Gaigala ir vidēji liela pīle. Plašs, cirkumpolārs ligzdošanas areāls. Gājputns, bet Latvijā sastopama visu gadu. Ligzdo 2500–7700 pāru. Ligzdošanas laikā apdzīvo mežu ieskautas upes, vecupes, ezerus un dīķus. Pārtiek galvenokārt no dzīvniekiem – ūdens bezmugurkaulniekiem, abiniekiem, reizēm arī ikriem un sīkām zivtiņām.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas clangula, taču mūsdienās gaigalas zinātniskais nosaukums ir Bucephala clangula. Ģints nosaukums Bucephala veidots no sengrieķu valodas vārdiem βους, bous ‘vērsis’ un κεφᾰλή, kephale ‘galva’. Savukārt sugas apzīmējums clangula atvasināts no latīņu valodas vārda clangere ‘skanēt’, ‘šķindēt’.

Gaigalai izdalītas divas pasugas. Nominālpasuga Bucephala clangula clangula ligzdo Eirāzijas ziemeļu daļā, pasuga Bucephala clangula americana – Ziemeļamerikas ziemeļu daļā. Latvijā sastopama pasuga B. c. clangula.

Ķermeņa garums 40–51 cm, svars aptuveni 800 g mātītēm un 1000 g tēviņiem. Vidēji liela pīle ar lielu, noapaļotu galvu un samērā īsu kaklu. Tēviņam riesta tērpā melna galva ar zaļu spīdumu, noapaļots balts plankums starp knābi un aci. Dzeltenas acis. Baltas krūtis un sāni. Melns pakaļgals un lielākā daļa virspuses. Mātītei brūna galva, gaiši dzeltenas acis. Balts kakla gredzens un vēders. Pelnu pelēkas krūtis un sāni.

Tēviņam riesta laikā raksturīgs sauciens ir divdaļīgs “bii-biīīk”, ko parasti pavada sauss tarkšķis. Mātītes sauciens ir skaļš, murrājošs “brre, brre”. Visbiežāk dzirdamā un raksturīgākā skaņa ir spārnu svilpšana lidojumā.

Gājputns, tomēr Latvijā sastopama visu gadu.

Ligzdošanas laikā apdzīvo mežu ieskautas upes, vecupes, ezerus un dīķus. Spalvu maiņas laikā uzturas jūras piekrastē, kur seklāks par 10 m. Ziemo jūras piekrastē, lielajās upēs un piejūras ezeros.

Pārtiek galvenokārt no dzīvniekiem – ūdens bezmugurkaulniekiem (kukaiņiem, gliemjiem, vēžveidīgajiem), abiniekiem, reizēm arī ikriem un sīkām zivtiņām. Ēd arī augus – sēklas un saknes.

Ligzdo koku dobumos un arī piemērotos būros. Ligzda var atrasties tālu no ūdens. Var ligzdot arī trušu alās.

Ligzdai izmanto dobumā jau esošo materiālu, papildus to izklājot ar spalvām.

Olas ir zaļganzilas, to krāsa pamazām izbalē. Olu izmērs vidēji ir 59,6x42,6 mm. Dējumā 6–11 olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati, bet tēviņš uzturas tuvumā. Perēšanas ilgums – 27–31 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Lai gan ligzda var būt pat 13 m augstumā, mazuļi no tās izlec nesavainojoties. Mazuļus pieskata tikai mātīte. Lidspēju tie iegūst 51–60 dienu vecumā.

Plašs, cirkumpolārs ligzdošanas areāls – ietver Kanādu, Eirāzijā plašā zonā sniedzas no Eiropas centrālās daļas līdz pat Kamčatkas pussalai. Ziemošanas areāls uz dienvidiem (Eiropā – arī uz rietumiem) no ligzdošanas areāla, bet daļēji ar to pārklājas. Pasaules populācija ir stabila.

Kopš 20. gs. 80. gadiem ligzdošanas izplatība Eiropā nedaudz pieaugusi, paplašinoties uz dienvidiem un dienvidrietumiem. Ligzdojošās populācijas lielums Eiropā samazinās, taču jāņem vērā, ka tas vērtēts īsākā periodā nekā iepriekš minētās izplatības pārmaiņas.

20. gs. 30. gados norādīts, ka gaigala lielā skaitā caurceļo, bet ligzdo mazākā skaitā. Savukārt 70. gados atzīmēts, ka ligzdojošo gaigalu skaits ir stipri samazinājies un Latvijā ligzdo tikai ap 300 pāru. 20. gs. 90. gadu sākumā vērtēts, ka ligzdojošā populācija ir 300–600 pāru liela, norādot uz stabilu populāciju. Populācijas vērtējums 2024. gadā bija ievērojami lielāks – 2500–7700 pāru, taču, ņemot vērā ievērojamas atšķirības Latvijas teritorijas apsekotībā, nevar apgalvot, ka populācijas lielums ir pieaudzis, tāpēc ilgtermiņa populācijas tendence atzīmēta kā nezināma. Lai gan īstermiņa tendence klasificēta kā stabila, salīdzinot populācijas vērtējumus 2010. un 2018. gadā un pārrēķinot pārmaiņas uz trīs paaudžu periodu, redzams neliels populācijas samazinājums.

Gaigala ligzdošanas laikā sastopama visā Latvijā, taču šķiet, ka izplatība jau kopš 20. gs. 80. gadiem, kad sākta sistemātiska putnu izplatības kartēšana, koncentrējas Vidzemē, it īpaši Gaujas apkārtnē. Gaigalas izplatība ligzdošanas laikā starp 1980.–1984. un 2000.–2004. gadu būtiski palielinājusies, bet starp 2000.–2004. un 2013.–2017. gadu nav būtiski mainījusies.

Vasaras laikā jūrā veidojas spalvmetēju bari.

Rudenī un pavasarī lielā skaitā caurceļo, galvenokārt jūrā.

Latvijā gaigala arī regulāri ziemo. Lai gan 20. gs. 70. gados tika uzskatīts, ka tā ziemo galvenokārt iekšzemes ūdeņos, tagad zināms, ka lielākā skaitā ziemo jūrā, bet lielākoties piekrastes zonā. Laikā no 1991. līdz 2025. gadam ziemojošo gaigalu skaits mēreni pieaudzis.

Ne pasaulē, ne Eiropā suga nav atzīta par apdraudētu. Latvijā ligzdojošā populācija, ņemot vērā populācijas samazinājumu, klasificēta kā gandrīz apdraudēta, taču ziemojošā populācija nav apdraudēta.

Latvijā 20. gs. 70. gados atzīmēts, ka gaigalu apdraud veco dobumaino koku izciršana, meža caunu skaita pieaugums un ūdenstūristu radītais traucējums. Arī, vērtējot draudus Eiropā kopumā, norādīts uz to, ka mežsaimniecība samazina sugas ligzdošanai piemērotu koku pieejamību. Ziemošanas vietās galvenie draudi ir iespējamas naftas noplūdes un saindēta barība, ko gaigala uzņem, barojoties kanalizācijas noplūdes vietās.

Daudzviet izplatības areālā, tostarp arī Latvijā, gaigala ir medījams putns.

Gaigala pieminēta arī latviešu tautasdziesmās, piemēram:

“Vai tādēļ melna iešu,

Ka es biju sērdienīte?

Iešu balta kā gaigala

Mātes meitu pulciņā.” 

Rakstnieka Mikolas (Nikolaja) Hohoļa (Gogoļa) (Микола Васильович Гоголь) uzvārds ukraiņu valodā nozīmē ‘gaigala’.

Gaigala iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.