Senākie atradumi no agrīnā un vidējā paleocēna Ziemeļamerikā (pirms 60–65 miljoniem gadu), taču par to atbilstību līdz mūsdienām izdzīvojošo plēsēju priekštečiem trūkst vienprātības. Eocēnā (pirms 50 miljoniem gadu) sauszemi apdzīvoja izmēru un ķermeņa uzbūves ziņā ļoti daudzveidīgi plēsīgie zīdītāji (vismaz 350 ģintis). Sākotnēji par mūsdienu plēsēju priekštečiem uzskatītie izmēros lielākie kreodonti izmira vēlajā miocēnā (pirms 5–10 miljoniem gadu). Visticamāk, īsto plēsēju izcelsme ir monofilētiska: tie radušies vēlajā paleocēnā (pirms 55 miljoniem gadu) no kukaiņēdājiem līdzīgiem sermuļu izmēru zīdītājiem, ko paleomammalogi ierindojuši izmirušās miacīdu (Miacidae) un viveraīdu (Viverravidae) dzimtās.

Pēdējo 100 gadu laikā plēsēju kārtas sistemātika tiek vairākkārt pārstrādāta, bet joprojām plēsēju klasificēšana atrodas procesā. Dažādi autori izmanto dažādu taksonu hierarhisko struktūru. Saskaņā ar plašāk pieņemto klasifikāciju kārta tiek iedalīta ķepaiņu (Fissipedia) un pleznaiņu (Pinnipedia) apakškārtās. Konservatīvākie zoologi pleznaiņus uzskata par roņu kārtu un aplūko atsevišķi no plēsējiem.

Kārtas pārstāvjiem daudzveidīga specializācija, ko kopumā raksturo pielāgotība baroties ar dažādu dzīvnieku un arī augu barību dažādās vidēs. Ķermeņa svars ir no 30 līdz 50 gramiem zebiekstei (Mustela nivalis) līdz 2400 kilogramiem jūraszilonim (Mirounga leonina). ♂♂ (tēviņi) lielāki par ♀♀ (mātītēm). Masīvi veidots galvaskauss ar izturīgu žokļu savienojumu un izteikti diferencētiem zobiem (izņemot pleznkāju apakškārtu). Sīki priekšzobi, gari, spēcīgi ilkņi, palielināts pēdējais augšējais un pirmais apakšējais dzeroklis, saukti par plēsējzobiem, kas veido platu griezējvirsmu. Daudzām sugām silts un izturīgs apmatojums, kas labi aizsargā no atdzišanas. Salīdzinoši sarežģīta uzvedība un labi attīstītas visas maņas. Teritoriāli, bet ļoti kustīgi dzīvnieki. Mūža ilgums ķermeņa izmēros lielākajām sugām sasniedz 30 gadu.

Ķepaiņus iedala divās virsdzimtās – suņveidīgie (Canoidea) un kaķveidīgie (Feloidea vai Aeluroidea) –, kuras mēdz uzrādīt arī apakškārtu statusā kā attiecīgi Caniformia un Feliformia apakškārtas. Kaķveidīgo virsdzimtā ietilpst Āfrikas palmu civetu (Nandiniidae), kaķu (Felidae), Āzijas civetu (Prionodontidae), viveru (Viverridae), hiēnu (Hyaenidae), mangustu (Herpestidae) un Madagaskaras plēsēju (Eupleridae) dzimtas. Suņveidīgo virsdzimta apvieno suņu (Canidae), lāču (Ursidae), sarkano pandu (Ailuridae), jenotu (Procyonidae), skunksu (Mephitidae) un sermuļu (Mustelidae) dzimtas. Savukārt pleznaiņu grupā ir trīs dzimtas: ausainie roņi (Otariidae), valzirgi (Odobenidae) un bezausu jeb parastie roņi (Phocidae).

Plēsējiem ir neaizvietojama loma ekosistēmu funkcionēšanā un vienlaikus ciešas un sarežģītas attiecības ar cilvēku. Plēsēji ir galvenais kažokādu avots gan no savvaļas populācijām, gan zvēraudzētavām. To trofejas ir populārs sporta medību mērķis. Dažu plēsēju gaļu (lāčus, roņus) izmanto pārtikā. Domesticētās formas sniedz neizmērojamu prieku to audzētājiem. Plēsēji ir labi apmācāmi, kas ļauj plaši izmantot to maņu orgānu spējas, barības iegūšanas un teritorijas aizsardzības instinktus. Tomēr daži plēsēji joprojām spēj nogalināt pat bruņotus cilvēkus. Ekstensīvas tautsaimniecības apstākļos, piemēram, medībās vai zvejā maz pārveidotā un mazapdzīvotā ainavā, plēsēji ir cilvēka konkurenti. Intensīvā saimniecībā, kā lopkopība vai akvakultūras, plēsēji var radīt ievērojamus produkcijas zudumus. Taču tiem ir filoģenētiski izveidojušās ciešas ekoloģiskās attiecības ar tām savvaļas sugām, ar kurām tie barojas. Pielāgojot savu skaitu un uzvedību pieejamās barības daudzumam, plēsēji ietekmē skaita dinamiku, demogrāfisko struktūru un dabiskās izlases procesus upuru populācijās. Indivīdu skaita ziņā plēsēju populācijas ir salīdzinoši nelielas. Vidēji plēsēju skaits pasaulē ir ap 0,4 uz 1 km², kamēr to galvenie barības objekti grauzēji – 40 000 uz 1 km². Līdz ar to plēsēju resursu pārmērīga izmantošana var radīt neparedzamas ķēdes reakcijas ekosistēmu funkcijās un veicināt ekosistēmu struktūru degradēšanos. Ņemot vērā augsto vietu trofiskajā piramīdā un relatīvi garo mūža ilgumu, plēsēji kalpo par vides piesārņojuma indikatoru. Mūsdienu savvaļas sugu un biotopu aizsardzība lielā mērā balstās uz plēsēju aizsardzību, kuri kā lietussarga sugas nodrošina dabiskās vides saglabāšanu.