Jūras ērglis ir ar ūdeņiem saistīta dienas plēsīgo putnu suga, kas ligzdo dažāda tipa mežaudzēs. Barojas ar zivīm, putniem (pamatā ūdensputniem), retāk – ar nelieliem zīdītājdzīvniekiem, ziemā izteikts maitēdājs. Pieaugušie putni ir nometnieki, nepieaugušie putni klejo. Ligzdu būvē kokos. Populācija piedzīvojusi ievērojamas skaita izmaiņas: 20. gs. pirmajā pusē ievērojami samazinājās, bet pēc aizsardzības pasākumu piemērošanas ir atkopusies un šobrīd piedzīvo skaita pieaugumu. 

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugu iekļāva ģintī Falco. Tas tika labots 1809. gadā, kad franču zoologs Žils Cēzars Saviņī (Jules César Savigny) izveidoja mūsdienās izmantoto ģinti Haliaeetus, kurā iekļāva radniecīgu jūras ērgļu sugu grupu (ģintī šobrīd iekļautas astoņas sugas). Ģints nosaukums cēlies no sengrieķu valodas, kur ᾰ̔́λς, hali norāda uz saistību ar jūru, savukārt ᾱ̓ετός, aetos nozīmē ‘ērglis’. Sugas nosaukums albicilla latīņu valodā nozīmē ‘baltastes’ (albus ‘balts’, cilla ‘aste’). 

Monotipisks. Lai gan izolētā Grenlandes populācija (dažkārt atsevišķi izdalīta kā H. a. groenlandicus) atšķiras pēc putnu lielākā izmēra, nav vienprātības par tās izdalīšanu atsevišķā pasugā. 

Ķermeņa garums 78–102 cm, spārnu izpletums 205–244 cm, svars 3,1–5,4 kg (tēviņiem) un 3,7–6,9 kg (mātītēm). Lidojumā raksturīgs masīvs siluets ar platiem spārniem un salīdzinoši īsu asti. Spārnu galos izteikti lidspalvu “pirksti”, pieaugušajiem putniem spārni šaurāki nekā jaunajiem putniem. 

Pieaugušajiem putniem spalvu tērps gaišbrūni raibs, aste balta, knābis dzeltens, kāju stulmi dzelteni, nav apspalvoti. Acs varavīksnene smilšu krāsā. Jauno putnu spalvu tērps tumšbrūni raibs, spārnu segspalvu tumšie gali veido regulāru rakstu, knābis un aste tumši, acs varavīksnene tumša. Pieaugušā putna spalvu tērpu iegūst, sākot ar 5. kalendārā gada rudeni; līdz tam laikam nomaina četrus pārejas spalvu tērpus. 

Lai gan dzimumu starpā nav vērojamas atšķirības spalvu tērpā, līdzīgi daudzām citām plēsīgo putnu sugām, ir vērojamas atšķirības ķermeņa izmērā (tās ir vairāk izteiktas sugām, kas piekopj aktīvu medīšanu, un mazāk izteiktas maitēdājiem). Mātītes ir par aptuveni 20 % smagākas nekā tēviņi, to spārni ir par aptuveni 6–7 % garāki, knābis par 8–10 % garāks nekā tēviņiem. Izmēru atšķirības ir labi novērojamas, kad abu dzimumu putni sēž viens otram blakus. 

Pieaugušo putnu saucieni – skanīgs “kli-kli-kli-kli-kli”, attāli līdzīgs melnās dzilnas saucieniem. Vokālā aktivitāte augstāka riesta un agrā ligzdošanas sezonā ziemas beigās un pavasarī, kad dzirdami arī pāra putnu dueti. Tajos var atšķirt abu dzimumu balsis (tēviņam balss tonis ir augstāks). 

Pieaugušie putni ir nometnieki, lai gan iespējami arī klejojumi. Nepieaugušie putni ir klejotāji, kas garākos klejojumos dodas pirmajos dzīves gados. 

Ligzdo dažādu izmēru mežos, parasti ūdeņu (primārās barības ieguves vietas) tuvumā. Ligzdošanai mēdz izvēlēties meža ainavas robežzonas – klajumu (cirsmu, bebraiņu, vējgāžu) malas, kā arī vecas, galotņu līmenī izretinājušās audzes. Var ligzdot arī cirsmās atstātajos kokos. Ligzda tiek būvēta kokos, Latvijā galvenokārt izvēloties priedes un apses, retāk – bērzus, egles, ozolus, melnalkšņus, ošus. Ligzda ir masīva konstrukcija, kas būvēta no resniem zariem, caurmērā var sasniegt 1,5 m izmēru un vairāk nekā 2 m augstumu. Parasti tiek būvēta koka vainaga augšējā daļā zem galotnes zariem, daļā gadījumu – pašā galotnē. Var aizņemt citu putnu (piemēram, zivjērgļa) būvētas ligzdas. Ligzdu izklāj ar sausu zāli un pušķo ar svaigiem skuju un lapu koku zariņiem, pušķošana ir izteiktāka īsi pirms ligzdošanas sezonas uzsākšanas un tās laikā. Ligzdu būvē abi pāra putni. 

Dējumā 1–3 (parasti 2) baltas olas, Latvijā pirmā ola parasti tiek dēta marta pirmajās desmit dienās, pārējās var sekot ar dažu dienu intervāliem. Uz maiņām perē abi vecāki, sāk perēt pēc pirmās olas izdēšanas, inkubācijas laiks – aptuveni 38 dienas. Mazuļi izšķiļas ar laika intervālu, un vecākais parasti vēlāk iegūst priekšrocības barības ieguvē no pieaugušajiem putniem. Laikā pirms izlidošanas jaunie putni trenē spārnus uz ligzdas un tuvējos zaros, savā pirmajā lidojumā parasti dodas aptuveni 80 dienu vecumā. 

Barībā galvenokārt zivis un ūdensputni, retāk – nelieli zīdītājdzīvnieki (meža cauna, pelēkais zaķis, jaunas lapsas, arī jau beigtu dzīvnieku atliekas), ziemas laikā jūras ērglis ir izteikts maitēdājs. Atsevišķās ligzdošanas teritorijās var specializēties uz īpašiem barības objektiem (piemēram, baltajiem stārķiem vai dzērvēm). 

Pēcligzdošanas periodā piemērotās vietās var pulcēties lielā skaitā – rudeņos, kad tiek nozvejoti zivju dīķi, lielākajos dīķu kompleksos var uzskaitīt pat vairāk nekā 50 putnus vienkopus. 

Dabā var sasniegt 30 gadu vecumu, nebrīvē var dzīvot vairāk nekā 40 gadus. 

Plašs, palearktisks izplatības areāls, kas stiepjas no Grenlandes dienvidiem, Islandes un Lielbritānijas (reintroducēts) rietumos līdz Krievijas Beringa jūras piekrastei un Japānai austrumos. Ziemeļu–dienvidu virzienā areāls stiepjas no Skandināvijas ziemeļiem un Krievijas arktiskajiem apgabaliem līdz Eiropas dienvidiem un Ķīnas ziemeļiem. Areāls vērtēts kā 42 700 000 km² liels. 

Izplatība ievērojami mainījusies 20. gs. laikā – gadsimta sākumā Eiropā bija vērojama areāla sašaurināšanās, populācija piedzīvoja lejupslīdi, pie kā bija vainojama tieša vajāšana, ligzdošanas vietu iznīcināšana, kā arī vides piesārņošana ar hlororganiskajiem pesticīdiem (dihlordifeniltrihloretāns jeb DDT). Pēc aizsardzības pasākumu īstenošanas Eiropā 20. gs. beigās ir piedzīvota populācijas atjaunošanās un vēsturiskā ligzdošanas areāla rekolonizēšana. Latvijā par periodu, kad ligzdojošā populācija bija izzudusi, var uzskatīt 20. gs. 60. gadus. 1971. gadā ligzdošana atkal konstatēta pie Engures ezera, un kopš tā laika ir vērojama skaita augšupeja. Straujākais populācijas pieaugums ir piedzīvots 21. gs. sākumā. 2021. gadā Latvijas populācija vērtēta kā 120–150 pārus liela. Eiropas populācija vērtēta kā 9000–12 300 pārus liela ar pieaugošu tendenci. Globālā populācija vērtēta kā 20 000–60 000 pieaugušie indivīdi. 

Globālā un Eiropas mērogā suga nav klasificēta kā apdraudēta. 

Kā nozīmīgākie sugu apdraudošie faktori Latvijā ir minami: saindēšanās ar svinu (tiek uzņemts galvenokārt ar dabā atstātu, ar svinu saturošu munīciju nošautu medījamo dzīvnieku atliekām), bojāeja vēja elektrostacijās, elektropārvades līnijās, kā arī sadursmē ar transportlīdzekļiem uz ceļiem. 

Kā pievilcīga, harismātiska (izskata, uzvedības, atrašanās barības piramīdas augšā, aizsardzības vēstures (tai skaitā reintrodukcijas) ziņā) putnu suga, kas piedzīvojusi populācijas atjaunošanos, tiek uzskatīta par vienu no dabas aizsardzības simboliem. Piedzīvotās skaita izmaiņas (strauja samazināšanās ar sekojošu atkopšanos) tiek izmantotas, lai ilustrētu mērķtiecīgu aizsardzības pasākumu nozīmi. 

Jūras ērglis ir populārs dabas izzināšanas objekts, kam tiek veltītas putnu vērošanas ekskursijas. Pie jūras ērgļa ligzdas Durbes apkārtnē izvietotā tiešsaistes kamera ir bijusi populārākā no Latvijas Dabas fonda uzturētajām putnu ligzdu kamerām 2015.–2024. gadā (vairāk nekā 18 miljoni skatījumu). 

Kā suga, kas pamatā pārtiek no zivīm, var nonākt konfliktsituācijās ar zivju dīķu uzturētājiem. 

Jūras ērglis ir iekļauts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā (iekļautas sugas, kurām jānodrošina īpaši dzīvotnes aizsardzības pasākumi). 

Suga iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kā arī “Noteikumu par mikroliegumu izveidošanas un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu” 2. pielikumā, kas nozīmē, ka sugas ligzdošanas vietu aizsardzības nodrošināšanai var veidot mikroliegumus.