tās kalpo kā daļa no B šūnu receptoriem (B cell receptor, BCR). Tā kā nobriedušas B šūnas ekspresē tikai viena veida BCR, ir nepieciešams liels BCR klāsts, lai nodrošinātu adaptīvās imūnās atbildes selektivitāti un specifiskumu.
Kamēr B šūnas attīstās kaulu smadzenēs, tās tiek pakļautas divu veidu selekcijai, lai nodrošinātu pareizu attīstību. Pozitīvajā selekcijā atlasa B šūnas ar funkcionālu receptoru: ja receptors nesaistās ar to ligandu, B šūna nesaņem atbilstošus signālus un pārstāj attīstīties. Negatīva atlase notiek, pašantigēnam saistoties ar BCR: ja BCR var spēcīgi saistīties ar pašantigēnu, tad B šūna tiek iznīcināta vai rediģēta. Šis negatīvās atlases process noved pie centrālās tolerances (central tolerance) stāvokļa, kurā nobriedušās B šūnas nesaista paša organisma antigēnus.
Pēc B šūnu nobriešanas kaulu smadzenēs tās migrē cauri asinīm uz sekundārajiem limfoīdajiem orgāniem (secondary lymphoid organs, SLO), piemēram, liesu un limfmezgliem, kur saņem pastāvīgu antigēna piegādi ar cirkulējošo limfu un tādējādi var aktivizēties. B šūnu aktivizācija sākas, kad B šūnas receptors saistās ar antigēnu. Neproteīnu antigēni – lipīdi, nukleīnskābes un citi – stimulē antivielu veidošanos neatkarīgi no T šūnu klātbūtnes. Tie ir no aizkrūtes dziedzera neatkarīgie (thymus-independent, TI) antigēni. Turpretim antivielu reakcijai uz proteīnu antigēniem ir nepieciešama T šūnu iesaiste. Šos antigēnus sauc par no aizkrūtes dziedzera atkarīgajiem (thymus-dependent, TD) antigēniem.
TI aktivizācija notiek, kad B šūnas saistās ar patogēnu sastāvdaļām – noteiktiem polisaharīdiem un nukleīnskābēm. B šūnu reakcija uz šiem antigēniem ir ātra, lai gan radītajām antivielām parasti ir zemāka afinitāte nekā tām, kas rodas no TD aktivizācijas. Lai pabeigtu aktivizāciju, B šūnām ir nepieciešami papildu signāli, ko nodrošina vai nu mikrobu sastāvdaļas saistīšanās ar Toll līdzīgajiem receptoriem (Toll-like receptors, TLR), vai arī BCR šķērssaistīšanās ar atkārtotiem epitopiem (antigēnu daļām, ko atpazīst imūnsistēma) uz baktēriju šūnas.
TD aktivizācija notiek, kad B šūna saistās ar proteīnu antigēnu. B šūnu atbildes reakcija uz šiem antigēniem ilgst vairākas dienas, lai gan radītajām antivielām ir augstāka afinitāte un tās ir funkcionāli daudzpusīgākas nekā tās, kas rodas no TI aktivizācijas. Kad BCR saistās ar TD antigēnu, notiek antigēnprezentācija: antigēns tiek uzņemts B šūnā un parādīts T šūnām kā peptīda fragmenti kompleksā ar galvenā audu saderības kompleksa (major histocompatibility complex, MHC) II molekulām uz šūnas membrānas. Th šūnas atpazīst un saista šos MHCII-peptīdu kompleksus caur to T šūnu receptoriem (T cell receptor, TCR), kā rezultātā tiek radīti signāli. Tie veicina B šūnu aktivizēšanos.
Kad B šūnas ir aktivizētas, tās diferencējas plazmablastos, plazmas šūnās un atmiņas B šūnās. Atmiņas B šūnas aktivizējas, kad sastop atbilstošu antigēnu. Dažas atmiņas B šūnas, piemēram, vīrusam specifiskās, var tikt aktivizētas bez T šūnu palīdzības, bet citām ir nepieciešama T šūnu palīdzība. Pēc signālu pārraides no atmiņas T šūnas atmiņas B šūna tiek aktivizēta un diferencējas plazmablastos, plazmas šūnās vai atmiņas B šūnās.