Rudā dižpīle ir liela pīle. Dabiskais ligzdošanas areāls sniedzas no Eiropas dienvidaustrumu daļas līdz Ķīnas ziemeļaustrumiem. Atsevišķi ligzdošanas apgabali arī Ziemeļāfrikā un Etiopijā. Eiropas centrālajā daļā izveidojusies ligzdojoša populācija, kas cēlusies no nebrīvē audzētiem putniem. Latvijā tikai viens gadījums, kad novērots putns no dabiskas populācijas, bet tiek novēroti arī putni, kas cēlušies no nebrīves. Apdzīvo dažādus mitrājus stepēs, tuksnešos un kalnos. Lielākoties pārtiek no augiem.

Pēters Simons Pallass (Peter Simon Pallas) 1764. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas ferruginea, taču mūsdienās rudās dižpīles zinātniskais nosaukums ir Tadorna ferruginea. Ģints nosaukums tadorna ir Sāmsalas dižpīles nosaukums franču valodā. Savukārt sugas apzīmējums ferruginea latīņu valodā nozīmē ‘ruda’ (rūsas krāsā).

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums 50–67 cm, svars – 970–1725 g. Liela pīle ar diezgan garu kaklu. Spilgti oranžbrūns ķermenis, gaišāk kanēļbēša vai krēmbalta galva. Melna muguras lejasdaļa, aste un lidspalvas. Spārnu priekšdaļa balta. Abu dzimumu putni līdzīgi, bet tēviņam vasaras tērpā ap kaklu melns gredzens.

Raksturīgs stipri nazāls, taurējošs sauciens.

Rudā dižpīle ir gājputns, taču Āfrikas un Dienvideiropas populācijas lielākoties ir nometnieki.

Apdzīvo dažādus mitrājus atklātās stepēs un tuksnešos, arī kalnos un plakankalnēs upju un ezeru tuvumā, var apdzīvot arī mākslīgas ūdenstilpes. Tuksnešus var apdzīvot pat tad, ja pieejami tikai nelieli ezeriņi.

Lielākoties pārtiek no augiem, tostarp graudiem, sauszemes augu dzinumiem, ūdensaugiem. Ēd arī nelielus ūdens un sauszemes bezmugurkaulniekus, reizēm arī mazas zivis un abiniekus. Mazuļu uzturā liela nozīme ir bezmugurkaulniekiem.

Ligzdo klinšu spraugās, starp akmeņiem, alās, drupās, var izmantot arī koku dobumus vai lielas citu putnu ligzdas. Ligzda ir bedrīte, kas izklāta ar augiem un spalvām.

Olas krēmbaltas. Olu vidējais izmērs ir 67x47,1 mm. Dējumā 8–12, retāk – līdz 16 olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena, taču kontaktu ar tēviņu nezaudē. Perēšanas ilgums – 27–29 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Ģimene var palikt kopā līdz rudenim, bet jaunie putni var arī apvienoties bariņos vairāku pieaugušo uzraudzībā. Lidspēju iegūst apmēram 55 dienu vecumā.

Dabiskais ligzdošanas areāls sniedzas no Eiropas dienvidaustrumu daļas (Melnās jūras reģiona) līdz Ķīnas ziemeļaustrumiem, dienvidos – no Saūda Arābijas rietumu daļas līdz Ķīnas dienvidu centrālajai daļai. Atsevišķi ligzdošanas apgabali arī Ziemeļāfrikā un Etiopijā. Ziemo Ziemeļāfrikā, Āfrikas rietumu daļā, Turcijā un Dienvidāzijā. Nīderlandē, Vācijā un Šveicē izveidojusies ligzdojoša populācija, kas cēlusies no nebrīvē audzētiem putniem. Pasaules populācija pieaug.

Kopš 20. gs. 80. gadiem izplatība Eiropā palielinājusies gan dabiskajā izplatības areālā Eiropas dienvidrietumos, gan nebrīves izcelsmes populācijā. Dabiskās populācijas izplešanās skaidrojama ar atkopšanos aizsardzības, tostarp reintrodukcijas, un, iespējams, arī labvēlīgāka klimata ietekmē. Šobrīd Eiropas ligzdojošās populācijas tendence nav zināma, bet ziemojošā populācija pieaug.

Latvijā reta ieceļotāja. Līdz šim tikai vienā gadījumā atzīts, ka suga ieceļojusi no dabiskā izplatības areāla – 1994. gada 10. jūlijā Jānis Vīksne un Māra Janaus vienu putnu (mātīti vai nepieaugušu putnu) novēroja Engures ezerā. Par putna dabisko izcelsmi liecināja tā uzvedība un tas, ka 1994. gadā novērota sugas invāzija Ziemeļeiropā. Pārējos gadījumos putnu izcelsme ir neskaidra (visticamāk, putni no populācijām Rietumeiropā vai ap Maskavu, kas cēlušās no nebrīves), vai arī pierādīta to izcelsme no nebrīves, tostarp Rīgas Zooloģiskā dārza.

Ne pasaulē, ne Eiropā suga nav apdraudēta. Apdraudētību Latvijā vērtēt nav atbilstoši.

Sugu apdraud medības, it īpaši Eiropas dienvidaustrumu daļā. Draudus rada iekšzemes mitrāju zudums un degradācija ūdens ieguves un nosusināšanas rezultātā, pilsētu attīstība, piesārņojums, svešzemju zivju introdukcija un arī pārganīšana. Suga ir jutīga arī pret putnu gripu, tāpēc to var apdraudēt šīs slimības uzliesmojumi nākotnē.

Ne Latvijā, ne Eiropas Savienībā kopumā rudā dižpīle nav iekļauta medījamo sugu sarakstā, taču tā tiek medīta dažviet gan Eiropas Savienībā (nelikumīgi), gan arī citur izplatības areālā.

Budismā rudā dižpīle tiek uzskatīta par svētu, un arī citur Āzijā tā simbolizē uzticīgu laulību. Tas ir palīdzējis šīs sugas aizsardzībā.

Rudā dižpīle iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā, kas nozīmē, ka šai sugai jānodrošina īpaši dzīvotnes aizsardzības pasākumi. Suga iekļauta arī Bernes konvencijas II pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.