Mazā zoss ir samērā neliela zoss. Ligzdo tundras zonas dienvidu daļā un mežatundrā no Norvēģijas ziemeļu daļas līdz Čukču pussalai. Ziemo Eiropas dienvidaustrumu daļā, Kaspijas jūras reģiona dienvidu daļā un Āzijas dienvidaustrumu daļā. Latvijā novērojama caurceļošanas laikā pavasarī un rudenī – ļoti nelielā skaitā, taču regulāri. Pārtiek galvenokārt no augiem.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas erythropus, taču mūsdienās mazās zoss zinātniskais nosaukums ir Anser erythropus. Latīņu valodā vārds anser nozīmē ‘zoss’, savukārt sugas apzīmējums erythropus atvasināts no sengrieķu valodas vārdiem ἐρυθρός, eruthros ‘sarkans’ un πούς, pous ‘kāja’.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums 53–66 cm, svars 1300–2300 g. Samērā neliela zoss, nedaudz mazāka par līdzīgo baltpieres zosi. Izteikts dzeltens acs gredzens. Pie knābja pamata balts laukums, kas sniedzas līdz galvas virsai (baltpieres zosij šis laukums mazāks). Knābis mazs un sārts. Pieaugušiem putniem uz vēdera nedaudz melnu šķērsjoslu.

Balss līdzīga baltpieres zosij, tikai vēl spalgāka.

Mazā zoss ir gājputns. Latvijā novērota caurceļošanas laikā pavasarī (aprīlī–maijā) un rudenī (septembrī–oktobrī).

Ligzdo krūmainā vai nedaudz mežainā tundrā, dažādu mitrāju tuvumā, kalnainos reģionos – kalnu nogāzēs. Ārpus ligzdošanas sezonas barojas atklātos slapjos zālājos, piemēram, palienēs.

Pārtiek galvenokārt no augiem – graudzāļu, grīšļu un citu lakstaugu un arī nelielu krūmu zaļajām daļām.

Ligzda ir sekla bedrīte, izklāta ar lakstaugiem, sūnām un spalvām. Iespējams, to veido mātīte viena pati.

Olas ir krēmbaltas. Olu vidējais izmērs ir 76,5x48,9 mm. Dējumā parasti ir 4–5, retāk – 3–7 olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati. Perēšanas ilgums – 25–28 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Lidspēju tie iegūst piecu nedēļu vecumā. Abi vecāki aprūpē mazuļus un paliek ar tiem kopā līdz nākamajam pavasarim.

Ligzdo tundras zonas dienvidu daļā un mežatundrā no Norvēģijas ziemeļu daļas līdz Čukču pussalai. Ziemo Eiropas dienvidaustrumu daļā, Kaspijas jūras reģiona dienvidu daļā (Azerbaidžānā, Irākā, Irānā, Turkmenistānā) un Āzijas dienvidaustrumu daļā (Ķīnas austrumu daļā, Japānā un Korejas pussalā). Pasaules populācija sarūk.

Ligzdošanas izplatība Eiropā kopš 20. gs. 80. gadiem stipri samazinājusies. Ilgtermiņā populācija Eiropā samazinās, taču īsākā termiņā redzams populācijas pieaugums.

Senākie mazās zoss reģistrēšanas gadījumi Latvijas teritorijā zināmi no Latvijas Nacionālā dabas muzeja eksemplāriem. 1860. gada 22. aprīlī viens pieaudzis putns iegūts “Rīgā” (norāde uz etiķetes). 1902. gada 10. oktobrī vienu jauno putnu F. E. Štolls nopircis Rīgas tirgū. Arī turpmāk laiku pa laikam novēroti atsevišķi caurceļojoši putni. Mūsdienās, visticamāk, caurceļo katru gadu, bet niecīgā skaita dēļ (parasti novēroti 1–3 indivīdi) ne vienmēr tiek pamanīta.

Mazā zoss atzīta par apdraudētu gan pasaulē kopumā, gan Eiropā. Latvijā, ņemot vērā sugas reto sastopamību, tās apdraudētību vērtēt nav atbilstoši.

Būtisks drauds sugai gan ligzdošanas vietās, gan caurceļošanas laikā un ziemošanas vietās ir medības, tostarp arī sugas nejauša nošaušana, sajaucot ar citām zosu sugām. Arī Latvijā 21. gs. zināms gadījums, kad mazā zoss nošauta medībās, – 2023. gada 9. oktobrī Vecsaules pagastā. Īpaši liela ietekme ir medībām apstāšanās un ziemošanas vietās. Nozīmīga negatīva ietekme ir arī traucējumam – gan medībām, gan apzinātai putnu biedēšanai no barošanās vietām apstāšanās un ziemošanas vietās. Zālāju un mitrāju pārvēršana par aramzemēm var samazināt sugas dzīvotni ziemošanas vietās, ja laukos tiek audzētas kultūras, kurās mazā zoss nevar baroties, bet, no otras puses, lauki, kuros zosis var baroties, var kļūt par piemērotu dzīvotni. Negatīva ietekme uz sugas dzīvotni ir arī upju regulēšanai, zālāju pārganīšanai vai pretēji – apsaimniekošanas pārtraukšanai. Potenciāli sugas ligzdošanas dzīvotni negatīvi ietekmēt var arī klimata pārmaiņas.

Mazā zoss iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā, kas nozīmē, ka šai sugai jānodrošina īpaši dzīvotnes aizsardzības pasākumi. Suga iekļauta arī Bernes konvencijas II pielikumā un Bonnas konvencijas I pielikumā. Tā iekļauta arī Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.