Čehoslovākijas Sociālistiskās Republikas (ČSSR) prezidents (29.05.1975.–10.12.1989.).

Dzimis strādnieku ģimenē. Studējis jurisprudenci Komeniusa Universitātē Bratislavā (čehu Univerzita Komenského v Bratislavě, 1933–1937). Tiesību zinātņu doktors (no 1938. gada).

G. Husāks bija Komunistiskās jaunatnes savienības (Komunistického svazu mládeže, no 1929. gada) biedrs, no 1933. gada darbojās Čehoslovākijas Komunistiskajā partijā (ČSL KP). 1936. gadā piedalījās antifašistiskās Slovāku jaunatnes sabiedrības izveidošanā. Otrā pasaules kara laikā vairākkārt īslaicīgi ieslodzīts. Jau no 1939. gada Slovākijas Komunistiskā partija (SKP) darbojās nelegāli. G. Husāks šajā darbībā iesaistījās, tomēr centās izturēties piesardzīgi un nogaidoši, neatbalstīja radikālu metožu lietošanu, kas varētu novest pie partijas pilnīgas sagrāves. Tikai 1943. gada vasarā, kad SKP galvenie darbinieki tika kārtējo reizi apcietināti un partija bija palikusi bez vadības, G. Husākam un Ladislavam Novomeskim (Ladislav Novomeský) tika uzticēta SKP vadība. Vēlāk piedalījās arī Slovākijas Nacionālās padomes (SNP) izveidošanā (1943. gada beigas). Šī organizācija koordinēja dažādu politisko grupējumu rīcību Slovākijas atbrīvošanā no nacistiem. Nelegālās SNP biedrs (1943–1944). Pēc 08.1944. tautas sacelšanās SNP pildīja valsts likumdevēja un izpildvaras funkcijas.

Pēc Otrā pasaules kara ieņēma daudzus augstus amatus komunistiskās partijas nomenklatūrā Čehijā un Slovākijā. Aktīvi iesaistījās SKP politiskajās cīņās ar citām partijām un panāca to, ka SKP arvien vairāk nostiprināja savas pozīcijas (1947. gada rudens–02.1948.). Pēc 02.1948. komunistu apvērsuma līdz 1950. gadam viens no ietekmīgākajiem jaunās varas pārstāvjiem Slovākijā. 05.1950. tika apvainots “slovāku buržuāziskajā nacionālismā”, zaudēja lielāko daļu savu ieņemamo amatu, 02.1951. apcietināts un 04.1954. notiesāts uz mūža ieslodzījumu (t. s. politiskie procesi/tiesu prāvas, 1948.–1954. gads). 1960. gadā amnestēts un 1963. gadā reabilitēts. Neskatoties uz to, ka pats cieta no komunistu varas (vairākkārt ieslodzīts, trīs reizes izslēgts no partijas), tomēr palika tai uzticīgs un saglabāja savu sapni par sociālistisku ČSSR sabiedrības iekārtu. Zinātniskais līdzstrādnieks Slovākijas Zinātņu akadēmijā Bratislavā (1963–1968).

1968. gada pavasarī aktīvi iesaistījās ČSSR notiekošajos demokratizācijas procesos (“Prāgas pavasaris”, čehu pražské jaro, slovāku pražská jar), kuros pārstāvēja centrisku pozīciju. Viņš nekad neapšaubīja komunisma sistēmas būtību, taču tās neveiksmēs vainoja konkrētus partijas funkcionārus, bet ne partiju kopumā. Asi nosodīja padomju spēku okupāciju. ČSSR valdības vadītāja biedrs (04.–12.1968.). 08.1968. piedalījās sarunās ar kalnraču streika organizētājiem. Pēc atgriešanās pie varas arvien izteiktāk sāka iestāties par t. s. normalizācijas politiku.

SKP Centrālkomitejas (CK) pirmais sekretārs (08.1968.–04.1969.), ČKP CK prezidija loceklis (31.08.1968.–12.1989.), ČKP CK pirmais sekretārs (04.1969.–05.1971.), ģenerālsekretārs (05.1971.–12.1987.). ČSL Federālās sapulces deputāts (1969–1971), ČSSR Nacionālās frontes CK priekšsēdētājs (1971–1988). Piederēja pie normalizācijas politikas jeb “reālā sociālisma” režīma 70. un 80. gadu pārstāvjiem. 12.1987. bija spiests atkāpties no ČKP ģenerālsekretāra amata un 17.11.1989. notikumos (“samta revolūcija”, čehu Sametová revoluce, slovāku Nežná revolúcia) aktīvi nepiedalījās. 03.1989. viņš bija piedzīvojis sirdstrieku, iespējams, ka tāpēc vairs necentās noturēt savas varas pozīcijas vardarbīgām metodēm. Pakļaujoties sabiedrības prasībām, 10.12.1989. nominēja jauno valdību un atkāpās no amata.

Priekštecis Ludvīks Svoboda (Ludvík Svoboda), pēctecis Vāclavs Havels (Václav Havel).

Sabiedrībā viņš tiek uztverts kā t. s. normalizācijas laika simbols. Vispusīgs viņa personības novērtējums ir vēl priekšā, jo pagājis pārāk īss laiks, lai būtu pārvērtēts sociālisma laikmets. Viņa vērtējums sabiedrībā ir saistīts ar dažādām klišejām un stereotipiem. Jaunākā paaudze viņu atceras kā vecu partijas funkcionāru, kurš savās publiskajās uzstāšanās reizēs uzrunāja tautu neskaidrā čehu valodā (būdams slovāks, viņš tā arī nekad labi neapguva čehu valodu, tādēļ runāja savā jaunizveidotajā valodā, ko Čehijā dēvē par husākovštinu, husákovština). Savukārt vecākā paaudze atceras viņa kaismīgās uzrunas 1968. gada pavasara demonstrāciju laikā un īsi pēc padomju armijas okupācijas. Vienlaikus viņš bieži mainīja savus uzskatus (atkarībā no politiskās konjunktūras). Otrs populārākais slovāku politiķis pēc Aleksandra Dubčeka (Alexander Dubček).