Sāmsalas dižpīle ir liela pīle. Ligzdošanas areāls sniedzas no Islandes līdz Ķīnas ziemeļaustrumiem. Ziemošanas areāls uz dienvidiem no ligzdošanas areāla, bet Eiropā liela pārklāšanās. Latvijā ligzdo 110–190 pāru. Apdzīvo galvenokārt jūras piekrasti. Pārtiek galvenokārt no ūdens bezmugurkaulniekiem.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas tadorna, taču mūsdienās Sāmsalas dižpīles zinātniskais nosaukums ir Tadorna tadorna. Zinātniskais nosaukums veidots no sugas nosaukuma franču valodā.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums 58–67 cm, svars 562–1500 g. Liela, zosij līdzīga pīle ar garu kaklu. Tērpa pamatkrāsa ir balta. Galva ir tumši zaļa, knābis – sarkans. Pār krūtīm plata tumšbrūna josla. Melnas plecu segspalvas, lidspalvas, astes gals un gareniska josla uz vēdera. Abu dzimumu putni ir līdzīgi, taču tēviņš ir lielāks un ar uzkrītošu pauguru uz knābja pamata.

Daudz trokšņo. Pavasarī riestojot, tēviņš izdod augstu, džinkstošu svilpienu virkni. Mātītes sauciens ir spēcīgs, mazliet nazāls “gagagagaga...”.

Sāmsalas dižpīle ir gājputns. Latvijā sastopama galvenokārt no marta līdz oktobrim, bet nelielā skaitā arī ziemo, iespējams, ne katru gadu.

Īpaši Eiropā priekšroku dod piekrastes dubļu līdzenumiem pie sālsūdeņiem vai iesāļūdeņiem, tomēr nereti uzturas arī saldūdenī. Arī Latvijā sastopama galvenokārt jūras piekrastē, tomēr reizēm tiek novērota iekšzemē zivju dīķos un citos ūdeņos.

Pārtiek galvenokārt no ūdens bezmugurkaulniekiem (gliemjiem, kukaiņiem un vēžveidīgajiem), it īpaši Eiropas ziemeļrietumu daļā priekšroku dod jūras gliemezim – slaidajai hidrobijai (Hydrobia ulvae). Reizēm ēd arī mazas zivis un ikrus, tārpus un augus.

Ligzdo alās, koku dobumos, zem ēkām, zem akmeņiem un līdzīgās vietās. Ligzda ir bedrīte, kas izklāta ar augiem (neliela apjomā) un spalvām (lielā apjomā).

Olas krēmbaltas. Olu vidējais izmērs ir 65,8x47,6 mm. Dējumā 8–15 olas, reizēm reģistrēti arī lielāki dējumi, taču jāņem vērā, ka dažas mātītes var dēt citu ligzdās. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati. Tēviņš uzturas tuvumā, bet ne alā. Perēšanas ilgums – 28–30 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Drīz pēc šķilšanās mātīte vai abi vecāki aizved mazuļus uz tuvāko barošanās vietu, taču vēlāk vecāki mazuļus var atstāt un mazuļi apvienojas bariņos ar atlikušajiem pieaugušajiem putniem. Lidspēju iegūst 45–50 dienu vecumā.

Fragmentēts ligzdošanas areāls sniedzas no Islandes līdz Ķīnas ziemeļaustrumiem. Ziemošanas areāls uz dienvidiem no ligzdošanas areāla, bet Eiropā liela pārklāšanās. Eiropas izplatībā divi centri ir Eiropas ziemeļrietumu daļā (Ziemeļjūras un Baltijas jūras dienvidu daļā) un Melnās jūras ziemeļu piekraste, kas kādreiz ir bijuši pilnīgi nodalīti, taču izplatības pieaugums šo dalījumu mazinājis. Pasaules populācija pieaug.

Kopš 20. gs. 80. gadiem izplatība Eiropā stipri paplašinājusies no abiem sākotnējiem izplatības centriem – Ziemeļjūras un Baltijas jūras dienvidu piekrastes un Melnās jūras piekrastes, tostarp arvien vairāk ligzdojot iekšzemē pie saldūdeņiem. Šobrīd Eiropas kopējā ligzdojošā populācija ir stabila.

20. gs. pirmajā pusē Sāmsalas dižpīle Latvijā tika novērota samērā reti un tikai caurceļošanas laikā. Kopš 20. gs. 60. gadu beigām novērojumu skaits palielinājās. Ligzdošana pirmoreiz pierādīta 1973. gada 31. jūlijā, kad jūrmalā uz ziemeļiem no Mērsraga Elmārs Pēterhofs un Juris Kazubiernis novēroja pāri ar deviņiem mazuļiem. Kopumā vērtēts, ka 20. gs. 70. gados Latvijā Rīgas līča piekrastē ligzdoja 3–5 pāri. Savukārt 20. gs. 80. gadu sākumā vērtēts, ka ligzdojošā populācija ir 10–15 pāri. Skaitam turpinot augt, 1983. gadā tas sasniedza 15–25 pārus. 2000.–2004. gadā vērtēts, ka ligzdojošā populācija bija 56–87 pāri, bet 2017. gadā – 150–320 pāri. 2020.–2024. gadā populācija bija 110–190 pāri, kas liek domāt, ka populācijas pieaugums ir apstājies.

Ligzdošanas izplatība 20. gs. beigās bija ierobežota tikai Rīgas līča piekrastē, bet 21. gs. sāka ligzdot Baltijas jūras piekrastē Latvijas rietumos.

Reizēm Latvijā suga arī pārziemo, bet netiek novērota katru gadu. 20. gs. 90. gadu sākumā lēsts, ka ziemojošā populācija ir 0–20 indivīdu, taču faktiski vairāk nekā 10 ziemojoši putni reģistrēti tikai 1990. gada 14. janvārī, kad 13 putni novēroti posmā Saulkrasti–Lilaste (L. Matsone, V. Jasenas). 2018. gada 22. decembrī astoņi ziemojoši putni novēroti pie Ainažiem (Aivars Meinards), 2008. gada 12. janvārī turpat – 6 putni (Andris Soms), bet pārējos gados, kad bijuši novērojumi ziemā, pa visu ziemu reģistrēti tikai 1–2 putni.

Ne pasaulē, ne Eiropā suga nav apdraudēta, bet Latvijā, ņemot vērā nelielo ligzdojošo populāciju, tā atzīta par gandrīz apdraudētu. Latvijā galvenie draudi varētu būt traucējumi ligzdošanas laikā. Pētījumi citur norāda uz to, ka Sāmsalas dižpīli apdraud arī Amerikas ūdele (Neogale vison) un potenciāls drauds ir arī putnu gripa, ņemot vērā sugas jutību pret šo slimību.

Ne Latvijā, ne Eiropas Savienībā kopumā Sāmsalas dižpīle nav iekļauta medījamo sugu sarakstā. Islandē kādreiz tika vāktas šo putnu olas, un, iespējams, tas notiek joprojām.

Suga iekļauta Bernes konvencijas II pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā. Tā iekļauta arī Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.