Sarkankakla zoss ir neliela zoss. Sugas ligzdošanas areāls atrodas Krievijas galējos ziemeļos – Taimiras pussalā un tai blakus esošajās pussalās. Latvijā tiek novērota galvenokārt pavasara migrācijas laikā, nelielā skaitā, bet regulāri. Pārtiek galvenokārt no augiem.

Pēters Simons Pallass (Peter Simon Pallas) 1769. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anser ruficollis, taču mūsdienās sarkankakla zoss zinātniskais nosaukums ir Branta ruficollis. Ģints nosaukums Branta veidots no senskandināvu brandgás – ‘apdegusī (t. i., melnā) zoss’. Sugas apzīmētājs ruficollis atvasināts no latīņu valodas vārdiem rufus ‘sarkans’ un collum ‘kakls’.

Sarkankakla zosij netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums – 53–56 cm, svars – 1150–1625 g. Neliela zoss ar īsu un resnu kaklu, apaļu galvu un ļoti mazu knābi. Abu dzimumu putni ir līdzīgi. Mugura, spārni un sāni melni, uz sāniem plata balta josla. Pakaļgals balts. Kakla priekšpuse un krūtis sarkanbrūnas, galvas sānos sarkanbrūni laukumi.

Sauciens ir spalgs, augsts “ki-vi” vai “kok-jik”.

Sarkankakla zoss ir gājputns. Latvijā visbiežāk novērota pavasara migrācijas laikā – no februāra beigām līdz maija sākumam, rudenī tikai divi novērojumi.

Ligzdo sausos, ķērpjiem un krūmiem klātos tundras apgabalos ūdeņu tuvumā. Ziemošanas laikā uzturas laukos pie ūdenstilpēm. Caurceļošanas laikā sastopama palienēs un lauksaimniecības zemēs kopā ar citu sugu zosīm.

Pārtiek galvenokārt no augiem – graudzālēm, grīšļiem un ūdensaugiem, ziemā ēd arī labības dzinumus un graudus.

Ligzdo izklaidus grupās. Uz zemes veido seklu ligzdu no augiem, izklātu ar dūnām. Tiecas ligzdot plēsīgo putnu ligzdu tuvumā.

Dējumā 3–10, visbiežāk – 5–6 olas. Perēšanas ilgums ir apmēram 25 dienas. Mazuļi ir ligzdbēgļi.

Ligzdošanas areāls atrodas Krievijas galējos ziemeļos – Taimiras pussalā un tai blakus esošajās pussalās. Lielākā daļa populācijas ziemo Melnās jūras rietumu un ziemeļrietumu piekrastē – Bulgārijā, Rumānijā un Ukrainā. Pasaules populācija sarūk.

Eiropā suga neligzdo. Ziemojošā populācija sarūk.

Līdz 20. gs. sākumam Latvijas teritorijā bija reģistrēti tikai divi sarkankakla zoss novērojumi – 1879. gada novembrī viena nošauta pie Lenču pasta stacijas (Poststation Lenzenhof). 1972. gadā viens putns novērots zivju dīķos pie Vērgales. Sākot ar 2008. gadu pavasaros tiek novērota regulāri, kopējais indivīdu skaits ir neskaidrs, bet varētu būt ap 15–20. Rudenī līdz šim reģistrēta tikai divas reizes – jau minētajā 1879. gadā un 2024. gada 23. oktobrī Nagļu zivju dīķos (V. Smislovs, E. Smislovs).

Sarkankakla zoss atzīta par apdraudētu gan pasaulē kopumā, gan Eiropā. Latvijā, ņemot vērā sugas reto sastopamību, tās apdraudētību vērtēt nav atbilstoši. Ziemošanas vietās sugu apdraud pārmaiņas lauksaimniecībā – pāreja no labības audzēšanas un ganībām uz kultūrām, kas nav piemērotas, lai suga barotos (piemēram, vīnogām, saulespuķēm un kokvilnu). Barošanās vietas migrācijas laikā negatīvi ietekmē arī ganību pamešana un aizaugšana. Dzīvotņu pieejamību ziemošanas vietās samazina arī infrastruktūras (it īpaši – tūrisma infrastruktūras) attīstība. Drauds var būt arī vēja parku attīstība sugas ziemošanas vietās. Ligzdošanas vietas apdraud naftas un gāzes ieguves infrastruktūras attīstība, kas galvenokārt izpaužas kā traucējums, bet var samazināt arī dzīvotnes pieejamību. Zosu mirstību ziemošanas vietās izraisījusi rodenticīdu lietošana. Tie reizēm izmantoti tieši zosu apkarošanai. Visā migrācijas ceļā nozīmīgs drauds sugai ir medības. Pat tad, ja medītas tiek citas zosu sugas, tas rada traucējumu sarkankakla zosij, kas var samazināt sugas izdzīvotību. Prognozēta sugas ligzdošanas dzīvotnes samazināšanās klimata pārmaiņu rezultātā.

Latvijā sarkankakla zoss nav medījama suga. Krievijā tā tiek medīta. Sarkankakla zosis tiek nošautas arī Eiropā, kur to medības nav atļautas, jo suga uzturas kopā ar citām zosīm, kuras ir atļauts medīt.

Sarkankakla zoss attēlota Taimiras Dolganu–Ņencu rajona (Krievijā) karogā un ģerbonī.

Sarkankakla zoss iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā, kas nozīmē, ka šai sugai jānodrošina īpaši dzīvotnes aizsardzības pasākumi. Suga iekļauta arī Bernes konvencijas II pielikumā, Bonnas konvencijas I pielikumā un Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (Convention on International Trade in Endangered Species of Wild Fauna and Flora, CITES) II pielikumā. Tā iekļauta arī Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.