Alūksnes ezers ir glaciālas izcelsmes ezers Alūksnes augstienes Malienas paugurainē, atrodas apmēram 184 m virs jūras līmeņa un ir viens no reljefā visaugstāk esošajiem lielajiem ezeriem Latvijā. Pēc administratīvā iedalījuma ezers atrodas Alūksnes novadā – Alūksnē un Jaunalūksnes pagastā.
Ezera virsmas spoguļa platība mainās atkarībā no ūdens līmeņa augstuma un vidēji sasniedz 16,05 km² (1605 ha), kopā ar salām – 16,18 km², un tas ir lielākais ezers Alūksnes augstienē. Ezeram ir ovāla konfigurācija, orientēta ziemeļ–ziemeļaustrumu–dienvid–dienvidrietumu virzienā ar izvirzītu 1 km garu līci dienvidrietumu galā. Ezera lielākais garums taisnā virzienā sasniedz 5,7 km, bet platums – 4,25 km.
Alūksnes ezera ieplaka veidojās Alūksnes ledus mēles aktīvās darbības rezultātā, tādēļ ezera gultne ir nelīdzena. Krasta tuvumā dziļums ir salīdzinoši neliels (2–3m), kas pakāpeniski palielinās virzienā uz ezera vidu, bet vietām strauji sasniedz maksimālo dziļumu – 20 m. Ezera vidējais dziļums aprēķināts ~ 7 metri.
Ezerdobes nelīdzenā reljefa dēļ ezerā virs ūdens līmeņa paceļas četras salas, kas mūsdienās apaugušas ar kokiem. Lielākās salas – Pilssalas jeb Marijas salas – platība ir 11,85 ha. Pārējās salas ir ievērojami mazākas: Garā sala jeb Līgavas plīvurs – 1,07 ha, Cepurītes sala – 0,32 ha, Mazā jeb Tīklu sala – 0,31 ha. Ezera dienvidrietumu galā ir šaura un 1 km gara Kapsētas jeb Tempļakalna pussala, kas atdala āķveidīgo Alūksnes līci no ezera pamatdaļas. Līča krasti jau izsenis bijuši apdzīvoti. Tajos izveidojusies vēsturiskiem notikumiem un kultūrvēsturiskiem pieminekļiem bagātā Alūksne, kuras vārds (Alyst, Volust) pirmoreiz minēts Pleskavas hronikā 1285. gadā, bet kopš 1920. gada ir piešķirtas pilsētas tiesības.
Krasti atkarībā no piekrastes reljefa mainās no zemiem līdz slīpiem un stāviem. Krasta līnija ir salīdzinoši mazrobota un 20,1 km gara.
Alūksnes ezera līcis jeb iekšezers ar ezera lielāko salu Pilssalu un mazāko salu – Tīklu salu. 2020. gads.
