Leimanišķu apmetnē pirmoreiz Latvijā atrasta keramika ar klājošās auklas rotājumu, kas iegūta kultūrslāņa daļā, kura vecums datēts ar 3114. un 2704. gadu p. m. ē. 

Mainot gultni, upe daļu apmetnes kultūrslāņa bija izskalojusi. 1961. gadā Lūcija Vankina apmetnē izpētīja trīs izrakumu laukumus 80 m² kopplatībā. Kultūrslāni sedza 0,4–0,6 m biezs tumšas tīras kūdras slānis. Tam sekoja irdenas gružainas kūdras slānis un stiegrains smilšu slānis, jaukts ar gliemežvākiem un riekstu čaumalām, kurā koncentrējās atradumi. Dziļāk sekoja apmetnes iemītnieku neskarts smilšu un māla pamats. Pelēkajā smilšu slānī pēc kūdras noņemšanas atklājās četrstūra stabu celtnes vieta, kuras dienvidu un austrumu sienas iezīmēja divas līdz 10 cm resnu stabu bedru rindas. Ziemeļu sienu iezīmēja divas stabu vietu rindas ap 0,5 m attālumā viena no otras. Celtne bijusi apmēram 4 x 5 m liela. Celtnes vietā atklāja arī akmeņu pavarda paliekas. Kultūrslānī atrada 124 senlietas: kaula rīku fragmentus, harpūnas, bultu galus, nažus, krama sirdsveida bultu galus, dzintaru u. c. Savāca daudz dzīvnieku kaulu. Skaita ziņā lielākā atradumu grupa bija keramika. Trauki tika gatavoti no veidmasas ar organiskas un/vai sasmalcinātu gliemežvāku piejaukumu. Apmetnē pirmoreiz Latvijā tika atrasta keramika ar klājošās auklas rotājumu. Tā iegūta kultūrslāņa daļā, kura vecums pēc divām radioaktīvā oglekļa (¹⁴C) analīzēm bija 3114. un 2704. gads p. m. ē. Atrada arī agro tekstilo keramiku, galvenokārt kultūrslāņa augšējā daļā.