Mazais ērglis ir dienas plēsīgo putnu suga, kas ligzdo pieaugušos jauktu koku un lapu koku mežos. Ligzdas tiek būvētas kokos, netālu no nozīmīgākajiem barošanās biotopiem – zālājiem. Pārtiek no peļveidīgajiem grauzējiem un vardēm, kā arī no kurmjiem un uz zemes ligzdojošajiem neliela izmēra putniem. Ligzdošanas areāla lielākā daļa atrodas Eiropā. Migrējoša suga, ziemo Āfrikā.

Iepriekš lietotais sugas zinātniskais nosaukums Aquila pomarina (Brehm, 1831) ir aizstāts ar Clanga pomarina, jo jaunākie pētījumi liecina par sugas piederību nevis īsto ērgļu Aquila, bet gan vidējo ērgļu Clanga ģintij.

Visticamākais sugas iespējamais patvērums ledus laikmetā bija Balkānu pussala. Pleistocēna beigās vai holocēna sākumā, kad ledājs Eiropā atkāpās, daudzas sugas, arī mazais ērglis, atkal kolonizēja no ledāja brīvo reģionu.

Mazais ērglis ir vidēja lieluma plēsīgais putns, nedaudz lielāks par peļu klijānu (Buteo buteo) un ievērojami mazāks par klinšu (Aquila chrysaetos) un jūras ērgļiem (Haliaeetus albicilla). Mātītes parasti ir nedaudz lielākas par tēviņiem. Pieaugušo ērgļu acu krāsa visbiežāk ir dzintardzeltena vai dzeltenbrūna, pirmā gada putniem acis ir tumši brūnas. Kā visiem Aquila un Clanga ģints ērgļiem, kājas ir klātas ar spalvām līdz pat pirkstiem. Atšķirībā no bieži sastopamā raibi apspalvotā peļu klijāna, sēdoša pieauguša mazā ērgļa apspalvojums ir vienmērīgi brūns, ar gaišākām segspalvām jeb “pleciem” un gaišāku galvu nonēsātā apspalvojumā. Lidojumā ķermeņa virspusē ir pamanāmi trīs balti laukumi – pa gaišam laukumam uz spārnu locītavām un balts laukums uz virsastes. No apakšpuses apspalvojums ir brūns ar gaišākām segspalvām, kas kontrastē ar tumšākām lidspalvām. Jauno putnu apspalvojums ir ievērojami tumšāks, ar gaišiem pilienveida raibumiem uz lidspalvu un segspalvu galiem. Sugai specifisks ir rūsgani dzeltenais pakauša laukums jaunajiem putniem, kāda nav līdzīgajam vidējam ērglim.

Areāls ir salīdzinoši neliels un iekļauj Balkānu pussalu, Rumāniju, Ungāriju, Slovākiju, un ziemeļos sniedzas līdz Baltijas jūrai, aptverot Lietuvu, Latviju un Igauniju. Rietumos areāls plešas no Mēklenburgas-Priekšpomerānijas Vācijā cauri Polijai, Baltkrievijai un Ukrainai līdz Novgorodas un Rjazaņas apgabaliem Krievijā austrumos. Nelielā skaitā mazais ērglis ir sastopams izolētās populācijās Kaukāza reģionā – Gruzijā, Armēnijā, Azerbaidžānā, arī Irānā un uz dienvidiem no Melnās jūras, Turcijā. Aptuveni 99 % no populācijas ligzdo Eiropā. Pasaules ligzdojošā populācija varētu būt aptuveni 19 000 pāru liela. Nozīmīgākās populācijas atrodas Latvijā (ligzdo aptuveni 4300 pāru jeb 20 % no pasaules populācijas), Baltkrievijā, Rumānijā, Polijā, Lietuvā, Igaunijā un Ukrainā, kā arī Krievijas Federācijas Eiropas daļā, Slovākijā un Bulgārijā.

Mazais ērglis ir migrējoša suga. Tas ziemo Āfrikā, uz dienvidiem no ekvatora – Dienvidāfrikā, Mozambikā, Zimbabvē un Zambijā. Mazie ērgļi atšķirīgā ligzdošanas blīvumā ir sastopami visā Latvijas teritorijā. Tie izvairās no plašiem sausieņu priežu mežiem un ligzdo galvenokārt mežsaimniecības maz ietekmētos un pieaugušos auglīgo tipu mežos, lauksaimniecībā izmantojamo zemju un jo īpaši zālāju tuvumā. Ligzdas būvē galvenokārt eglēs un bērzos, kā arī ozolos, apsēs un melnalkšņos. Nozīmīgākie barības dzīvnieki ir Microtus ģints peļveidīgie grauzēji un vardes, mazākā skaitā arī kurmji un uz zemes ligzdojošie putni. Medī galvenokārt dažāda veida zālāju biotopos.

Kaut arī mazā ērgļa populācija areāla centrālajā daļā ir salīdzinoši stabila un konstatējama tā izplešanās austrumu virzienā, pāru skaits atsevišķās areāla daļās joprojām turpina samazināties vai ir samazinājies pēdējo desmitgažu periodā. Latvijā populācijas lieluma un ligzdošanas sekmju īstermiņa pārmaiņas ir negatīvas. Galvenie negatīvie faktori ir barošanās un atsevišķos gadījumos arī ligzdošanas biotopu platību samazināšanās un kvalitātes pasliktināšanās, kā arī putnu šaušana migrācijas laikā Melnās jūras un Vidusjūras reģionos. Ir konstatēta putnu bojāeja sadursmēs ar autotransportu, vēja elektrostaciju turbīnu rotoriem un strāvu elektrības pārvades līnijās. Nozīmīgākie jauno putnu dabiskie ienaidnieki ligzdās ir meža cauna (Martes martes), vistu vanags (Accipiter gentilis) un jūras ērglis.

Ņemot vērā nelielo areālu, ziemošanu citā kontinentā un ar migrāciju saistītos riskus, skaita samazināšanos un intensīvo biotopu pārveidošanu ligzdošanas areālā 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā, kā arī ligzdošanas zemās sekmes, mazais ērglis ir iekļauts Eiropas Savienības Putnu direktīvas I pielikumā un Latvijas īpaši aizsargājamo putnu sugu sarakstā. Sugas dzīvotņu aizsardzībai ir veicami speciāli pasākumi, to skaitā īpaši aizsargājamu teritoriju un mikroliegumu veidošana, kā arī sugai draudzīga lauksaimnieciskā un mežsaimnieciskā darbība.

Iepriekš izdalītā pasuga Aquila pomarina hastata, kas ir sastopama Indijā, jaunākajos literatūras avotos tiek aplūkota kā atsevišķa suga Clanga hastata.