Stellera pūkpīle ir par meža pīli mazāka pīle. Ligzdošanas areāls ir Krievijas ziemeļos un Aļaskā. Galvenokārt ziemo ligzdošanas areālā, bet arī Baltijas jūrā un Klusā okeāna ziemeļu daļā. Latvijā novērota galvenokārt ziemā (ziemo līdz 10 indivīdiem) un pavasarī, daži novērojumi arī rudenī. Pārtiek galvenokārt no dažādiem bezmugurkaulniekiem.

Pēters Simons Pallass (Peter Simon Pallas) 1769. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas stelleri, taču mūsdienās Stellera pūkpīles zinātniskais nosaukums ir Polysticta stelleri. Ģints nosaukums Polysticta veidots no grieķu valodas vārdiem πολύ, poly ‘ļoti’ un στικτοσ, stiktos ‘punktains’. Savukārt sugas apzīmējums stelleri dots par godu vācu naturālistam Georgam Vilhelmam Stelleram (Georg Wilhelm Steller).

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums 43–48 cm, svars 625–1010 g. Par meža pīli mazāka pīle. Tēviņš riesta tērpā balts, oranži bēši sāni, krāsa uz vēdera satumst kastaņbrūna. Mugura melna. Pakausī zaļš, apaļš spalvu pušķītis. Mātīte tumšbrūna, zils spārna spogulis ar izteiktām baltām malām.

Parasti klusē, taču reizēm izdod aizsmakušus pēkšķienus “ga gaa geaa”.

Stellera pūkpīle ir gājputns. Latvijā novērota galvenokārt ziemā un pavasarī, daži novērojumi arī rudenī.

Ligzdo arktiskās tundras ezeriņos, dīķos, upēs un purvos. Ziemo galvenokārt jūrā, parasti seklās vietās (līdz 5 m dziļumam).

Pārtiek no dzīvniekiem. Ligzdošanas vietās barojas ar trīsuļodu, garkājodu un maksteņu kāpuriem un citiem ūdens bezmugurkaulniekiem. Jūrā pārtiek no sīkiem bezmugurkaulniekiem – galvenokārt gliemjiem un vēžveidīgajiem, bet ēd arī daudzsartārpus un citus tārpus, adatādaiņus, mazas zivtiņas.

Ligzda ir bedrīte, kas izklāta ar tuvumā pieejamiem augiem un spalvām.

Olas ir gaiši dzeltenīgi olīvzaļas, zaļganas vai dzeltenbrūnas. Olu vidējais izmērs ir 61,4x42 mm. Dējumā 6–8, reizēm – 10 olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati. Perēšanas ilgums – 26–27 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Tos aprūpē mātīte. Perējumi var apvienoties lielākās grupās. Lidspēju iegūst apmēram septiņu nedēļu vecumā.

Ligzdošanas areāls ir Krievijas ziemeļos un Aļaskā. Galvenokārt ziemo ligzdošanas areālā, bet arī Baltijas jūrā un Klusā okeāna ziemeļu daļā. Pasaules populācija sarūk.

Eiropā neligzdo. Eiropas kopējās ziemojošās populācijas tendence nav zināma, bet Baltijas jūrā ziemojošo Stellera pūkpīļu skaits ir strauji samazinājies.

Stellera pūkpīle Latvijā pirmo reizi reģistrēta 1989. gada 1. aprīlī, kad divi putni novēroti jūrā pie Papes (Agris Celmiņš, Maija Sidorenko). Lai gan novērojumi netiek atzīmēti katru gadu, tomēr ticami, ka suga ir regulāri sastopama caurceļotāja un ziemotāja, taču nelielā skaita dēļ paliek nenovērota. Nelielā skaitā ziemo piekrastē pie Akmeņraga, bet atsevišķi īpatņi reizēm novērojami arī citur gar piekrasti. Latvijā ziemo līdz 10 indivīdiem, populācijas tendence nav zināma.

Suga ir apdraudēta pasaules mērogā, bet Eiropā tā netiek uzskatīta par apdraudētu. Latvijā atzīta par apdraudētu.

Ligzdojošā populācija cieš no pārlieku intensīvām medībām. Cilvēku apmešanās arktiskajos reģionos ir palielinājusi kraukļu un dažu lielo kaiju sastopamību, kas palielina plēsonības risku. Ligzdošanas dzīvotnes apdraud gan klimata pārmaiņas, gan fosilo resursu ieguve. Palielinoties tankkuģu transportam no Arktikas, palielinās naftas noplūžu risks.

Kādreiz suga Ziemeļamerikā medīta, bet medības tika aizliegtas 1991. gadā, tomēr Aļaskā nelielos apjomos vēl notiek medības un olu vākšana. Arī Krievijā tiek medīti putni un vāktas to olas.

Stellera pūkpīle iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā, kas nozīmē, ka šai sugai jānodrošina īpaši dzīvotnes aizsardzības pasākumi. Suga iekļauta arī Bernes konvencijas II pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā. Tā iekļauta arī Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.