Evolūcijas vēsturi apliecina daudz fosilu atradumu, bet viennozīmīgas saistības to starpā nav. Priekšteči nodalījušies no kopīgas grupas ar vāverveidīgiem grauzējiem (Sciuromorpha) vēlajā eocēnā pirms vismaz 40 miljoniem gadu Ziemeļamerikā, kopš tā laika areāls vairākkārt mainījies tagadējās Ziemeļamerikas, Eiropas un Āzijas robežās. Castor ģints nodalījusies vēlajā miocēnā pirms apmēram 8 miljoniem gadu, bet abas mūsdienu sugas – Ziemeļamerikas bebrs (Castor canadensis) un Eirāzijas bebrs – cēlušās no priekštečiem, kas nošķīrušies, atdaloties kontinentiem pirms 5,5 miljoniem gadu. Sugas ir fenotipiski un ekoloģiski ļoti līdzīgas, bet atšķiras to kariotipi – 48 hromosomas Eirāzijas bebram un 40 Ziemeļamerikas bebram. Tikusi izvirzīta hipotēze arī par divu sugu – austrumu un rietumu bebra – pastāvēšanu Eirāzijā, taču vēlākie pētījumi un molekulārās ģenētikas metožu izmantošana to neapstiprina.

Bebrs ir pasaulē otrais lielākais grauzējs aiz kapibaras. Pieaugušiem bebriem ķermeņa garums ir līdz 110 cm, svars – 15–20 kg, var sasniegt arī 30–40 kg. Mātītes izmēros ir līdzīgas tēviņiem. Ķermenis drukns, vārpstveida, īsas spēcīgas piecpirkstainas ekstremitātes. Starp pakaļkāju pirkstiem peldplēves. Aste lāpstveida, dorsoventrāli saplacināta, āda ar zvīņveida rakstu, bez matiem. Ķermeņa apmatojums ar blīvu pavilnu un gariem saplacinātiem akotmatiem. Var būt pelēcīgā, dzeltenbrūnā, tumšbrūnā vai melnā krāsā. Brūnajai formai ap galvu apmatojums nedaudz gaišāks. Lieliski peld un nirst. Lieli kaltveida un no priekšpuses ar oranžu emalju klāti priekšzobi. Ausis sīkas, acis nelielas, nirstot pārvelkas ar caurspīdīgu trešo plakstiņu. Dzimumorgāniem, urīnizvadkanālam un taisnajai zarnai kopīga ārējā atvere.

Apdzīvo visu veidu saldūdens tilpes un ūdensteces. Rok alas krastos, kā arī būvē kupolveida vai koniskas mītnes no koku zariem un dubļiem, kuru centrā atrodas viena vai vairākas kameras. Tajās dzīvnieki slēpjas, guļ un ierīko migas mazuļiem. Apdzīvoto alu un mītņu ieejas vienmēr atrodas zem ūdens līmeņa. Ja dzīvesvietai izvēlēta ūdenstece, kas ir pārāk sekla (< 0,7 m), tad no kokaugu zariem un cita apkārtnē pieejama materiāla tiek būvēts aizsprosts, kas nodrošina pietiekošu un nemainīgu dziļumu. Ja alu un mītņu ieejas tiek izskalotas vai iebrūk, tās tiek nosegtas un pagarinātas ar zaru nojumi, kas sniedzas zem ūdens līmeņa. Ilgstoši dzīvojot vienā vietā, bebri izveido sarežģītas dīķu kaskāžu, alu, tuneļu un kanālu sistēmas, kā arī appludina apkārtējās mežaudzes un pārpurvo augsnes plašā apkārtnē. Īpaši lielas platības tiek appludinātas, ja bebru skaitu un darbību ilgstoši nekontrolē nosusinātās meža vai neizmantotās lauksaimniecības zemēs ar vaļēju grāvju tīklu.

Bebri ir augēdāji, barībā īpaša loma kokaugu mizai. Izmanto galvenokārt lapu kokus. Resnākus stumbrus (10–100 cm Ø) pie pamatnes apgrauž konusa veidā, līdz koks nolūst, un tad daļēji vai pilnībā iespējams izmantot tā zarus. Pēc mizas apgraušanas zarus lieto aizsprostu un mītņu būvē. Aizsalstošās ūdenstilpēs veido ziemas barības krājumus, nostiprinot zaru krāvumus zem ūdens netālu no ieejas galvenajā mītnē. Veģetācijas periodā pārsvarā ēd lakstaugus un kokus grauž tikai, ja nepieciešams materiāls aizsprostu būvei. Bebri ir aktīvi krēslā un naktī.

Bebri vairojas reizi gadā. Pārošanās janvārī un februārī; grūsnība ilgst 100–110 dienas, mazuļi (1–6) piedzimst maijā. Dzimumgatavība parasti ir no divu līdz trīs gadu vecuma. Mūža ilgums 15 gadi. Monogāma suga, dzīvo ģimeņu grupās, izmanto pastāvīgu teritoriju. Ģimeni veido vairojošais pāris un parasti tā divu pēdējo metienu pēcnācēji. Otrajā dzīves gadā, galvenokārt pavasara palu sezonā, jaunie dzīvnieki vecāku apmetni atstāj, lai meklētu jaunas dzīvesvietas un veidotu pāri. Vienas ģimenes teritorija (apmetne) upēs vidēji aizņem 1 km posmu. Teritoriālajai uzvedībai raksturīga teritorijas iezīmēšana ar anāliem izdalījumiem un skaļi brīdinājuma signāli, triecot asti pret ūdens virsmu. Dabiskie ienaidnieki: vilki, lūši, tiņi, lāči, jūras ērgļi, lielas līdakas un sami. Aizstāvas kožot. Pārapdzīvotības apstākļos agresīvi pret savas sugas pārstāvjiem.

5–6 tūkstoši gadu seni alu sienu zīmējumi, bebru galvaskausu un priekšzobu klātbūtne neolīta apbedījumos apliecina “bebru kulta” piekopšanu senajās Eiropas ziemeļu ciltīs un tautās. Gaļai, ādai un kastorejam (spēcīga aromāta viela, kas uzkrājas kastora maisos līdzās anāliem dziedzeriem, tiek izmanto tautas medicīnā) īpaša vērtība bijusi viduslaikos. Mūsdienās valstīs, kur atļautas bebru medības, līdzās produkcijas ieguvei nozīmīga kļuvusi skaita un izplatības ierobežošana, lai novērstu postījumus mežsaimniecībai, lauksaimniecībai un infrastruktūras objektiem.

Areāls aptver kontinentālās Eiropas ziemeļu, austrumu un centrālo daļu, izņemot dienvidu apgabalus ap Vidusjūru un Melno jūru, kā arī Pireneju un Apenīnu pussalas. Āzijā suga sastopama Rietumu un Centrālajā Sibīrijā uz dienvidiem no mūžīgā sasaluma joslas, Amūras baseinā, Altaja reģionā Mongolijas dienvidrietumos un Ķīnas ziemeļrietumos. Vairākās Eiropas valstīs reintroducēti pēdējās desmitgadēs, t. sk. arī Dānijā, Nīderlandē un Britu salās Skotijā (2009. gadā).

Lielākās populācijas Krievijā (> 300 000), Skandināvijas pussalā (ap 200 000), Baltijas valstīs (> 150 000) un Baltkrievijā (ap 30 000). Pēc Pasaules dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (International Union for Conservation of Nature, IUCN) apdraudētības kritērijiem suga ietilpst mazāk uzraugāmu (least concern) (2016) sugu kategorijā.

Eiropas valstu tiesiskās sistēmas veidotas saskaņā ar Konvenciju par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu (Convention on the Conservation of European Wildlife and Natural Habitats; Bernes konvencija, 1979. gads), kurā bebrs iekļauts 3. pielikumā kā aizsargājama suga, kuru drīkst izmantot; ja noteikts saudzēšanas laiks, aizliegti noteikti ieguves un sagūstīšanas līdzekļi, regulēta tirdzniecība, kā arī nodrošināta populāciju atjaunošanās. Konvenciju 1996. gadā ratificēja arī Latvija.

Tradicionāli pēc fenotipiskām pazīmēm un ģeogrāfiskās izplatības izdalītas astoņas pasugas: C.f. fiber (Skandināvija, Latvija, Šveice), C.f. belorussicus (Baltkrievija, Ukraina, Smoļenskas apgabals), C.f. orientoeuropaeus (Voroņežas apgabals), C.f. pohlei (Rietumsibīrija), C.f. tuvinicus (Tuvas autonomais apgabals, C.f. birulai (Mongolija, Ķīnas ziemeļrietumi), C.f. albicus (Elbas baseins), C.f. galliae (Ronas baseins). Taču molekulārās ģenētikas metožu izmantošana pasugu nodalīšanas pamatotību neapstiprina.