Latvijas teritorijā savvaļā reģistrētas 42 (ligzdo 18) zosveidīgo kārtas putnu sugas. Zosveidīgie putni Latvijā sastopami gan ligzdošanas, gan ziemošanas un caurceļošanas laikā. Lielākoties tie ir tuvie gājputni, kuri ziemu pavada Eiropā un ir saistīti ar ūdeņiem, bet ceļošanas laikā var baroties arī lauksaimniecības zemēs. Gadā viens perējums. Mazuļi ir ligzdbēgļi.

Kopumā zosveidīgo putnu kārtā ietilpst trīs dzimtas, no kurām Latvijā sastopama viena – pīļu dzimta. Latvijā savvaļā reģistrētas 42 sugas.

Zosveidīgie lielākoties ir pielāgoti dzīvei uz ūdens un pa zemi pārvietojas samērā neveikli. Tiem ir salīdzinoši gari kakli un nelielas galvas, knābis – saplacināts. Kāju pirkstus savieno peldplēve, veidojot pleznu. Spārni ir salīdzinoši īsi un nosmailoti, taču spārnu muskuļi – lieli un labi attīstīti. Biezs apspalvojums nodrošina labu termoizolāciju. Izmantojot virsastes dziedzera sekrētu, putni ietauko spalvas, lai padarītu tās ūdensnecaurlaidīgas.

Zosu apakšdzimtas putniem lielākoties nav novērojamas lielas atšķirības starp tēviņu un mātīšu apspalvojuma krāsu. Savukārt pīļu apakšdzimtas putniem ļoti izteikts dzimumu dimorfisms. Šīs apakšdzimtas putnu mātītes visbiežāk ir neuzkrītošas, jo tām jābūt maskētām olu perēšanas laikā, bet tēviņi, kas perēšanā nepiedalās, riesta laikā ir koši krāsoti. Jaunie putni pēc izskata ir līdzīgi mātītēm, un arī tēviņiem raksturīgs pēcriesta tērps, kad košās spalvas nomaina neuzkrītošāks apspalvojums.

Zosveidīgie putni ārpus ligzdošanas sezonas labprāt uzturas baros. Šajos baros var būt sastopami putni no vairākām sugām.

Latvijā zosveidīgie putni sastopami gan ziemošanas, gan caurceļošanas, gan ligzdošanas laikā. Lielākoties tie ir tuvie gājputni, t. i., ziemu pavada Eiropā (daļa platknābju – arī Ziemeļāfrikā). Vienīgi prīkšķe ziemo uz dienvidiem no Sahāras. Īpaši ievērojama ir zosu migrācija cauri Latvijai pavasarī un rudenī, kad lielāko daļu putnu skaita veido sējas un baltpieres zosis. Gandrīz visas šīs zosis Latviju tikai caurceļo. Šeit ligzdo tikai viena suga – meža zoss. Caurceļošanas laikā novērojami arī lieli gulbju bari.

Zosveidīgie putni apdzīvo dažādas dzīvotnes, galvenokārt ūdeņus: upes, ezerus, zivju dīķus, jūru (it īpaši ziemošanas un ceļošanas laikā), arī grāvjus. Ceļošanas laikā bieži barojas arī lauksaimniecības zemēs.

Kopumā zosveidīgo putnu barība ir daudzveidīga. Galvenokārt tie pārtiek no dažādiem augiem, barojoties gan ar ūdensaugiem, gan uz sauszemes. Nereti barojas arī ar dzīvnieku valsts barību, galvenokārt dažādiem ūdens bezmugurkaulniekiem. Daļai sugu (piemēram, krīklim, prīšķei un platknābim) tieši dzīvnieku valsts barība ir dominējošā. Gauras pārtiek lielākoties no zivīm.

Pīļu apakšdzimtas putni lielākoties pāri veido katru gadu no jauna, saiknei starp tēviņu un mātīti izzūdot pēc olu dēšanas uzsākšanas. Savukārt gulbju apakšdzimtas putni parasti veido stabilus pārus.

Ligzdu parasti veido uz zemes vai ūdensaugos. Dažas sugas – lielā gaura, gaigala, retāk arī meža pīle – ligzdo koku dobumos.

Olas perē vienreiz gadā, parasti mātīte. To skaits dējumā ir salīdzinoši liels. Gulbjiem arī tēviņš var piedalīties perēšanā, taču lielākoties tas uzturas ligzdas tuvumā, sargājot teritoriju. Zosveidīgo putnu mazuļi ir ligzdbēgļi un paši spēj sagādāt sev barību. Mātītes aizved tos uz piemērotām barošanās vietām un brīdina par plēsējiem.

Vairākas sugas Latvijā ir medījamas: sējas zoss, baltpieres zoss, Kanādas zoss, meža zoss, krīklis, pelēkā pīle, platknābis, meža pīle, prīkšķe, baltvēderis, garkaklis, cekulpīle, ķerra, melnā pīle, gaigala.

Par Latvijā ligzdojošām tiek uzskatītas 18 zosveidīgo kārtas sugas, lai gan baltacis kā ligzdotājs varētu būt izzudis (pēdējoreiz ligzdošana pierādīta 1992. gadā). Ilgtermiņa tendence kopš 20. gs. 80. gadiem un 90. gadu sākuma sešām sugām – baltvēderim, krīklim, prīkšķei, platknābim, brūnkaklim un baltacim – ir negatīva. Visu minēto sugu, izņemot krīkli, populācijas sarukušas par vairāk nekā 60 %. Septiņu sugu – paugurknābja gulbja, ziemeļu gulbja, meža zoss, Sāmsalas pīles, pelēkās pīles, meža pīles un lielās gauras – populācijas ilgtermiņā ir palielinājušās. Visstraujākais ir bijis ziemeļu gulbju skaita pieaugums. Cekulpīles populācija šajā periodā bijusi stabila. Pārējo sugu ilgtermiņa populāciju tendences ir neskaidras vai nezināmas.

Latvijā ligzdojošo zosveidīgo putnu populāciju īstermiņa tendences galvenokārt ir stabilas. Trīs sugu – ziemeļu gulbja, Sāmsalas pīles un pelēkās pīles – populācijas ir pieaugušas, bet divu – garkakļa un brūnkakļa – samazinājušās.

Latvijā dažu zosveidīgo putnu skaita lejupslīdē varētu būt nozīmīgi divi faktori: ezeru un to piekrastes aizaugšana un invazīvo sugu – Amerikas ūdeles, mazāk – jenotsuņa – plēsonības ietekme. Negatīvu ietekmi uz pīļu populācijām varētu būt radījusi arī lielā ķīra populācijas lejupslīde.

Latvijā sastopamas sešas pasaulē apdraudētas – mazā zoss, sarkankakla zoss, kākaulis, Stellera pūkpīle, brūnkaklis, tumšā pīle – un divas gandrīz apdraudētas – parastā pūkpīle, baltacis – zosveidīgo putnu sugas.

Desmit no Latvijā reģistrētajām zosveidīgo kārtas sugām – mazais gulbis, ziemeļu gulbis, mazā zoss, baltvaigu zoss, sarkankakla zoss, rudā dižpīle, baltacis, Stellera pūkpīle, mazā gaura, baltgalvas zilknābis – ir Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamas (iekļautas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā).

Latvijā īpaši aizsargājamas ir desmit zosveidīgo putnu sugas: baltacis, Sāmsalas pīle, garknābja gaura, lielā gaura, mazais gulbis, ziemeļu gulbis, Stellera pūkpīle, mazā zoss, sarkankakla zoss, meža zoss.