Kākaulis ir samērā neliela pīle. Tam ir cirkumpolārs ligzdošanas areāls, kur tas ligzdo tundras ezeriņos, dīķos, purvos, upēs un piekrastes teritorijās. Latvijā sastopams ziemošanas laikā, galvenokārt jūrā. Pārtiek galvenokārt no dažādiem ūdens bezmugurkaulniekiem.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas hyemalis, taču mūsdienās kākauļa zinātniskais nosaukums ir Clangula hyemalis. Ģints nosaukums Clanga atvasināts no latīņu valodas vārda clangere ‘skanēt’, ‘šķindēt’. Sugas apzīmējums hyemalis latīņu valodā nozīmē ‘ziemas’.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums – 38–58 cm, svars – 650–800 g. Samērā neliela pīle ar apaļu galvu. Tēviņam stipri pagarinātas astes centrālās spalvas. Vasarā tēviņš brūni melns ar pelēkbaltiem sāniem, balts pakaļgals un balts plankums galvas sānos. Ziemas tērpā (no oktobra beigām) tēviņa tērps ir daudz baltāks – pleci, kakls un galva balti, galvas sāni gaiši pelēkbrūni. Vaiga apakšdaļā melns plankums. Mātīte vasaras tērpā līdzīga tēviņam, bet nav pagarināto astes spalvu un ap kaklu gaiša josla. Ziemā mātītei galva balta ar tumšu virsu un tumšu laukumu uz vaiga.

Raksturīgs sauciens “kā kau-lik”, no kā arī cēlies sugas nosaukums latviešu valodā.

Kākaulis ir gājputns. Latvijā sastopams galvenokārt caurceļošanas un ziemošanas laikā, vasarā – reti.

Ligzdo tundras ezeriņos, dīķos, purvos, upēs un piekrastes teritorijās. Ziemo galvenokārt jūrā.

Pārtiek galvenokārt no vēžveidīgajiem, gliemjiem, citiem jūras bezmugurkaulniekiem un zivīm, saldūdeņos – arī kukaiņiem un to kāpuriem. Nedaudz ēd arī augus. Barojas nirstot.

Ligzda ir bedrīte uz zemes, zemas veģetācijas vai akmeņu aizsegā. Tā izklāta ar tuvumā pieejamiem augiem un dūnām.

Olas ir dzeltenīgas vai zaļganas. Olu izmērs vidēji ir 53,7x38,4 mm. Dējumā 5–9, reizēm – 5–11 olas. Gadā viens perējums. Perē tikai mātīte, bet sākumā tēviņš uzturas tuvumā. Perēšanas ilgums ir 23–25 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos aprūpē tikai mātīte. Jau no sākuma mazuļi labi peld un nirst, bet lidspēju tie iegūst 35–40 dienu vecumā.

Kākaulim ir cirkumpolārs ligzdošanas areāls, ziemo jūru un okeānu piekrastē un sēkļos lielākoties uz dienvidiem no ligzdošanas areāla (bet daļēji arī tajos pašos platuma grādos), tostarp arī Baltijas jūrā. Eiropā galvenās ligzdošanas vietas ir Islande, Fenoskandijas ziemeļu daļa un Krievijas Eiropas daļas ziemeļi. Pasaules populācija sarūk.

Ligzdošanas izplatība Eiropā kopš 20. gs. 80. gadiem nav būtiski mainījusies, taču gan ligzdojošā, gan ziemojošā populācija sarūk.

Latvijā 20. gs. sākumā kākaulis bijis parasts ziemotājs jūrā. Ziemojošo putnu uzskaitē 1968. gadā lēsts, ka Latvijas piekrastē ziemo 20 000–30 000 kākauļu. 1991. gadā vērtēts, ka Latvijā ziemojošo kākauļu skaits ir 30 000–100 000. 2021. gadā tika lēsts, ka Latvijas ūdeņos ziemojošā populācija ir 58392–109306 indivīdi, tomēr, ņemot vērā, ka minētie populācijas vērtējumi iegūti ar atšķirīgām metodēm, tie nav tieši salīdzināmi, tāpēc ilgtermiņa populācijas tendence ir nezināma. Īstermiņā – pēdējos 12 gadus – populācijas tendence ir neskaidra.

Pasaules mērogā kākaulis atzīts par apdraudētu sugu, taču tas nav apdraudēts ne Eiropas, ne Latvijas līmenī.

Sugu apdraud ligzdošanas dzīvotņu degradācija naftas piesārņojuma, mitrāju nosusināšanas un kūdras ieguves dēļ. Drauds ir arī zemas vairošanās sekmes, kas tiek skaidrotas gan ar lielāku plēsonības spiedienu lemingu populāciju ciklu apstāšanās dēļ, gan ar to, ka putni izlaiž ligzdošanu, kas, iespējams, varētu būt skaidrojams ar sliktu fizisko stāvokli. Kākauļu mirstību palielina naftas piesārņojums un bojāeja zvejas tīklos. Apdraudējumu rada arī apaļā jūrasgrunduļa (Neogobius melanostomus) izplatīšanās Baltijas jūrā, kas negatīvi ietekmē kākauļu barošanās vietas.

Kādreiz kākaulis Latvijā bija medījams, taču kopš 2016. gada rudens tas izslēgts no medījamo sugu saraksta, ņemot vērā sugas apdraudētību pasaulē.

Kākaulis iekļauts Bonnas konvencijas II pielikumā.