Lakstīgala ir neliels, slaids zvirbuļveidīgo kārtas putns ar brūnganpelēku apspalvojumu. Ligzdošanas areāls no Dānijas un Dienvidnorvēģijas sniedzas līdz Sibīrijas centrālajai daļai. Gājputns, ziemu pavada Āfrikā. Latvijā ligzdo 122229–212537 pāri lakstīgalu. Ilgtermiņā populācija ir pieaugusi, taču pēdējo desmit gadu laikā redzama populācijas lejupslīde. Ligzdo upmalās, mežmalās un citās krūmainās vietās. Pārtiek galvenokārt no bezmugurkaulniekiem. Lakstīgalu raksturo labi pazīstama skaļa un skaista dziesma, kuras dēļ šai sugai ir liela nozīme kultūrā.

1758. gadā Karls Linnejs (Carl Linnaeus) sugai deva nosaukumu Motacilla luscinia, taču mūsdienās sugas zinātniskais nosaukums ir Luscinia luscinia. Luscinia latīņu valodā ir ‘lakstīgala’.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums – 16–17 cm, svars – 14–37 g. Lakstīgala ir slaids, par zvirbuli mazliet lielāks putns. Abu dzimumu putni ir līdzīgi. Ķermeņa apspalvojums brūnganpelēks, aste tumši rūsgana. Ķermeņa apakšpuse ir bāli pelēka. Uz krūtīm pelēkbrūni, izplūduši raibumiņi.

Tēviņa dziesmu raksturo skaļā pogošana, regulāri atkārtojot frāzes. Visaktīvāk dzied krēslā un naktī, taču dziesma dzirdama arī pa dienu. Raksturīgs arī uztraukuma sauciens – griezīgs svilpiens.

Lakstīgala ir gājputns, Latvijā sastopama no aprīļa beigām līdz augusta beigām. Ziemo Āfrikā.

Ligzdo upmalu un mežmalu krūmājos, mitrās, krūmainās pļavās, arī dārzos un parkos, kur atrodami dažādi krūmi.

Pārtiek galvenokārt no dažādiem bezmugurkaulniekiem – kukaiņiem un to kāpuriem, tārpiem, gliemežiem u. c. Ēd arī ogas un augļus.

Ligzdu būvē mātīte viena pati. Ligzda atrodas krūmos uz zemes pērnajās lapās. Ligzda ir irdena konstrukcija no pērnajām lapām, zāles un smalkiem zariņiem.

Olu krāsojums ļoti daudzveidīgs – no pelēkzila līdz olīvzaļam un sarkanbrūnam. Olu izmērs vidēji 21,7x16,2 mm. Latvijā dējumā 4–6 olas. Gadā viens perējums, bet ligzdas izpostīšanas gadījumā var perēt atkārtoti. Perē tikai mātīte. Perēšanas ilgums ir 13 dienas.

Mazuļi ir ligzdguļi. Ligzdu tie atstāj apmēram 10 dienu vecumā.

Ligzdošanas areāls no Dānijas un Dienvidnorvēģijas sniedzas līdz Sibīrijas centrālajai daļai. Ziemo Āfrikas dienvidaustrumu daļā.

Kopš 20. gs. 80. gadiem izplatība Eiropā nav būtiski mainījusies. Eiropā ligzdojošās populācijas lielums pieaug.

Izplatība Latvijā kopš 20. gs. 80. gadiem nav būtiski mainījusies. Latvijā ligzdojošā populācija ir 122229–212537 pāri. Ilgtermiņā populācija ir pieaugusi, taču pēdējo desmit gadu laikā redzama populācijas lejupslīde.

Pasaulē un Eiropas mērogā suga nav apdraudēta, taču Latvijā tā klasificēta kā jutīga. Latvijā draudi nav pētīti. Ticami, ka sugu apdraud lauksaimniecības intensitātes palielināšanās, tajā skaitā krūmu novākšana no lauksaimniecības zemēm un pesticīdu lietojuma pieaugums.

Lakstīgala tās skaistās, skaļās un labi pazīstamās dziesmas dēļ bieži minēta latviešu tautasdziesmās, piemēram:

Māc’, māmiņa, tā dziedāt,

Kā dziedāja lakstīgala.

-Lok’, meitiņa, tā mēlīti,

Kā locīja lakstīgala. 

Bieži citēta ir tautasdziesma, kas attēlo lakstīgalas dziesmu: 

Kur bi, kur bi? - Tirgū, tirgū.

Ko pirk’, ko pirk’? - Zirgu, zirgu.

Cik nodev’, cik nodev’? - Ort’, ort’, ort’.

Kāds bi, kāds bi? - Klibs, klibs, klibs. 

Papildus tautasdziesmām lakstīgalai ir svarīga nozīme kultūrā (galvenokārt literatūrā un mūzikā) ne tikai Latvijā. Tomēr jāņem vērā, ka Rietumeiropas autoru darbos vārds “lakstīgala” attiecas uz citu putnu sugu – rietumu lakstīgalu Luscinia megarhynchos, kas Latvijā novērota tikai vienu reizi.

Gadījumos, kad vārds “lakstīgala” izmantots simboliski, tas var nemaz neattiekties uz konkrēto putnu sugu. Piemēram, Hārperes Lī (Harper Lee) romāns To Kill a Mockingbird (1960) latviski tulkots kā “Kas nogalina lakstīgalu...”.

Lakstīgala nav iekļauta ne Eiropas Savienības, ne Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.