Sējas zoss ir vidēji liela zoss. Ligzdošanas areāls sniedzas no Skandināvijas rietumos līdz Krievijas galējiem austrumiem. Eiropā areāla dienvidu robeža ir Zviedrijas centrālajā un Somijas dienvidu daļā, bet Āzijā tālāk uz dienvidiem – Mongolijas ziemeļu un Ķīnas ziemeļaustrumu daļā. Ziemošanas areāls fragmentēts – Eiropas rietumu un centrālajā daļā, Kazahstānā, Ķīnas rietumu daļā un Japānā. Latvijā sastopama galvenokārt caurceļošanas laikā, mazākā skaitā arī ziemo. Pārtiek galvenokārt no augiem.

Džons Leitems (John Latham) 1787. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas fabalis, taču mūsdienās sējas zoss zinātniskais nosaukums ir Anser fabalis. Latīņu valodā vārds anser nozīmē ‘zoss’, savukārt sugas apzīmējums fabalis atvasināts no latīņu valodas vārda faba ‘pupa’.

Par sējas zoss taksonomiju mūsdienās nav vienprātības. Daļā avotu tā sadalīta divās sugās – taigas sējas zoss (Anser fabalis) un tundras sējas zoss (Anser serrirostris). Taču saskaņā ar BirdLife International taksonomiju, kas izmantota šeit, tā ir viena suga.

Sējas zosij izdalītas četras pasugas: Anser fabalis fabalis (ligzdo no Skandināvijas rietumos līdz Urāliem austrumos), Anser fabalis middendorffii (Austrumsibīrijas taigā un Mongolijas ziemeļos), Anser fabalis rossicus (Ziemeļkrievijas tundrā uz austrumiem līdz Taimiras pussalai), Anser fabalis serrirostris (tundrā Ziemeļaustrumu Sibīrijā, līdz Kamčatkas pussalai).

Latvijā sastopamas pasugas A. f. fabalis un A. f. rossicus, no kurām otrā – ievērojami lielākā skaitā. Jāņem vērā, ka daļā avotu A. f. rossicus tiek uzskatīta par vienu no tundras sējas zoss pasugām.

Ķermeņa garums 66–89 cm, svars 1970–4060 g. Vidēji liela līdz liela, diezgan tumša zoss. Galva un kakls izteikti tumšs. Kājas oranžas. Knābja pamats un gals melns, bet pa vidu – oranžs. Melnā un oranžā attiecības variē, bet A. f. fabalis knābis parasti lielākoties oranžs, savukārt A. f. rossicus – tikai neliels oranžs laukums uz melnā knābja.

Parastākais sauciens ir zems, nazāls, trompetējošs, divzilbīgs vai trīszilbīgs “ang-ank”.

Sējas zoss ir gājputns. Latvijā sastopama galvenokārt caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī, bet nelielā skaitā arī ziemo; atsevišķi īpatņi novēroti arī vasarā.

Ligzdo pie ezeriem, dīķiem un upēm tundras un taigas zonā. Ziemošanas un caurceļošanas laikā sastopamas atklātā ainavā – purvos, zālājos un lauksaimniecības zemēs.

Pārtiek galvenokārt no augiem – graudzālēm, grīšļiem un citiem lakstaugiem. Ligzdošanas laikā ēd arī ogas, bet ziemošanas vietās – graudus un sakņaugus.

Parasti ligzdo atsevišķi, bet reizēm arī izklaidus kolonijās.

Ligzdu veido mātīte viena pati. Ligzda ir sekla bedrīte bieži zemas veģetācijas aizsegā, izklāta ar lakstaugiem, sūnām, ķērpjiem un dūnām.

Olas ir krēmbaltas. Olu izmērs vidēji ir 83,8x55,3 mm. Dējumā parasti 4–6, retāk – 3–7 olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati, bet tēviņš sargā ligzdu. Perēšanas ilgums – 27–29 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Abi vecāki uzturas kopā ar mazuļiem un tos aprūpē. Lidspēju mazuļi iegūst 7–13 nedēļu vecumā.

Ligzdošanas areāls sniedzas no Skandināvijas rietumos līdz Krievijas galējiem austrumiem. Eiropā areāla dienvidu robeža ir Zviedrijas centrālajā un Somijas dienvidu daļā, bet Āzijā tālāk uz dienvidiem – Mongolijas ziemeļu un Ķīnas ziemeļaustrumu daļā. Ziemošanas areāls fragmentēts – Eiropas rietumu un centrālajā daļā, Kazahstānā, Ķīnas rietumu daļā un Japānā. Pasaules populācija samazinās.

Kopš 20. gs. 80. gadiem Eiropā kopumā ligzdošanas izplatība nav būtiski mainījusies, taču Zviedrijā izplatība sašaurinājusies, samazinoties sastopamībai areāla dienvidu daļā, savukārt Somijā pretēji – izplatība paplašinājusies uz dienvidiem. Eiropas populācija pieaug.

20. gs. 30. gados atzīmēts, ka sējas zosis caurceļošanas laikā Latvijā var novērot lielos baros, taču, tā kā “agrāko muižu lielās tīrumu platības sadalītas sīkākos gabalos”, sējas zosis novērojamas retāk nekā iepriekš. 20. gs. 80. gados, lai gan sējas zoss bija biežāk sastopamā no caurceļojošo zosu sugām, atzīmēts, ka zināmajās atpūtas vietās novērojami ne vairāk kā daži simti indivīdu vienlaikus, kas ir mazāk nekā 20. gs. pirmajā pusē, kad, piemēram, uz dienvidiem no Ventspils nakšņojuši daži tūkstoši putnu. Kopš tā laika caurceļojošo putnu skaits acīmredzot audzis, jo tiek novēroti tūkstošiem un pat desmitiem tūkstošu lieli bari.

Sējas zoss Latvijā ziemo nelielā skaitā, galvenokārt valsts rietumu daļā. Zināmie novērojumi liecina par ziemojošo putnu skaita pieaugumu. Pirmais zināmais sējas zoss ziemošanas gadījums atzīmēts Sārnatē 1984. gada 15. janvārī (G. Ābiķis). 20. gs. beigās un 21. gs. pašā sākumā novērota tikai atsevišķu indivīdu ziemošana. Pirmie nelielu baru ziemošanas gadījumi atzīmēti 2012. gada janvārī Užavas laukos (D. Boiko, K. Millers u. c.) un 2017. gada janvārī Zūrās (R. Rekmanis). Savukārt 2018. gada janvārī novērotas 4000 sējas zosis Užavas laukos (K. Millers, I. Grīnerte) un 1900 – Nīcas laukos (G. Grandāns, R. Rekmanis). 2025. gada janvārī 1800 sējas zosis novērotas Dzirtniekciemā (O. Jurševskis).

Ne pasaulē, ne Eiropā, ne Latvijā sējas zoss nav atzīta par apdraudētu sugu.

Eiropā ziemojošās populācijas pieaugums varētu būt skaidrojams ar pārmaiņām lauksaimniecībā, kas nodrošinājusi labāku barības – rapša, ziemāju, cukurbiešu un kartupeļu – pieejamību ziemā, un arī ar aizsardzības pasākumiem. Taču ligzdošanas vietas apdraud klimata pārmaiņas, naftas piesārņojums, meliorācija, kūdras ieguve, ganību pamešana un aizaugšana un mežizstrāde, turklāt suga var ciest no saindēšanās ar lauksaimniecībā izmantotajiem pesticīdiem.

Sējas zoss kopā ar baltpieres zosi veido lielāko daļu Latviju caurceļojošo zosu, līdz ar to šīs ir galvenās zosu sugas, kas nodara zaudējumus lauksaimniecībai.

Gan Latvijā, gan citur izplatības areālā sējas zoss ir medījams putns.

Sējas zoss iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.