Melngalvas zoss ir neliela zoss. Sugas ligzdošanas areāls atrodas Eirāzijas un Ziemeļamerikas ziemeļu daļā – arktiskās tundras piekrastē. Latvijā tā regulāri sastopama jūrā caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī. Pārtiek galvenokārt no augiem.
Melngalvas zoss ir neliela zoss. Sugas ligzdošanas areāls atrodas Eirāzijas un Ziemeļamerikas ziemeļu daļā – arktiskās tundras piekrastē. Latvijā tā regulāri sastopama jūrā caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī. Pārtiek galvenokārt no augiem.
Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas bernicla, taču mūsdienās melngalvas zoss zinātniskais nosaukums ir Branta bernicla. Ģints nosaukums Branta veidots no senskandināvu brandgás ‘apdegusī (t. i., melnā) zoss’. Sugas apzīmētājs bernicla ir latīņu valodas nosaukums sprogkājvēžiem.
Melngalvas zosij izdalītas trīs pasugas: Branta bernicla hrota (ligzdo Kanādas ziemeļu daļā, Grenlandē, Svalbārā un Franča Jozefa Zemē), Branta bernicla bernicla (Sibīrijas ziemeļu centrālajā daļā), Branta bernicla nigricans (no Sibīrijas ziemeļaustrumiem līdz Kanādas ziemeļu centrālajai daļai). Latvijā regulāri caurceļo pasuga Branta bernicla bernicla, iespējams, reti arī Branta bernicla hrota.
Ķermeņa garums – 55–56 cm, svars – 1200–2250 g. Neliela zoss. Abu dzimumu putni līdzīgi. Melna galva, kakls un krūtis. Tuvumā kakla augšdaļas sānos redzams neliels, balts pusmēness formas laukums. Ķermenis pelēks, izņemot pakaļdaļu, kas ir spilgti balta.
Sauciens burbuļojošs, guturāls “rot”.
Melngalvas zoss ir gājputns. Latvijā visbiežāk novērojama caurceļošanas laikā pavasarī (martā–maijā) un rudenī (septembrī–novembrī), reti novērojama arī vasaras mēnešos un ziemā.
Ligzdo zemienēs arktiskajā tundrā, galvenokārt piekrastē. Ziemo jūru un okeānu piekrastes daļā, pie estuāriem un smilšainiem krastiem. Caurceļošanas laikā Latvijā sastopama galvenokārt jūras piekrastē.
Pārtiek galvenokārt no augiem: ligzdošanas vietās – graudzālēm, sūnām, ķērpjiem un ūdensaugiem, ziemošanas laikā – no aļģēm un citiem jūras augiem. Barojas krastā vai seklā ūdenī.
Ligzda ir bedrīte uz zemes, izklāta ar tuvumā pieejamajiem augiem un biezu dūnu kārtu.
Olas ir krēmkrāsas vai dzeltenīgas. Olu izmērs vidēji ir 70,3x46,5 mm. Dējumā 3–5, reti – 2–8 olas. Gadā viens perējums. Perē tikai mātīte. Perēšanas ilgums ir 24–26 dienas.
Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos aprūpē abi pieaugušie putni, kas ar tiem paliek kopā līdz nākamajai ligzdošanas sezonai. Lidspēju mazuļi iegūst 40–50 dienu vecumā.
Sugas ligzdošanas areāls atrodas Eirāzijas un Ziemeļamerikas ziemeļu daļā – arktiskās tundras piekrastē. Eiropā ligzdo Franča Jozefa Zemē un Svalbārā. Ziemošanas areāls ir Ziemeļu puslodes jūru piekrastē uz dienvidiem no ligzdošanas apgabaliem, Eiropā – Rietumeiropas piekraste (Lielbritānija un Īrija, kontinentā – no Spānijas līdz Dānijai). Pasaules populācijas tendence ir nezināma.
Ligzdošanas areāls Eiropā ir ļoti neliels, un kopš 20. gs. 80. gadiem izplatība nav būtiski mainījusies. Eiropas populācija ir stabila.
Latvijā jau 20. gs. sākumā melngalvas zoss bijusi samērā parasta caurceļošanas laikā jūras piekrastē. Tiek norādīts, ka 20. gs. 80. gados, salīdzinot ar gadsimta pirmo pusi, caurceļojošo putnu skaits stipri samazinājies, taču šis apgalvojums balstīts uz salīdzinājumu ar sējas un baltpieres zosu skaitu. Caurceļojošās populācijas kopējais lielums un pārmaiņu tendences kopš 20. gs. 80. gadiem nav zināmas.
Ne pasaules, ne Eiropas mērogā suga nav apdraudēta, taču Latvijā tā atzīta par gandrīz apdraudētu. Eiropā kopumā sugu apdraud medības, turklāt ziemošanas vietās tās, iespējams, apkaro zemnieki, reaģējot uz to, ka suga sākusi baroties labības laukos. Ligzdošanas sekmes Svalbārā stipri ietekmē polārlapsas (Vulpes lagopus). Suga ir jutīga pret putnu gripu, tāpēc to var apdraudēt šīs slimības uzliesmojumi.
No Eiropas valstīm Dānijā un Vācijā sugu atļauts medīt. Savulaik medīta arī Latvijā, bet mūsdienās nav iekļauta medījamo sugu sarakstā.
Sugas zinātniskais nosaukums cēlies no mīta, ka melngalvas zoss nešķiļas no olām, bet gan no sprogkājvēžu čaulām. Šis mīts noturējās un raisīja zinātnieku diskusijas līdz pat 18. gs.
Melngalvas zoss iekļauta Bonnas konvencijas II pielikumā.
Viesturs Ķerus "Melngalvas zoss". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/253982-melngalvas-zoss (skatīts 26.09.2025)