B šūnas ir adaptīvās imūnās atbildes neatņemama sastāvdaļa. B šūnu funkcijas ietver antivielu producēšanu, antigēnu prezentāciju, imunoloģiskās atmiņas veidošanu un regulējošo citokīnu sekrēciju. 

B šūnas jeb B limfocīti ieguva nosaukumu pēc to nobriešanas vietas putnos, kur tos pirmo reizi atklāja. Tā ir Fabrīcija bursā – limfoīdā orgānā, kas ir cilvēka kaulu smadzeņu ekvivalents.

Nobriedušās B šūnas var iedalīt atkarībā no to atrašanās vietas folikulu, marginālās zonas un germinālā centra B šūnās. Pēc aktivizēšanas B limfocīti diferencējas vai nu par plazmas šūnām, vai par atmiņas B šūnām.

Plazmablasts ir īslaicīga, proliferējoša un antivielas izdaloša šūna. Plazmablasti rodas infekcijas agrīnā stadijā, un to antivielām ir vājāka afinitāte pret mērķa antigēnu (vielu, kas izraisa organisma imūnreakciju), salīdzinot ar plazmas šūnām.

Plazmas šūna ir ilgmūžīga, neproliferējoša, antivielas izdaloša šūna. Plazmas šūnas rodas vēlāk, infekcijas laikā. Salīdzinot ar plazmablastiem, tām ir antivielas ar lielāku afinitāti pret mērķa antigēnu. Tās arī ražo vairāk antivielu.

Atmiņas B šūnas cirkulē asinsritē miera stāvoklī gadu desmitiem. Ja atmiņas B šūna saskaras ar specifisko antigēnu, pret kuru ir izveidota imunoloģiskā atmiņa, tā izraisa paātrinātu un spēcīgu sekundāro imūnreakciju.

B šūnas veidojas kaulu smadzenēs no hematopoētiskās cilmes šūnas. B šūnas producē antivielas, kas var būt izdalītas jeb sekretētas vai ievietotas plazmas membrānā, kur tās kalpo kā daļa no B šūnu receptoriem (B cell receptor, BCR). Tā kā nobriedušas B šūnas ekspresē tikai viena veida BCR, ir nepieciešams liels BCR klāsts, lai nodrošinātu adaptīvās imūnās atbildes selektivitāti un specifiskumu.

Kamēr B šūnas attīstās kaulu smadzenēs, tās tiek pakļautas divu veidu selekcijai, lai nodrošinātu pareizu attīstību. Pozitīvajā selekcijā atlasa B šūnas ar funkcionālu receptoru: ja receptors nesaistās ar to ligandu, B šūna nesaņem atbilstošus signālus un pārstāj attīstīties. Negatīva atlase notiek, pašantigēnam saistoties ar BCR: ja BCR var spēcīgi saistīties ar pašantigēnu, tad B šūna tiek iznīcināta vai rediģēta. Šis negatīvās atlases process noved pie centrālās tolerances (central tolerance) stāvokļa, kurā nobriedušās B šūnas nesaista paša organisma antigēnus.

Pēc B šūnu nobriešanas kaulu smadzenēs tās migrē cauri asinīm uz sekundārajiem limfoīdajiem orgāniem (secondary lymphoid organs, SLO), piemēram, liesu un limfmezgliem, kur saņem pastāvīgu antigēna piegādi ar cirkulējošo limfu un tādējādi var aktivizēties. B šūnu aktivizācija sākas, kad B šūnas receptors saistās ar antigēnu. Neproteīnu antigēni – lipīdi, nukleīnskābes un citi – stimulē antivielu veidošanos neatkarīgi no T šūnu klātbūtnes. Tie ir no aizkrūtes dziedzera neatkarīgie (thymus-independent, TI) antigēni. Turpretim antivielu reakcijai uz proteīnu antigēniem ir nepieciešama T šūnu iesaiste. Šos antigēnus sauc par no aizkrūtes dziedzera atkarīgajiem (thymus-dependent, TD) antigēniem.

TI aktivizācija notiek, kad B šūnas saistās ar patogēnu sastāvdaļām – noteiktiem polisaharīdiem un nukleīnskābēm. B šūnu reakcija uz šiem antigēniem ir ātra, lai gan radītajām antivielām parasti ir zemāka afinitāte nekā tām, kas rodas no TD aktivizācijas. Lai pabeigtu aktivizāciju, B šūnām ir nepieciešami papildu signāli, ko nodrošina vai nu mikrobu sastāvdaļas saistīšanās ar Toll līdzīgajiem receptoriem (Toll-like receptors, TLR), vai arī BCR šķērssaistīšanās ar atkārtotiem epitopiem (antigēnu daļām, ko atpazīst imūnsistēma) uz baktēriju šūnas.

TD aktivizācija notiek, kad B šūna saistās ar proteīnu antigēnu. B šūnu atbildes reakcija uz šiem antigēniem ilgst vairākas dienas, lai gan radītajām antivielām ir augstāka afinitāte un tās ir funkcionāli daudzpusīgākas nekā tās, kas rodas no TI aktivizācijas. Kad BCR saistās ar TD antigēnu, notiek antigēnprezentācija: antigēns tiek uzņemts B šūnā un parādīts T šūnām kā peptīda fragmenti kompleksā ar galvenā audu saderības kompleksa (major histocompatibility complex, MHC) II molekulām uz šūnas membrānas. Th šūnas atpazīst un saista šos MHCII-peptīdu kompleksus caur to T šūnu receptoriem (T cell receptor, TCR), kā rezultātā tiek radīti signāli. Tie veicina B šūnu aktivizēšanos.

Kad B šūnas ir aktivizētas, tās diferencējas plazmablastos, ​​plazmas šūnās un atmiņas B šūnās. Atmiņas B šūnas aktivizējas, kad sastop atbilstošu antigēnu. Dažas atmiņas B šūnas, piemēram, vīrusam specifiskās, var tikt aktivizētas bez T šūnu palīdzības, bet citām ir nepieciešama T šūnu palīdzība. Pēc signālu pārraides no atmiņas T šūnas atmiņas B šūna tiek aktivizēta un diferencējas plazmablastos, plazmas šūnās vai atmiņas B šūnās.

1. B šūnas tiek pētītas vakcīnu izstrādē, kur īpaša uzmanība tiek pievērsta antivielu atbildei un atmiņas B šūnu veidošanai;
2. B šūnas tiek izmantotas antivielu ražošanai. Antivielas tiek plaši izmantotas gan medicīnā, gan pētniecībā;
3. B šūnas tiek pētītas kā terapijas mērķi. B šūnas var veicināt patoloģiskas imūnās atbildes, veidojot autoantivielas un prezentējot pašantigēnus. Tās ir nozīmīgas tādām autoimūnām slimībām kā reimatoīdais artrīts, sistēmiskā sarkanā vilkēde un citām.

B šūnu ļaundabīga transformācija var izraisīt dažādus vēža veidus, tostarp leikēmiju un limfomu.

Visizplatītākās terapeitiskās stratēģijas autoimūno slimību un limfomu ārstēšanai ietver B šūnu specifisko marķieru mērķēšanu, izdzīvošanas faktoru (survival factors) samazināšanu, kā arī starpšūnu un intracelulāro B šūnu funkciju izjaukšanu.