Baltpieres zoss ir vidēji liela zoss. Ligzdošanas areāls atrodas Eirāzijas un Ziemeļamerikas tundras zonā – no Kaņina pussalas Krievijā caur Aļasku un Kanādas ziemeļu daļu līdz Grenlandes dienvidrietumu daļai. Ziemo Eiropas rietumu un dienvidu daļā, Dienvidāzijā un Ziemeļamerikas dienvidu daļā. Latvijā sastopama galvenokārt caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī, bet nelielā skaitā ziemo, atsevišķi īpatņi novēroti arī vasarā. Pārtiek galvenokārt no augiem.

Džovanni Antonio Skopoli (Giovanni Antonio Scopoli) 1769. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Branta albifrons, taču mūsdienās baltpieres zoss zinātniskais nosaukums ir Anser albifrons. Latīņu valodā vārds anser nozīmē ‘zoss’, savukārt sugas apzīmējums albifrons atvasināts no latīņu valodas vārdiem albus ‘balts’ un frons ‘piere’.

Baltpieres zosij izdalītas piecas pasugas: Anser albifrons albifrons (ligzdo Eirāzijas ziemeļos), Anser albifrons gambelli (Aļaskas centrālajā un ziemeļu daļā un Kanādas ziemeļos), Anser albifrons sponsa (Aļaskas rietumu piekrastē), Anser albifrons elgasi (Kuka līča apkārtnē Aļaskā), Anser albifrons flavirostris (Grenlandes rietumos).

Latvijā sastopama pasuga A. a. albifrons. Lai gan literatūrā atzīmēts, ka 1901. gadā Alūksnes ezerā nošauts pasugas A. a. gambelli putns, vismaz atbilstoši mūsdienu taksonomijai putna piederība minētajai pasugai šķiet ļoti mazticama.

Ķermeņa garums 65–86 cm, svars 1700–3000 g. Vidēji liela, kompakta zoss ar samērā īsu kaklu. Kājas oranžsarkanas. Pieaugušam putnam ap knābja pamatu izteikts balts laukums un uz vēdera melnas šķērsjoslas. Pasugas A. a. albifrons putniem knābis sārts.

Parastākais sauciens ir divzilbīgs “kov-ljau”, parasti spalgāks nekā sējas un meža zosīm.

Baltpieres zoss ir gājputns. Latvijā sastopama galvenokārt caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī, bet nelielā skaitā ziemo, atsevišķi īpatņi novēroti arī vasarā.

Ligzdo atklātā tundrā purvu, ezeru, dīķu un upju tuvumā, arī piekrastē. Migrācijas laikā un ziemošanas laikā apdzīvo atklātas ainavas, tostarp lauksaimniecības zemes, nakšņo dažādos mitrājos.

Pārtiek galvenokārt no augiem. Ligzdošanas vietās barojas ar grīšļiem, graudzālēm, spilvēm un citiem augiem. Migrācijas un ziemošanas laikā svarīga barība ir lauksaimniecības kultūraugi – graudi, graudaugu dzinumi, zirņi, pupas u. c. –, bet ēd arī savvaļas graudzāles.

Ligzdu veido mātīte viena pati. Ligzda ir sekla bedrīte, kas izklāta ar augiem un spalvām.

Olas ir krēmbaltas. Olu izmērs vidēji ir 79x51,8 mm. Dējumā parasti ir 5–6, retāk – 4–7 olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati, bet tēviņš sargā ligzdu. Perēšanas ilgums – 27–28 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Lidspēju tie iegūst 42–49 dienu vecumā. Abi vecāki aprūpē mazuļus un paliek ar tiem kopā līdz nākamajam pavasarim.

Ligzdošanas areāls atrodas Eirāzijas un Ziemeļamerikas tundras zonā – no Kaņina pussalas Krievijā caur Aļasku un Kanādas ziemeļu daļu līdz Grenlandes dienvidrietumu daļai. Ziemo Eiropas rietumu un dienvidu daļā, Dienvidāzijā un Ziemeļamerikas dienvidu daļā. Pasaules populācijas tendence nav zināma.

Dabiskais sugas ligzdošanas areāls Eiropā kopš 20. gs. 80. gadiem nav mainījies, taču suga sākusi ligzdot Nīderlandē, kur neliela nometnieku populācija cēlusies no nebrīvē audzētiem putniem. Eiropas populācija ir stabila.

Literatūrā 20. gs. 30. gados norādīts, ka baltpieres zoss Latvijā novērojama caurceļošanas laikā, “bet nekad tik lielā skaitā kā meža zoss”. Turpmākajās desmitgadēs caurceļojošo zosu sugu relatīvā sastopamība mainījusies, un 20. gs. 80. gados (un arī turpmāk) baltpieres zosis skaita ziņā ievērojami apsteigušas meža zosis un tikai nedaudz atpalikušas no sējas zosīm. Par turpmākajām caurceļojošās populācijas tendencēm trūkst informācijas, tomēr, ņemot vērā gan Eiropā kopumā ziemojošās populācijas stabilitāti, gan ligzdojošās populācijas stabilitāti Krievijā, ticami, ka arī Latviju caurceļojošā populācija ir samērā stabila. Caurceļošanas laikā baltpieres zosis sastopamas visā Latvijas teritorijā.

Vismaz kopš 21. gs. sākuma vērojama tendence baltpieres zosīm uzkavēties vēl decembrī vai pat ziemot (atsevišķi ziemojoši putni novēroti arī pirms tam). Lielākais vienkopus ziemā novēroto baltpieres zosu skaits atzīmēts 2018. gada 7. janvārī, kad Užavas laukos novēroti vismaz 500 putni (K. Millers, I. Grīnerte).

Ne pasaulē, ne Eiropā, ne Latvijā baltpieres zoss nav atzīta par apdraudētu sugu.

Lai gan šobrīd baltpieres zoss populācija Eiropā kopumā un, ticami, arī Latvijā ir stabila, ir virkne faktoru, kas sugu var apdraudēt. Ligzdošanas vietas apdraud naftas ieguve, turklāt drauds var būt arī naftas noplūdes piekrastē. Ziemošanas vietās un ceļā uz tām sugu apdraud medību radītā mirstība un traucējums; suga ir jutīga arī pret putnu gripas vīrusu un var ciest no slimības uzliesmojumiem nākotnē. Sugu apdraud arī saindēšanās ar pesticīdiem. Klimata pārmaiņu rezultātā var sašaurināties sugas ligzdošanas areāls, turklāt ligzdošanas dzīvotnes negatīvi ietekmē mitrāju nosusināšana, kūdras ieguve un zālāju pamešana, kas noved pie to aizaugšanas.

Baltpieres zoss kopā ar sējas zosi veido lielāko daļu Latviju caurceļojošo zosu, līdz ar to šīs ir galvenās zosu sugas, kas nodara zaudējumus lauksaimniecībai.

Gan Latvijā, gan citur izplatības areālā baltpieres zoss ir medījams putns.

Sējas zoss iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.