Augstrats ir velosipēda veids, kas bija populārs 19. gs. beigās, īpaši 70. un 80. gados. Jaunais dizains (liels priekšējais ritenis un daudz mazāks aizmugurējais ritenis) bija ievērojami atšķirīgs no iepriekšējām velosipēda konstrukcijām. Daudz lielākais priekšējais ritenis tam bija nepieciešams braukšanas attāluma palielināšanai, ko var sasniegt ar katru pedāļu apgriezienu. Braucēji sēdēja uz augsta sēdekļa, kas atradās tieši virs lielā riteņa, bet mazākais aizmugurējais ritenis atradās aiz tā. Velosipēdu varēja vadīt, izmantojot ūsu formas stūri.

Oriģinālais nosaukums angļu valodā – penny-farthing – cēlies no britu penija monētas, kas bija daudz lielāka par fārtinga monētu, norādot uz abu riteņu izmēru atšķirību.

Mišo velosipēdam zaudējot popularitāti, mehāniķi Eiropā saka eksperimentēt un attīstīt velosipēda konstrukciju. Parādījās arī trīsriteņi un klasiskie skrejriteņi, taču zaudētā popularitāte netika atgūta. Mišo velosipēdam bija vairāki pamata defekti – mazs priekšēja riteņa pagrieziens, kas katru braucienu garāku par 3 km padarīja ļoti apgrūtinošu konstrukcijas nepilnības dēļ, sarežģīts un biežs remonts un liela cena. Konstrukcijā bija nepieciešams pamatīgs uzlabojums, kas atvieglotu braukšanu. Viens no entuziastiskiem mehāniķiem, kurš meklēja iespēju uzlabot konstrukciju un uzvarēt sacensībās, bija francūzis Eižēns Mejērs (Eugène Meyer). Jau 1869. gadā sacīkstēs Parīze–Ruāna viņam izdevās pierādīt, cik efektīva ir jaunā augstrata sistēma. Nākamajā gadā visi velosipēdi, kas piedalījās sacensībās, bija ar lielo ratu.

Galvenā augstrata īpatnība ir daudz lielāks priekšējais rats, tā diametrs varēja sasniegt pat 1,5 m. Šis rats bija nepieciešams velosipēda virzībai uz priekšu un piedziņas nodrošināšanai. Augstrats izmantoja daudz lielāku dzenošo riteni nekā velosipēds, tādējādi nodrošinot lielāku ātrumu visur, izņemot kalnus. Lielais ritenis turklāt nodrošināja vienmērīgāku braukšanu, kas bija svarīgi vēl pirms pneimatisko riepu izgudrošanas. Atšķirībā no priekšējā riteņa aizmugurējā riteņa diametrs bija ievērojami mazāks. Tas parasti kalpoja kā stabilizējošs palīgritenis. Jaunievedums bija arī jaunas sistēmas tangenciālie metāla spieķi, kas padarīja ratu izturīgāku, salīdzinot ar radiālajiem spieķiem. Augstratiem bija kaučuka pilngumijas riepas, bez gaisa. Augstajiem velosipēdiem rāmis parasti bija izgatavots no tērauda vai dzelzs caurulēm, veidojot trīsstūrveida struktūru. Šis rāmis balstīja braucēju un savienoja priekšējo un aizmugurējo riteni. Pie rāmja parādījās kāpslītis, kurš nodrošināja ērtāku un ātrāku braukšanas uzsākšanu. Sēdeklis bija novietots tieši virs lielā priekšējā riteņa, ļaujot braucējam sēdēt augstu virs zemes. Stūre bija piestiprināta pie priekšējās dakšas. Lielā riteņa diametra dēļ arī sānu griezes moments bija lielāks. Lai atrisinātu šo problēmu, sāka izmantot lodīšu gultņus. Kloķi savienoja pedāļus ar priekšējās rumbas asi, ļaujot velosipēda vadītājam, minot pedāļus, virzīt velosipēdu uz priekšu.

Augstais velosipēds bija loģisks Mišo velosipēda turpinājums – priekšējais ritenis tika palielināts, lai varētu sasniegt lielāku ātrumu (to ierobežoja braucēja kājas garums), aizmugurējais ritenis tika samazināts, un rāmis kļuva vieglāks. Par augstrata izgudrotāju tiek uzskatīts francūzis E. Mejērs. E. Mejērs 1869. gadā izgudroja stiepļu spieķu riteņus un vēl līdz 19. gs. 80. gadiem izstrādāja klasisko augstā velosipēda dizainu. Attīstoties konstrukcijai, uzlabojās arī spieķi, rumbas un bremžu sistēmas. Taču strauju attīstību iztraucēja franču–vācu karš. Pirmoreiz velosipēda vēsturē par jauno riteņbraukšanas attīstības centru kļuva nevis Parīze, bet Londona un Koventrija. Džeimss Stārlijs (James Starley) no Koventrijas savam slavenajam velosipēdam ar nosaukumu “Ariel” pievienoja tangenciālos spieķus un kāpslīti. Dž. Stārlijs tiek uzskatīts par Lielbritānijas velosipēdu rūpniecības “tēvu”. Britu Impērijas iedzīvotajiem ļoti iepatikās Dž. Stārlija augstrats; jau 1875. gadā Londonā bija reģistrēti vairāki desmiti riteņbraucēju biedrību. Turīgie pilsētnieki varēja atļauties neparastos velosipēdus, kas mobilitātes dēļ dažreiz ļāva apsteigt pat zirgu ekipāžas. 19. gs. 80. gados kļuva skaidrs, ka tālāk šīs konstrukcijas attīstība nav iespējama, jo nav iespējams bezgalīgi paaugstināt priekšējo riteni; zināmā mērā iestājās stagnācija. Bija nepieciešams atrast jaunu risinājumu piedziņas sistēmai.

Pirmajā ceļojumā apkārt pasaulei ar velosipēdu tika izmantots tieši augstrats. To paveica anglis Tomass Stīvenss (Thomas Stevens). Šī konstrukcija izrādījās ļoti izturīga. Kad 19. gs. 80. gados riteņbraucējs T. Stīvenss apceļoja pasauli, viņš vairāk nekā 20 000 nobraukto kilometru laikā tikai vienu reizi ziņoja par būtisku mehānisku problēmu, kas radās, kad vietējās militārpersonas Anglijā konfiscēja viņa velosipēdu un sabojāja tā priekšējo riteni.

Par augstrata ražošanas centriem kļuva Anglijas industriālā centrālā daļa. Dž. Stārlijs atvēra vairākas darbnīcas Koventrijā, Oksfordā, Birmingemā un Mančestrā. Tie bija galvenie Anglijas velosipēdu rūpniecības centri (kā arī ieroču un šujmašīnu rūpniecības centri, kuriem bija velosipēdu ražošanai nepieciešamās metālapstrādes un inženiertehniskās prasmes) līdz pat 20. gs. 80. gadiem.

Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) Frenks Vestons (Frank W. Weston) Bostonā sāka importēt pirmos velosipēdus tikai 1877. gadā un pārdot tos savā veikalā. Uzņēmīgāks izrādījās cits Bostonas iedzīvotājs un rūpnieks Alberts Ogastass Pops (Albert Augustus Pope). A. A. Pops 1878. gadā sāka ražot savus “Columbia” augstos riteņus un ieguva kontroli pār gandrīz visiem piemērojamiem patentiem, sākot ar Pjēra Lalmāna (Pierre Lallement) 1866. gada Mišo velosipēda patentu. Vēlāk viņa uzņēmums “Pope” pārtapa par lielāko ASV un vienu no pasaulē lielākajām velosipēdu rūpnīcām “Pope Manufacturing Company”. Vēl viens nozīmīgs tirgus dalībnieks atradās citā ASV industriālajā centrā – Čikāgā. Tur augstratus ražoja liela velosipēdu fabrika “Western Wheel Works”.